Ilona Bērziņa, BNN
Tieslietu ministre, juridisko zinātņu doktore Inese Lībiņa-Egnere (JV), jau uzsākot darbu, norādīja, ka viņas mērķis ir stiprināt tiesu varas neatkarību un tiesiskumu.
Šobrīd, kad Krišjāņa Kariņa (JV) otrās valdības simts dienu slieksnis ir pārkāpts, BNN iztaujāja ministri par tieslietu sistēmas problēmām un izaicinājumiem, juristu profesionālo kvalifikāciju, likumdošanas kvalitāti un citiem sabiedrībai aktuāliem jautājumiem – ilgo lietu izskatīšanu, daudzajām spriedumu pārsūdzībām, lielo iesniegumu skaitu Satversmes tiesā. Arī par to, ka tiesāšanās nevar būt nekāds hobijs, bet Uzņēmumu reģistrs ir otra nabadzīgākā valsts iestāde.
Trijos parlamenta sasaukumos bijāt Saeimas priekšsēdētājas biedre, strādājāt Saeimas Juridiskajā komisijā, esat pasniedzēja LU Juridiskajā fakultātē. Savulaik, vēl pirms iesaistīšanās politikā, bijāt arī Valsts prezidenta juridiskā padomniece. Līdz ar to uz tiesu sistēmas problēmām varat paraudzīties kā no likumdevēja, tā akadēmiskā personāla un tagad arī no izpildvaras skatupunkta. Kādas, jūsuprāt, pašlaik ir lielākās ar tieslietu sistēmu saistītās problēmas un izaicinājumi?
– Tieslietu ministrijas loma un būtība visos Ministru kabineta virzāmajos jautājumos ir dot atzinumu un raudzīties no tiesiskuma prizmas. Strādāju pie tā, lai šī ļoti svarīgā Tieslietu ministrijas funkcija tiktu respektēta kā tāda, nevis saistīta ar viena vai otra ministra politiskās piederības jautājumu. Manuprāt, nav svarīgi, kurš attiecīgajā brīdī ir tieslietu ministrs, Tieslietu ministrijas viedoklim jābūt neapstrīdamam no tiesiskuma viedokļa, tam nevajadzētu būt piesietam kādai politiskai partijai.
Tāpēc arī daudz esmu runājusi par to, ka Tieslietu ministrija nedrīkst būt ideoloģiska, jo tad var vērtēt vai iebilst par to, ko Tieslietu ministrija nesaskaņo. No tā mums ir jāiet prom.
Tas pats attiecas arī uz likumdošanas procesu Saeimā plašākā nozīmē. Kad Tieslietu ministrija vai tieslietu ministrs iesniedz priekšlikumus konkrētam likumprojektam, tiem jābūt tiesiskuma, nevis politiskiem priekšlikumiem.
Protams, es ievēroju valdības deklarācijā un rīcības plānā noteiktos politiskos virzienus, kuri vienmēr ir saistīti ar parlamenta doto mandātu valdībai. Bet visos citos jautājumos mēs savus priekšlikumus sniedzam, vadoties tikai un vienīgi no tiesiskuma skatupunkta.
Piemēram, Saeima neatbalstīja Tieslietu ministrijas priekšlikumus jautājumā par negodīgu komercpraksi, un manuprāt šī lieta nav līdz galam tiesiski atrisināta. Pēc būtības mūsu Latvijas patērētāji, ja viņiem rodas kaitējums, atkarībā no tā, kur prece ražota, vienā gadījumā saņem lielāku, citā – mazāku kompensāciju. No tiesiskuma viedokļa nevar būt tā, ka ministrs atbalsta tikai vietējos ražotājus vai patērētājus, uz šo problēmu ir jāraugās pilnīgi līdzvērtīgi.
Vēl viens piemērs ir karteļu jautājums. Tieslietu ministrija ļoti aktīvi meklē iespējas kā nākotnē nodrošināt, lai karteļa situācijā tiesiskā atbildība būtu gan krimināltiesiski, gan attiecībā uz valdes locekļu atbildību. Un tam nav nekādas saistības ar ideoloģiju, bet gan ar Tieslietu ministrijas redzējumu, kā tiesiskā valstī šie jautājumi būtu risināmi.
Tomēr Latvija ir ļoti maza valsts, kurā ar varu un naudu apveltītie cits citu pazīst. Kāds ir kādu partiju sponsorējis, citam ir draugi starp politiķiem, vēl kādam caur politiskajām partijām ir gadiem nostiprinājusies ietekme Saeimā. Variantu ir pietiekami daudz. Kā panākt, lai noteicošais tomēr būtu tiesiskums, nevis dažāda līmeņa korporatīvās saites un pirts sarunas?
– To var panākt tikai un vienīgi ar kvalitatīvu, profesionālu darbu. Pretējā gadījumā interešu konflikts, kaut kādas politiskās simpātijas, varbūt jau robežojas ar likuma pārkāpumu. Es tiešām uzskatu, ka tiesībās un tiesiskumā ir tas viens, neitrālais redzējums. Tiesu varā mēs skatāmies uz Temīdu ar aizsietām acīm. Simboliski arī Tieslietu ministrija, līdzīgi šim taisnīguma simbolam, ir ar apsēju uz acīm – katru likumprojektu, lēmumprojektu mēs vērtējam no tā viedokļa, kā tiesiskā valstī tas būtu darāms.
Tāpēc arī bieži vien nav apmierinātības ar šiem Tieslietu ministrijas iebildumiem, jo tie kaut kādā veidā šķietami traucē vai palēnina iecerēto procedūru. Politiskā, ministru līmenī to visi saprot, bet Saeimā ir daudz vairāk frakciju un līdz ar to arī viedokļu. Es tomēr ceru, ka sadarbība ar parlamentu nostiprināsies arvien labāk. Cenšos pēc iespējas vairāk iesaistīties Saeimas darbā, diskutēt komisijās, jo zinu, cik svarīga ir šī ministra un parlamenta sadarbība, skaidrojot visus jautājumus.
Ja ministrs ar parlamentu sadarbojas tikai caur ierēdņiem, rodas plaisa, un tam tā nevajadzētu būt. Neatkarīgi no tā, vai tie ir koalīciju veidojošo partiju vai opozīcijas deputāti, viņiem ir tiesības saņemt atbildes no ministra, kurš uzņēmies politisko vadību pār nozari. Tas, ka ministri ir iesaistīti Saeimas darbā, man bijis svarīgi gan kā parlamenta deputātei un Saeimas priekšsēdētājas biedrei, gan arī tagad to turu par savu pienākumu.
Teicāt, ka jums ir ļoti svarīgi, lai Tieslietu ministrija iet prom no ideoloģijas. Negribu mest akmeni neviena dārziņā, tomēr mēs labi atceramies, ka nebūt ne tik sen ministrija ar ideoloģiju bija visai cieši saistīta. Vai ir doma veikt kādu iepriekšējā periodā tapušo likumprojektu inventarizāciju un, ja nepieciešams, rosināt kļūdu labojumu?
– Saeimā, atšķirībā no Ministru kabineta, procedūra par lietu pārņemšanu ir ļoti skaidra. Katra nākamā Saeima pirmajā sesijā lemj par to, kuri līdz galam neizskatītie likumprojekti ir jāpārņem, un vai nu to atbalsta vai noraida. Ministru kabinetā ir mazliet citādi, jo visi uzdotie uzdevumi paliek, tos pārmanto.
Man ir diezgan garš saraksts ar ministrijai uzdotajiem Ministru kabineta uzdevumiem, kas nav izpildīti termiņā.
Esmu tos mantojusi un man bijušas atklātas sarunas ar ierēdņiem, kurās esmu lūgusi skaidrot, kādēļ tas tā ir bijis, un tad es arī to caurskatu. Ja redzu, ka kaut kādu iemeslu dēļ tas darbs nav izdarīts, tad visur esmu uzlikusi jaunus termiņus. Tomēr nevaru teikt, ka ir kaut kāda konkrēta lieta, pret kuras tālāko virzību man ir būtiski iebildumi. Katrā konkrētā situācijā tiekos ar atbildīgajiem ierēdņiem, mēs to izrunājam, un šis nepastarpinātais kontakts man ir ļoti svarīgs. Šajās sarunās viņi arī saka, vai tas ir bijis politiski virzīts jautājums, vai arī rīcības plāna jautājums, un tad mēs to vērtējam.
Man tuvākajā laikā jāsniedz tāda kā atskaite par visiem šiem mantotajiem, nepadarītajiem darbiem, kādos termiņos mēs varam tos izpildīt. Bet neesmu konstatējusi neko tādu, ko es noteikti nevarētu virzīt uz priekšu.
Pērn veiktā OECD aptauja liecina, ka tiesu varai Latvijā uzticas 44% iedzīvotāju, kamēr citās OECD valstīs – 56,9%. Kādi ir lielākie izaicinājumi, lai stiprinātu tiesu varu, kā arī sabiedrības tiesisko paļāvību un uzticību tiesu varai kopumā?
– Jā, mēs vēl neesam sasnieguši optimālo uzticības līmeni tiesiskai valstij. To ietekmē vairāki – tai skaitā vēsturiskie – faktori. Šo uzticību ietekmē katrs darvas piliens, taču mums nav bijuši tikai pilieni vien, bet pat vesela muca. Lai atceramies kaut vai šo tiesāšanos kā ķēķi [grāmata “Tiesāšanās kā ķēķis”, J.Brūklenis, 2007.gads]…
Pašattīrīšanās, protams, ir notikusi,
un, atskatoties atpakaļ, redzam, ka ar katru gadu sabiedrības uzticēšanās pieaug.
Esmu gandarīta, ka salīdzinoši nesen tiesu varā nomainījušās arī augstākās amatpersonas, un no savas pieredzes varu teikt, ka visas šīs amatpersonas tiešām ir vērstas uz to, lai savu vidi vēl vairāk pašattīrītu, attīstītu un piesaistītu profesionālus jaunos tiesnešus un citus šai sfērā strādājošos.
Šobrīd arī atlīdzības modelis gan tiesnešiem, gan prokuroriem ir konkurētspējīgs, atlases kritēriji, kvalitātes standarts ir būtiski audzis. Man bija iespēja piedalīties tiesneša zvēresta ceremonijā, kad trīs jaunie tiesneši nodeva zvērestu Valsts prezidentam, un divi no viņiem ir bijušie prokurori, kuri tagad sasnieguši augstāko jurista karjeras punktu un ceļā uz to izturējuši lielu atlasi. Iepriekš prokurori gāja tādu kā savu virzienu, tiesneši – savu. Šobrīd redzu, ka tiešām pastāv labāko konkurence arī attiecībā uz tiesneša vietu.
Pirms desmit gadiem, kad strādāju Saeimas Juridiskajā komisijā, mēs vērtējām tiesnešu kandidātus, un tās intervijas bija ļoti dažādas. Šobrīd, kad virzu šos kandidātus, kas izgājuši visu atlases kārtību tiesu varā, man ir jāparaksta tikai vēstule, un tomēr es ļoti rūpīgi izeju cauri viņu izglītības dokumentiem, dzīves gājumam un visam pārējam.
Ir prieks redzēt, ka katrs no šiem kandidātiem ir ļoti rūpīgi būvējis savu profesionālo karjeru, lai nonāktu tiesneša amatā. Tāpat arī Augstākajā tiesā tās priekšsēdētājs ir ieviesis, manuprāt, ļoti labu praksi, piesaistot ne vien karjeras tiesnešus, kuri pāriet no vienas instances uz nākamo, bet arī akadēmisko, zinātnes cilvēku loku. Viņi ienāk Augstākajā tiesā no advokātu vidus, no cilvēkiem, kuriem ir cita praktiskā pieredze, un tiesā veidojas pavisam cits mikroklimats, kas ļauj paraudzīties uz tiesiskajām problēmām no dažādiem skatupunktiem. Augstākajā tiesā lietas tiek skatītas koleģiāli, viņi nelemj vienpersoniski.
Ja pareizi sapratu, cits mikroklimats Augstākajā tiesā radies salīdzinoši nesen?
– Tiešām esmu ļoti gandarīta, ka Augstāko tiesu un Tieslietu padomi vada [Aigars] Strupiša kungs. Nav noslēpums, ka savulaik Saeimas sēdē, kurā tika lemts par Augstākās tiesas priekšsēdētāja apstiprināšanu, es nebalsoju par tās iepriekšējo vadītāju. Toreiz Saeimas debatēs norādīju, ka neesmu apmierināta ar viņa sniegumu, paskaidroju, kāpēc, un šodien par saviem vārdiem nekaunos. Tagadējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kurš nāk no citas vides, ar pilnīgi citu redzējumu, tiešām ceļ tiesu varas kvalitāti – un uzticība tai aug.
Tātad nav pamata bažām, ka aptuveni pēc pieciem gadiem, kad liels skaits tagadējo tiesnešu vecuma dēļ nomainīsies, būs izteikti jūtams jaunu, kvalificētu tiesnešu trūkums?
– Tienešu atlase šobrīd ir ļoti, ļoti rūpīga, ar tiešām augstām kvalitātes prasībām, un tā tam arī jāpaliek. Šobrīd mēs daudz strādājam ar juridisko izglītību vispār. Juristu vienotais eksāmens ir viens no smagākajiem eksāmeniem, un redzam, ka daudzi to nenokārto. Ir jāmainās pēc būtības arī augstskolām, jāpielāgojas šīm augstajām prasībām. Tas arī ir ilgākā laika periodā risināms jautājums, kas man būs jādara, bet tas noteikti novedīs pie kvalitatīviem tiesnešiem un citiem šai jomā strādājošiem juridisko profesiju pārstāvjiem.
Mums beidzot būs tāda ļoti vajadzīga lieta kā Tieslietu akadēmija, kuras izveidei esam raduši iespēju piesaistīt līdzekļus no Eiropas Savienības atveseļošanas fonda, attīstot īpašu mācību iestādi tiesnešiem, tiesnešu palīgiem, prokuroriem un viņu palīgiem, kā arī tiem izmeklētājiem, kas iesaistīti tiesas procesā. Būtiski, ka viņiem būs nevis kursi, tālākizglītība no vienas reizes uz otru, bet reāla mācību programma, kurā viņi visi piedalās.
Tas ir ļoti, ļoti gaidīts solis gan tiesnešiem, gan prokuroriem. Ja tiesnešiem bija tādi kursi, ko īstenoja Tiesnešu mācību centrs, tad prokuroriem vispār tādu nebija. Mēs ļoti ilgu laiku kā valsts neesam sistēmiski ieguldījuši tiesnešu profesionālajā attīstībā. Tagad šī situācija ir atrisināta, un 2025.gada 1.janvārī sāksies mācības.
“Augstākai tiesai ir problēmas atrast tiesnešus, jo Latvijas tiesu sistēmā strādājošiem tiesnešiem ir pārāk zema kvalifikācija,” šos vārdus 2001.gadā teica toreizējais AT priekšsēdētājs Andris Guļāns. Ir pagājuši 22 gadi, un Strupiša kungs saka praktiski to pašu, proti, valstī trūkst jaunu kvalificētu juristu, bet tiesnešu vakances ir relatīvi grūti aizpildīt. Vai Tieslietu akadēmijas izveide tiešām būs tās zāles, kuras šo kaiti izārstēs?
– Tas būs tiem, kuri jau ieguvuši jurista kvalifikāciju un vēlēsies kandidēt uz tiesneša amatu. Manuprāt, šis Strupiša kunga citāts bija kontekstā ar sliktajiem vienotā juristu eksāmena rezultātiem attiecībā uz tiesu darbiniekiem. Jo tiesās jau vajag ne tikai tiesnešus, galvenokārt nepieciešami tie, kas tiesnešiem palīdz – tiesnešu palīgi, tiesu sēžu sekretāri… Šeit ir vēl daudz darāmā, lai viņu algas būtu konkurētspējīgas. Esmu gandarīta, ka šogad varējām tās nedaudz pacelt, nākamgad ir plāns tās vēl paaugstināt.
Tomēr ir svarīgi, lai augstskolas sagatavotu tos speciālistus, kuri ir gatavi šo darbu darīt. Tas, ka ir augstskolas, kuras saņem naudu no valsts budžeta, bet neviens no to beidzējiem šo vienoto eksāmenu nenokārto, liek domāt, ka mums ir jāpārskata augstskolu akreditācija. Es par to noteikti runāšu ar izglītības ministri. [..]
Intervijā Jurista Vārdam teicāt, ka ilgākā laika periodā nav sekmējies dialogs starp tiesu varu, izpildvaru un likumdevēju. Kas, jūsuprāt, darāms, lai šis trijjūgs ietu vienā virzienā?
– Dialogā ar tiesu varu vēlos daudz lielāku sadarbību, kā arī atrast to labo līdzsvaru, ciktāl politika tieslietu jomā dara savu darbu, neietekmējot tiesas spriešanu. Šo līdzsvaru savstarpējās sarunās ar Tieslietu padomes priekšsēdētāju esam jau atraduši. Nākotnē, un tas ir nostiprināts arī valdības deklarācijā un rīcības plānā, strādāsim pie dažu konkrētu Tieslietu ministrijas funkciju nodošanas Tieslietu padomei.
Piemēram, atdodot tiesām budžeta sagatavošanas procesu. Šobrīd ir tā, ka Augstākās tiesas budžeta pieprasījums nāk no pašas Augstākās tiesas, savukārt rajona, pilsētas tiesu un apgabaltiesu budžets nāk no ministrijas. Tāpat arī tiesnešu karjeras, disciplinārlietu jautājumi būtu risināmi Tieslietu padomes, pašas tiesu varas ietvarā.
Tas nebūtu tā, ka mehāniski kādu vienu iestādi pārceltu Tieslietu padomē. Nē, Tieslietu padome nevar būt iestāžu turētāja. Satversmes 58.pants skaidri nosaka, ka valsts pārvaldes iestādes ir padotas Ministru kabinetam, šeit es runāju tikai par dažām funkcijām. Lai tiešām būtu šis līdzsvars, ka tiesu vara ir neatkarīga no izpildvaras, katrs dara savu darbu un nejūtas kaut kādā ziņā politiski ietekmēts vai apdraudēts.
Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, jo vairākās aptaujās, kur respondenti bijuši tieši tiesneši, izskanējušas bažas, ka uz viņiem var tikt izdarīts politiskais spiediens [Latvijas tiesnešu aptauja par neatkarību, 2021.gads – BNN]. Tas noteikti nav pieņemami, ka mēs kaut ko tādu secinām un nerīkojamies.
Tomēr izskanējušas arī bažas, ka ļoti liela tiesu autonomija var novest pie situācijas, kad tiesa tiks spriesti, nevis strikti vadoties pēc procesuālām normām, bet gan to analoga un tiesību normu interpretācijas dažādos tiesu spriedumos.
– Vienmēr varam kādā galējībā redzēt, ka kāds var izmantot sev doto mandātu pretēji sabiedrības interesēm. Bet demokrātijā tā nevajadzētu būt, jo tajā vienmēr ir sviras. Un arī šeit, ja redzam, ka ir pārlieku liela tiesu iniciatīva kaut ko pārņemt pretēji tam, kā likumdevējs ir sākotnēji domājis, tad likumdevējs var grozīt šo likumu. Tā kā sviras ir.
Tam noteikti nebūtu jāiet caur politisku ietekmi, bet gan demokrātiskā procesā – likumdevējam darot savu darbu, tiesnešiem – savu, un Satversmes tiesai vai Valsts prezidentam līdzsvarojot šo funkciju. Ja apstiprinātos bažas, ka ejam tādā virzienā, tam vienmēr var atrast tiesisku risinājumu.
Svarīgi ir, lai paturam šo trīs varu līdzsvaru, savstarpējo kontroli par labu tam, lai nevienam nepaslīd kāja. Un pāri visam jābūt cieņpilnam dialogam. Ja personīgi aizskaroši sākam kaut kā emocionāli ietekmēt vai apspriest vienu vai otru, tad pretim neizbēgami nāk atsitiens. Tas bieži vien to labi domāto izjauc. Diemžēl vēsturiski tā bijis jau vairākas reizes.
Tādēļ pat tad, ja es kaut kam nepiekrītu, esmu gatava apsēsties pie viena galda izrunāt, saprast, ka varbūt arī manā komunikācijā bijušas kļūdas, pārdomāt un tad iet otrreiz konstruktīvi runāt un darīt.
Nācies dzirdēt, ka viena un tā paša likuma vienu un to pašu normu dažādas tās pašas instances tiesas interpretē citādāk. Rezultātā praktiski analogās lietās tiek pieņemti būtībā diametrāli pretēji spriedumi. Kāpēc tā?
– Vienlīdzības principam vajadzētu būt katra jurista pamatu pamatam, proti, vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos rezultātam jābūt vienādam, un tad tiešām valda tiesiskas valsts princips “Viens likums, viena taisnība visiem”. Juristiem to māca jau pirmajā kursā, un tā jābūt arī tiesās. Ja tiesā tas netiek panākts, tad mums Latvijā ir trīs līmeņu tiesas, un tas būtu jālabo jau nākamā līmenī apelācijā vai kasācijas instancē Augstākajā tiesā. Es ļoti ceru, ka tie ir tikai daži izņēmuma gadījumi.
Neviena lieta nav identiska,
un šādos gadījumos būtu jāskaidro, kāpēc ir tā. Jo pēc būtības tiesu prakses vienveidošana un neatšķiršanās no šīs vadošas tiesu prakses ir viens no tiesnešu darba kvalitātes mērīšanas instrumentiem. Katra tiesneša viens no rādītājiem ir, vai viņš spriedumi tiek pārsūdzēti un vai pārsūdzēšanas gadījumā tie tiek atcelti vai grozīti. Tā mēs kā valsts varam nodrošināt, lai tiesu prakse būtu vienota. Ja ir gadījumi, kad viena un tā paša likuma vienas un tās pašas normas tiek dažādi interpretētas, tad ar lekcijām vai kā citādi pie tā ir jāstrādā. Protams, ļoti apjomīgās un sarežģītās lietās, īpaši ar jaunu skatījumu uz lietām, līdz kamēr tiesu prakse nostabilizējas, sākotnēji tā arī var būt.
Labs piemērs ir Ekonomisko lietu tiesa, kura specializējas konkrētu jautājumu izskatīšanā. Šobrīd apspriešanas vērts ir jautājums, vai mēs kā valsts vēl kādu lietu kategoriju esam gatavi izskatīt specializētās tiesās un ejam šai virzienā, vai arī paliekam pie tā, ka visās tiesās skatām visu. Bet tas ir nākotnes jautājums.
Šobrīd sprieduma pārsūdzēšana visās trijās tiesu instancēs jau kļuvusi par zināmu tradīciju. Katrā tiesā viena puse vienmēr būs neapmierināta ar spriedumu, un līdz šim nav gadījies dzirdēt, ka abas puses liktos mierā pēc pirmās instances tiesas sprieduma saņemšanas.
– Katra pārsūdzība prasa gan laiku tās sagatavošanai, gan naudas izmaksas. Ir pirmās instances tiesu spriedumi, kas stājas spēkā un, manuprāt, labs advokāts savam klientam neieteiktu to pārsūdzēt tikai pārsūdzēšanas pēc. Bet, protams, ir dažādi apsvērumi. Jo īpaši krimināllietās tas atliek soda spēkā stāšanās laiku, taču arī civillietās var būt citi, ļoti personiski apsvērumi.
Piemēram, lietu pārsūdz nevis tādēļ, ka nepiekrīt tiesneša nolemtajam, bet gan tāpēc, ka nevēlas maksāt piespriesto. Taču tiesāšanās izdevumi arī pieaug, un ja cilvēks nepiekrīt sev nelabvēlīgam pirmās instances tiesas spriedumam un nekompensē otrai pusei tiesāšanās izdevumus, tie būs jākompensē par katru nākamo soli vēl klāt.
Labs piemērs ir Vācija, kur cilvēki ļoti bieži piekrīt pirmās instances tiesas spriedumam, jo saprot, ka tālākais ir laika un naudas jautājums.
Mums kā sabiedrībai ir jānobriest, ka tiesāšanās nav nekāds hobijs.
Te akmens dažreiz jāmet arī valsts pusē, jo ir iestādes, kuras pārsūdz administratīvajā procesā spriedumus tikai tāpēc, lai pārsūdzētu.
Lai arī par nesamērīgi ilgas tiesvedības nepieļaušanu runāts gadiem ilgi, tās joprojām turpinās. Nav noslēpums, ka tā saucamās skaļās, ar amatpersonām saistītās lietas velkas ļoti ilgu laiku, daža pat pārkāpusi desmitgades slieksni. Kas būtu darāms, lai tiesvedības ritētu raitāk?
– No likuma viedokļa, manuprāt, ir izdarīts pilnīgi viss. Šādas valsts amatpersonu lietas Kriminālprocesa likumā ir noteiktas kā prioritāras, tādas, kurām tiesas kalendārā jānosaka tuvāks tiesas sēdes datums.
Runas par ilgo tiesvedību velkas līdzi kā tāds stereotips, jo pēc būtības ir izdarīts ļoti daudz, lai tiesvedības ilgums samazinātos un arī statistiski mēs redzam, ka tā notiek. Bet tik tiešām ir šīs dažas vēsturiskās lietas, kuras kaut kādā ziņā to bildi pilnīgi maina.
Tas, ko esam izdarījuši ir, ka Tieslietu padome prasa tās tiesas priekšsēdētājam, kuras piekritībā atrodas šī ilgstošā, vairāk par diviem vai pieciem gadiem skatītā lieta, skaidri pamatot kādi tam objektīvi ir procesuālie iemesli. Arī tiesneša kvalifikācijas vērtēšanā ir nozīme tam, cik ilgi viņa tiesvedībā atrodas konkrētas lietas: vai iemesli ir objektīvi, vai nē.
Sarežģītas lietas var būt nepieciešams iztiesāt ilgāk. Pēc statistikas par 2022.gadu redzam, ka daudzas lietas (civillietas – 26%, krimināllietas – 48%, administratīvās lietas – 24%) tiek iztiesātas pirmajos trijos mēnešos, savukārt ilgāk nekā 36 mēnešus izskatītas civillietas un administratīvā lietas procentuāli veido 1%, krimināllietas – 5%.
Attiecībā uz krimināllietām – procesa atvieglošanai tādas vienkāršākas lietas pirms tiesas var izlemt pati prokuratūra, piemēram, ir vienošanās par sodu vai citas procesuālās iespējas. Tās lietas, kuras nonāk tiesā, jau ir sarežģītākas, ar apjomīgiem pierādījumiem.
Noņemot tās vieglākās lietas nost, statistikā redzami tikai dati par sarežģītajām lietām. Arī kovida pandēmija kopējo ainu nedaudz bojā, jo bija vajadzīgs laiks, lai tiesas pielāgotos šim attālinātajam darbam. Jā, tehniski viss bija gatavs, bet tiesnešiem arī tīri subjektīvi bija nepieciešams laiks, lai pierastu strādāt citos apstākļos. Tādēļ arī 2020., 2021.gadā, kad bija šie kovida ierobežojumi un attālinātais darbs, kaut kādu laiku lietas tika ilgāk atliktas vai gatavotas. Šobrīd rutīna atkal ir iegājusies, un
statistikā mēs Eiropas kopējā griezumā pat esam virs vidējā.
Kā jūs vērtējat likumdošanas darba kvalitāti? Paraugoties Satversmes tiesas mājas lapā redzam, ka pēdējo desmit gadu laikā konstitucionālo sūdzību skaits ir audzis. Ja 2013.gadā Satversmes tiesas vērtējumam bija iesniegta 21 sūdzība, tad 2022.gadā jau 45. Par ko tas, jūsuprāt, liecina?
– Tas, ka lietas tiek ierosinātas, jau nenozīmē, ka ar Satversmes tiesas spriedumu konkrēto tiesību normu atzīs par neatbilstošu Satversmei. Tas nozīmē, ka šie jautājumi ir apspriešanas vērti un gana interesanti, lai tiesa par tiem sniegtu savu viedokli. Manuprāt ir ļoti labi, ka ir šis personu konstitucionālo sūdzību pieaugums, jo ilgu laiku to bija tiešām maz. Pirmkārt, vajadzēja atrast juristu, kurš spēj tādu pieteikumu uzrakstīt, turklāt bieži vien cilvēki pat nezināja, ko Satversmes tiesa viņu lietā varētu darīt.
Tāpēc Satversmes tiesa ir ieguldījusi ļoti daudz resursus, popularizējot, ja tā varētu teikt, konstitucionālo tiesu un aicinot cilvēkus būt aktīviem. Tāpat arī šobrīd pieteikumu sagatavošanu Satversmes tiesai maznodrošinātām personām finansiāli nodrošina valsts. Līdz ar to šo sūdzību skaita pieaugumu var vērtēt pozitīvi, jo tāpēc jau mums ir Satversmes tiesa, lai pateiktu to gala vārdu.
Konstitucionālai tiesai ir ļoti augsts sabiedrības uzticamības procents, un ja tā pasaka, ka ar likumu viss ir labi, tad tas mums kā tiesiskai valstij ir ļoti svarīgi. Tādēļ es nebaidos no tā, ka ir daudz pieteikumu. Svarīgi ir, kurās lietās Satversmes tiesa norāda, ka likums tiešām neatbilst Satversmei. Bet ne mazāk svarīgi, cik ilgi šis likums bijis spēkā, kāda bijusi tā ietekme uz sabiedrību kopumā, kā arī tas, kā likumdevējs – Saeima – šo spriedumu izpilda.
Šī sadarbība vienmēr bijusi laba, gan ar dažiem izņēmumiem, un diemžēl tas tiek arī politiski muļļāts un izmantots, radot liekas sadursmes starp Saeimu un Satversmes tiesu. Es ļoti ceru, ka šajā Saeimas sasaukumā šie jautājumi netiks ideoloģizēti un politizēti.
Vai Tieslietu ministrijai ir kādas sviras, kas liktu likumdevējam mainīt kādā likumā iestrādāto brāķi? Kā zināms, īpaši priekšvēlēšanu laikā, deputāti uz populisma viļņa mēdz pieņemt tādas likuma normas, kuras pēc tam sabiedrībai vai kādai tās daļai rada nopietnas galvassāpes.
– Tajos likumos, kas ir mūsu atbildībā, regulāri veidojam jaunus likumprojektus tieši tādēļ, ka kaut kas ir mainījies. Pēc tam tos parastā kārtībā virzām tālāk – mēs rosinām, Ministru kabinets pieņem koleģiālu lēmumu, tad tas aiziet uz Saeimu. Ja ir kaut kas akūtāks, varam iet arī īsāko ceļu un lūgt Saeimai to pārņemt tajā procesā, kad jau pati komisija šo likumprojektu virza tālāk.
Piemēram, pavisam nesen tika aizslēgta sociālās korekcijas iestāde Naukšēni, un bija jālemj par katru jaunieti, kā viņu resocializēt, kā tam paredzēto finansējumu nogādāt līdz pašvaldībai. Tieslietu ministrija izstrādāja regulējumu, bija saziņa ar Juridiskās komisijas vadītāju, kurš iekļāva to komisijas darba kārtībā, un likums tika salīdzinoši ātri pieņemts.
Tieši šī sadarbība arī ir pats labākais un es redzu, ka man kā ministrei ir pienākums to nodrošināt. Ja man ir informācija, ka ministrijas redzējumā ir kādi būtiski neideoloģiski un nepolitiski jautājumi, kuri nevar gaidīt, lai izietu soli pa solim caur Ministru kabinetu, tad izmantoju iespēju sazināties ar komisiju vadītājiem.
Taču, tādā kārtībā kādu jautājumu virzot, ministrijai jābūt gatavai atbildēt visiem – gan tiem, kas atbalsta, gan tiem, kuri iebilst. Likumdošanas process ir atklāts un komisiju sēdēs tiek aicinātas visas puses.
Tātad, ja Tieslietu ministrija konstatē likumdošanas brāķi, jūs varat to labot?
– Jā, ja identificējam to šeit, ministrijā, varam par to sazināties ar Saeimu. Vai arī ja Saeimā kaut kas tiek identificēts, viņi sasauc komisijas sēdi, kurā aicina piedalīties arī ministriju. Mēs arī palīdzam izstrādāt likumprojektu, ja Saeimas deputāti jūt, ka viņi paši to nevar izstrādāt. Arī tā ir bijis.
Drīz pēc stāšanās amatā teicāt, ka viens no ministrijas prioritārajiem uzdevumiem ir tiesu budžeta un tiesu darbinieku personāla politikas reforma. Pēc Satversmes tiesas sprieduma tiesnešu un prokuroru amata algas tika palielinātas jau ar 2019.gada 1.janvārī (tiesnešu bāzes algas līdz 2695 eiro, prokuroru – līdz 2641 eiro), tagad ar 1.aprīli par 16% palielinājies arī tiesu darbinieku atalgojums. Tas palīdzēs atrisināt kvalificētu juristu trūkumu tiesu sistēmā?
– Minētais 16% atalgojuma pieaugums tiesu darbiniekiem ir ievērojami lielāks nekā ministrijas līmenī, jo arī šeit tas disbalanss ir diezgan liels. Man ir ļoti svarīgi, lai gan valsts pārvaldē, gan tiesās strādātu kvalificēti juristi, nevis aizietu uz labāk atalgotu darbu advokātu birojā. Arī ministrijai to labo darbinieku noturēšana ir liels izaicinājums, jo mūsu tirgus ir mazs, labos darbiniekus uzreiz pamana, un viņu noturēšana valsts pārvaldē vai tiesu varā ir patiešām svarīga. Viens ir pats augstākais, tiesnešu līmenis, bet labs jurists, kurš dara ikdienas darbu, gatavo likumprojektus, ir ļoti nozīmīgs.
Tātad tiesu darbinieku streika nebūs?
– Nebūs. Tiesu darbiniekiem šis atalgojuma pielikums ir, bet protams, tas ir tikai pirmais solis. Es ļoti ceru, ka nākamgad ekonomiskā situācija būs tāda, ka mēs varēsim iet vēl vismaz vienu soli tālāk.
Kā izpaudīsies tiesu darbinieku personāla politikas reforma? Uz papīra visu iestāžu stratēģiskie mērķi ir apsveicami, bet vai būs iespējams tos reāli īstenot esošā budžeta ietvaros?
– Tā ir ļoti liela problēma. Piemēram, Uzņēmumu reģistrs, kurš veic ļoti svarīgu funkciju, ieskaitot patiesā labuma guvēju fiksēšanu un sankcionēto personu tīklojuma atklāšanu, atalgojuma ziņā ir otra nabadzīgākā iestāde valstī. Pirmā ir Sporta muzejs…
Man bija ļoti svarīgi šā budžeta ietvaros stiprināt Uzņēmumu reģistra kapacitāti, lai nebūtu tā, ka valsts notāri vienkārši iet prom no darba. Protams, atalgojuma palielināšanu pelnījuši arī pārējie, un ļoti ceru, ka nākamajā gadā tas būs iespējams, jo tieslietu nozarē par atlīdzību ir maz domāts. Taču labi juristi tiešām maksā naudu.
Divtūkstošo sākumā jurists bija viena no pieprasītākajām profesijām un visvairāk studēt gribētāju bija tieši juristos… Kāpēc tagad jūtams juristu trūkums?
– Kad sāku studēt, bija 25 reflektanti uz vienu studiju vietu, tādu konkursu izturēju [smejas]! Juridiskā izglītība ir ļoti laba, lai darītu daudzas lietas. Tā iemāca strukturēti domāt, atrisināt sarežģītas lietas un vienmēr noder jebkurā dzīves situācijā.
Juridiskā izglītība nav ļoti šauri tēmēta attiecībā uz to, ko tu dzīvē vari darīt, tomēr katra jurista karjeras augstākais punkts ir tiesnesis, un ir svarīgi, lai tur būtu tā lielākā konkurence starp labākajiem. Taču lai tu tiktu nominēts par tiesnesi, vēl jo vairāk, ja tu vēlies būt Senātā, kas ir Augstākās tiesas augstākais tiesneša amats, tiešām ir jābūt labākajam. Ar gandarījumu varu teikt: pēdējos gados apstiprinātie tiesneši tiešām tādi ir.
Būtiski ir, kā mēs sagatavojam juristus nākotnei. Diemžēl studējošo vecuma jauniešu apjoms samazinās. Daudzi izvēlas studēt ārpus Latvijas, tomēr jurisprudence ir piesaistīta katrai nacionālai valstij. Tu nevari būt Latvijas jurists vai tiesnesis, ja neesi studējis Latvijas tiesības šajā valstī. Tāpēc mums šie cilvēki ir jāuzrunā un jānotur šeit, lai viņi kļūst par labiem Latvijas juristiem.
