Ilona Bērziņa
Līdz 15.Saeimas vēlēšanām palicis mēnesis, tādēļ BNN sāk rakstu sēriju, kurā iepazīstināsim ar politiskajiem spēkiem, kuri saskaņā ar socioloģiskajiem pētījumiem spēs pārvarēt 5% barjeru vai atrodas tuvu tai. Pārējām partijām veltīsim atsevišķu apskatu, jo gadās arī tā, ka brīnumi notiek un “pelnrušķīte” brauc uz pili. Tomēr iesākumā piedāvājam retrospektīvu atskatu uz pēdējo četru gadu valdībām.
Šajā laikā esam piedzīvojuši elektrības rēķinu šoku, nodokļu reformas, hipotekāro kredītu atbalstu, pensiju 2. līmeņa pārbīdes, “Rail Baltica” miljardus, “airBaltic” miljonus un valdības vadītāja speciālos lidmašīnu reisus. Mainījušies premjeri, ministri un koalīcijas, tomēr vērojama arī pēctecība tā saucamajos “sāpīgos jautājumos”: “Rail Baltica” joprojām jāglābj, “airBaltic” joprojām vajag naudu, veselības aprūpei joprojām finansējuma nepietiek un tā turpina klibot abām kājām, bet birokrātiju kārtējo reizi sola tūlīt, tūlīt samazināt.
Kariņa efekts jeb valdība, kura atlaida pati sevi
14.Saeimas vēlēšanās “Jaunā Vienotība” ieguva 18,97% balsu un pārliecinošu pirmo vietu, “Apvienotais saraksts” saņēma 11,01%, Nacionālā apvienība – 9,29%, bet “Progresīvie” – 6,16%. Četrus gadus vēlāk no sākotnējās politiskās ainavas pāri palicis kaut kas līdzīgs istabai pēc bērnu ballītes: mēbeles it kā tās pašas, tikai pārbīdītas, daļa viesu sastrīdējušies par to, kam īsti pienākas spainītis ar lāpstiņu, un neviens īsti nevēlas atzīties, kurš sasita vāzi.
Krišjānis Kariņš vēsturē, visticamāk, ieies kā vēlēšanu uzvarētājs, kurš savu valdību izjauca pats. Viņa otrā valdība 2022. gada decembrī sākās ar diezgan komfortablu politisko kapitālu. Koalīcijā bija vēlēšanu uzvarētāja “Jaunā Vienotība”, “Apvienotais saraksts” un “Nacionālā apvienība”. Šķita, ka valdībai atliek tikai strādāt, taču tas izrādījās pats sarežģītākais.
Kariņa kabinetam ir arī nepārprotami nopelni. Viens no būtiskākajiem bija Valsts aizsardzības dienesta ieviešana laikā, kad Krievijas karš Ukrainā bija padarījis Latvijas drošības jautājumu krietni praktiskāku par tradicionālo priekšvēlēšanu frāzi “stiprināsim valsts aizsardzību”.
Tradicionālās problēmas, ar kuriem arī iepriekš nācās saskarties ne vienai vien valdībai, ripoja kā pa reni. 2023. gada pavasarī streikoja pedagogi. Kariņš pirms streika paziņoja, ka tas “neko nemainīs”, jo papildu nauda skolotāju algām no streika neradīšoties. Vasarā pienāca elektrības sadales tarifu šoks, bet valdības iekšienē tikmēr sākās vairākus mēnešus ilga saruna par to, vai nevajadzētu paplašināt koalīciju.
Tikmēr jaunie elektroenerģijas sadales tarifi ierāva robu katras mājsaimniecības budžetā, bet valdība satrauktos prātus mierināja sakot, ka bez tās iejaukšanās kāpums būtu vēl lielāks. Politiskajā mārketingā tas ir aptuveni tas pats, kas pēc plūdus raisošas lietusgāzes paziņot, lai priecājas, ka nebija viesuļvētras…
Kamēr cilvēki mēģināja saprast elektrības rēķinus, valdība ņēmās ap iekšējām pretrunām. Politiskajā ķēķī līdz ar Kariņa prasību pēc valdības paplašināšanās ar ZZS un “Progresīvajiem” tika sagāzts tik daudz podu, ka Kariņš demisionēja. Un vēl kāda nianse – ja 2023. gada jūlijā SKDS aptaujā JV atbalstīja 12,6% respondentu, tad septembrī tikai 7,7%.
Evikas Siliņas valdības labie darbi un acīmredzamais haoss
Ja Kariņa valdība tā arī nespēja vienoties, ar kādiem politiskajiem partneriem īsti grib strādāt, tad Evika Siliņa šo problēmu atrisināja vienkārši – izmeta no koalīcijas “Apvienoto sarakstu” un “Nacionālo apvienību”, viņu vietā pie lemšanas galda nosēdinot ZZS un “Progresīvos”. Šī valdība var patikt vai nepatikt, tomēr Siliņas kabinetam nevar pārmest, ka tas neko nav izdarījis. Piemēram, tika vienkāršota hipotekāro kredītu pārkreditēšana un pastiprināta banku konkurence. Tika ieviests atbalsts kredītņēmējiem augstā EURIBOR laikā. Recepšu zāļu cenu reformas rezultātā aptuveni 90% recepšu medikamentu cenas ir sarukušas, bet nodokļu reformas rezultāts ir pensionāru neapliekamā minimuma celšana līdz 1000 eiro mēnesī. Šajā medus mucā ir arī piliens darvas – tā kā nauda pati no sevis nevairojas, uz četriem gadiem – no 2025. līdz 2028. gadam – iemaksu likme pensiju 2. līmenī tika samazināta līdz 5%, vienu procentpunktu novirzot uz pensiju 1. līmeni. Nodokļu reformas politiskajā bilancē šis ir klasiskais “vairāk naudas šodien, mazāk naudas fondētajā uzkrājumā rītdien”.
Siliņas valdība piedzīvoja arī lauksaimnieku protestus. Viena no galvenajām zemnieku prasībām bija atjaunot 5% PVN Latvijai raksturīgajiem svaigajiem augļiem, ogām un dārzeņiem, par ko īpaši iestājās ZZS. Politisko kompromisu rezultātā šiem produktiem tika saglabāta samazinātā 12% likme, nevis 21%. Valdība atkal varēja uzsist sev uz pleca un paziņot: jā, kļuva sliktāk, taču varēja būt vēl sliktāk.
“Rail Baltica” pārvaldības haoss Siliņas laikā kļuva redzams visā krāšņumā, izrādījās, ka projekta tvērums mainīts bez vienotas pieejas, lēmumi bijuši grūti izsekojami, Ministru kabinets projekta uzraudzībā iesaistījies nepietiekami, bet Latvijas pamattrases aplēstās būvniecības izmaksas pieaugušas septiņas reizes. Tiesa, viss minētais ir vairāku valdību kopdarbs, toties Siliņas valdības laikā Daugavā tika iebetonēts bēdīgi slavenais “Rail Baltica” pālis, kas simbolizē visas šī projekta nejēdzības. Valdībai izrādījās vienkāršāk “norīt klimpu”, nevis ķerties pie nopietnas projekta izvērtēšanas.
Siliņas valdībai kopumā arī neizdevās pārliecināt sabiedrību, ka viss virzās pareizajā virzienā. Jau pēc pirmajiem trim mēnešiem 33% aptaujāto uzskatīja, ka valdība strādājusi sliktāk, nekā cerēts, un tikai 5,3%, ka labāk. Savukārt 2025. gada oktobrī 56% SKDS aptaujāto jau uzskatīja, ka valdībai būtu jākrīt pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām un tikai 27,9% vēlējās, lai tā nostrādā līdz vēlēšanām.
2026. gada maijā pēc dronu incidenta atkāpās aizsardzības ministrs Andris Sprūds, “Progresīvie” paziņoja, ka Siliņas valdību vairs neatbalsta, pret ZZS zemkopības ministru Armandu Krauzi tika sākts kriminālprocess tā dēvētajā kokrūpnieku lietā un Siliņa viņu atbrīvoja no amata, bet 14. maijā demisionēja arī pati Siliņa.
Andra Kulberga valdības popularitāte aug ātrāk kā darbi
Andra Kulberga valdības veidolā (“Apvienotais saraksts”, Nacionālā apvienība, “Jaunā Vienotība” un ZZS) beidzot esam ieguvuši iespaidīgu parlamentāro vairākumu – 66 balsis. Savukārt valdības rīcības plānā no 61 prioritārā pasākuma 12.augustā pilnībā pabeigti bija septiņi.
Taču Kulbergs ir saņēmis mantojumā arī “Rail Baltica” un “airBaltic”, un tieši tur premjera vēlme demonstrēt jaunu darba stilu sastopas ar Latvijas valsts kapitālsabiedrību realitāti. Saeimas balsojums par iespēju “airBaltic” nepiepildāmajā kabatā ieguldīt vēl līdz 30 miljoniem eiro un pagarināt iepriekš izsniegtā aizdevuma atmaksu, parādīja, ka arī šī koalīcija ir stabila vien līdz brīdim, kad jāspiež balsošanas pogas, jo pret papildu atbalstu balsoja arī koalīcijā esošā ZZS. Toties vēlētājiem Kulbergs pagaidām patīk. Maija aptaujā AS atbalstīja 6,8% respondentu. Jūnijā jau 9,8%, jūlijā 12,2%, bet augustā – 15,2%. Tik strauju politisko augšupeju Latvijas politikā parasti nodrošina vai nu ļoti veiksmīga valdības darbība, vai tas, ka cilvēks vēl nav paguvis pietiekami ilgi atrasties amatā.
Pārējām Kulberga valdības partijām aina ir daudz skarbāka. Augustā JV bija 4,2%, Nacionālajai apvienībai – 4,5%, bet ZZS – 2,8%. Tikmēr valdību pametušie “Progresīvie” ar 8,8% atrodas trešajā vietā.
Tomēr atcerēsimies, ka līdz vēlēšanām vēl ir mēnesis, un, kā sākumā jau teicu, brīnumi var gadīties pat politikā.
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X