Ilona Bērziņa
Vai tiešām pasaules kārtība mainās un tas, kas vēl vakar šķita pašsaprotams, šodien vairs tāds nav? Kādas cerības varam saistīt ar jaunās ASV vēstnieces Latvija Melisas Argirosas stāšanos amatā un kas gaidāms dēļ “Rail Baltica” pārmērīgajiem tēriņiem. Par šiem un citiem jautājumiem BNN saruna ar uzņēmuma “Mediju tilts” līdzdibinātāju, politologu Filipu Rajevski.
Pēdējā laikā arvien biežāk izskan, ka pasaules kārtība mainās un mums jāprot izdzīvot jaunajā realitātē. Ko īsti tas nozīmē?
Jaunā realitāte ir tāda, ka cilvēks pats ļoti lielā mērā ir atbildīgs par sevi un daudzas lietas ir viņa paša rokās. Desmitiem gadu jautājumi par to, vai mums vajag armiju, cik liela tā būs un kā mēs to bruņosim, balstījās atbildē: mūs sargās NATO līguma 5. pants. Šobrīd esam nonākuši pie situācijas, kad 5. pants mūs joprojām sargā, bet, lai tas tiešām būtu pilnvērtīgi, mums arī pašiem sevi ir jāsargā. Proti, “Sargi sevi pats, tad Dievs tevi sargās.” Tas nozīmē, ka par savu drošību pirmkārt jārūpējas pašiem, jo neviens tavā vietā to nedarīs, un tikai tad nāk 5. pants un Amerikas atbalsts.
Tā ir liela izmaiņa ne tikai attiecībā uz Latviju – tāda tā ir arī attiecībā uz Eiropu, kurai pašai vajag gan savus karavīrus, gan savus bruņotos spēkus. Jā, ASV ir militārspējīgākā armija pasaulē un ierasts rēķināties, ka militāra apdraudējuma gadījumā viņi mūsu vietā karos. Bet īstenībā amerikāņi saka “nē”. Tam ir objektīvs pamats: amerikāņiem jābūt Klusā okeāna reģionā, lai nodrošinātu garantētu drošību saviem partneriem; jābūt Tuvajos Austrumos, kur visi prasa, lai viņi tiek galā ar Irānu; jābūt Eiropā. Taču amerikāņu resursi nav bezgalīgi – arī tiem ir robežas. Un tas, ko viņi pasaka ļoti tieši, ir: ja jūs gribat rēķināties ar mums, lūdzu, esiet kopā ar mums un esiet stipri paši. Tādā veidā jūs atbalstīsiet arī mūs.
Tomēr, kā jau vairākkārt izskanējis, Eiropai nav tik daudz naudas un iespēju vēl kaut ko izdarīt savā aizsardzībā līdztekus tam, kas jau ir darīts.
Tas ir stāsts par tā sauktajām “miera dividendēm”. Kamēr amerikāņi ieguldīja savos bruņotajos spēkos, attīstīja savu armiju un militārās tehnoloģijas, Eiropa gulēja pilnīgā mierā, uzskatot, ka amerikāņi viņus sargās un nekas slikts nenotiks. Vēl ļaunāk, tā vietā, lai domātu par savu drošību, Eiropa baroja ar naudu Amerikas stratēģisko pretinieku Krieviju, ļaujot tai stiprināties un justies spēcīgākai. Taču šī valsts nekad nav mainījusi savu doktrīnu, Krievijai Amerika vienmēr bijusi stratēģiskais pretinieks.
Ja runājam par naudu, tad Eiropa ir ļoti liela ekonomika – Eiropas Savienība ir viena no lielākajām pasaulē. Arī iedzīvotāju skaita ziņā Eiropai ir lieli cilvēkresursi. Eiropa ir milzīga struktūra, nevis viena valsts. Un stāstīt, ka “nav naudas” vai “nav cilvēkresursu”, ir pārspīlēti – Eiropa ir nesalīdzināmi lielāka un bagātāka par daudzām citām pasaules daļām.
Bet no kurienes tad tas priekšstats, ka Amerika visādā ziņā mūs aizstāvēs, vēl vairāk, ka tas ir Amerikas pienākums?
Tā ilgu laiku bija Eiropas politika. Par to runāja arī Kanādas premjers savā runā Davosas forumā: bija izdevīgi paglaimot, pateikt Amerikai – jūs esat lielākie un stiprākie –, lai tikai viņi tērē naudu un lai tik viņi mūs sargā. Savukārt mēs paši Eiropā dzīvojam mierīgi un netērējamies ne uz bruņojumu, ne armiju, ne karavīriem. Bet, objektīvi skatoties ekonomikas un demogrāfijas skaitļos, Eiropa ir stiprs un liels spēlētājs – patiesībā viens no lielākajiem. Protams, Indija un Ķīna ir lielas, bet, ja skatāmies ekonomiskos rādītājus, Eiropa joprojām ir viena no lielākajām pasaules ekonomikām.
Latvijā šomēnes ieradīsies jaunā ASV vēstniece Melisa Argirosa. Kā paudusi ASV vēstniecība, tas vēl vairāk stiprinās ciešo ASV un Latvijas partnerību. Kāds būs Latvijas ieguvums no jaunās vēstnieces personības?
Domāju, ar vēstnieci mums paveicies. Jaunā vēstniece ir politiski saistīta ar šī brīža ASV administrāciju un tas Latvijai ir ieguvums. Tas nozīmē tiešo saikni ar Donalda Trampa administrāciju – nevis pastarpināti, nevis caur ierēdniecību diplomātiskā līmenī, bet tieši politiskā līmenī. Protams, viņa būs arī tiešāka – un, es pieņemu, kā šīs administrācijas pārstāve arī daudz prasīgāka. Tomēr vēstniece ar šādu politisko svaru Latvijai ir ieguvums.
Melisa Argirosa ir arī ASV zināma filantrope. Kopā ar māsu viņa vada ģimenes labdarības fondu, kura misija ir vērsta uz bērniem, izglītību, veselības aprūpi, stipendijām, mākslu. Vai tas varētu kaut kādā veidā sekmēt šo jomu attīstību arī Latvijā – ja mums ir tāds piemērs priekšā?
Tas, ka viņa pārstāv arī bagātu ģimeni, ir viennozīmīgs ieguvums. Vai viņas fonds strādās arī Latvijas teritorijā, to mēs vēl nezinām, bet kopumā domāju, valstij tas ir ieguvums – ka būs šāda vēstniece.
Latviju šobrīd skaļi un nepatīkami skar Džefrija Epstīna skandāla atbalsis. ASV publiskotajos Epstīna failos Latvijas vārds minēts nepilngadīgu meiteņu vervēšanas kontekstā. Valsts policija saistībā ar to ierosinājusi kriminālprocesu, tikai – vai tas nav nedaudz novēloti? Skandāli par nepilngadīgu meiteņu vervēšanu un nosūtīšanu uz dažādām valstīm seksuālai izmantošanai taču bijuši arī agrāk…
Latvija kopš divtūkstošo gadu vidus ir mainījusies un domāju, ka tas iet vienā līnijā arī ar Stambulas konvenciju. Ja jau mēs tik ļoti strīdamies par Stambulas konvenciju un vēl kaut ko, tad šīs konvencijas garā mums jādara viss, lai šādus noziegumus izmeklētu, un tie, kuri nodarbojušies ar šo briesmīgo rūpalu, tiktu sodīti.
Izskanējuši vairāki skaļi uzvārdi, bet tanī pašā laikā arī atzīts, ka, iespējams, tajos ir arī viltojumi. Kā atšķirt vainīgos no nevainīgajiem, lai pēdējo reputācijas un dzīves pasargātu no sabrukšanas?
Šis tomēr ir tiesībsargājošo iestāžu profesionālais jautājums: izmeklēt, lai varētu atšķetināt un atdalīt vainīgos no nevainīgajiem, apmelotos no tiem, kas reāli piedalījušies tajā rūpalā. Tiem, kuri saviem upuriem darījuši pāri, savs pelnītais sods noteikti jāsaņem.
Atgriežoties pie Latvijas notikumiem – interesanta situācija izveidojusies ar trim ilggadīgiem mēriem, kuri zaudējuši amatus. Gatis Truksnis un Aleksandrs Bartaševičs dēļ tā, ka nesaņēma pielaidi valsts noslēpumam, Egils Helmanis atkāpās pats. Lai arī Bartaševičs saka, ka nekur neies, viņa atstādināšana ir tikai laika jautājums. Vai, tavuprāt, viņi paliks politikā vai nē?
Jautājums drīzāk ir: vai viņi paliek savu novadu domju līmenī vai tomēr iet uz nacionālo politiku, kur, patiesībā, Bartaševičs jau ir bijis. Truksnim bijusi pašvaldību politika – viņš nav bijis nacionālajā līmenī. Tur ir varianti: pirmkārt, viņi var iet uz parlamentu, jo, lai strādātu Saeimā, nav nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Otrkārt, visiem trim raksturīgs ļoti augsts uzticības līmenis savos novados – viņi pagājušajās vēlēšanās ir uzrādījuši ārkārtīgi labus rezultātus. Uzticība novadu līmenī ir tik liela, ka viņi mierīgi var palikt tajos amatos, kas neprasa šo pielaidi, un vienalga būt ļoti ietekmīgi. Tā kā iespēju viņiem ir daudz, un domāju, ka par nākotni viņi var īpaši nepārdzīvot.
Par Helmani savulaik pilsētā runāja, ka viņš ir tas “vīrs aizkulisēs”, kurš lielā mērā nosaka visas Nacionālās apvienības dienaskārtību.
Būtu pārspīlēti tā teikt. Viņš vienkārši ir skaļš un pamanāms. Helmanis ir ļoti redzams Nacionālās apvienības pārstāvis, ar kuru tiešām asociē šo partiju, bet viņš tāds nav vienīgais. Protams, viņš ir liels “atslēgas cilvēks” partijai – kā tāds atpazīstamības un gravitācijas punkts –, bet partija ir lielāka nekā tikai viens cilvēks.
Vēl viena lieta, par ko cilvēki “cepjas”, ir “Rail Baltica”. Arī premjere beidzot ir pamodusies un saka, ka vainīgi ir satiksmes ministri, kuri šī projekta norises pienācīgi nepieskatīja. Jautājums ir – vai tam būs kādas sekas, vai arī pēc laika viss aizmirsīsies.
Patiesībā tur ir divas lietas. Pirmā – var teikt: paga, paskatīsimies, kad kaut kādas sekas būs. Otrā, un to nevar aizmirst, ir mūsu uzņemtās saistības. Variants: “Ai, aizmirstam, neko nebūvējam un neko nedarām,” nepastāv.
Plus vēl jāatceras “Briškena pālis” Daugavā – tas milzīgais klucis, kas tur ir uzbetonēts. Protams, teorētiski var iedomāties arī scenāriju, ka tas tā arī paliek, tur nekad nekas nenotiek, vilciens nebrauc, un objekti paliek pusgatavi – drusku atgādinot padomju laikus, kad bija raksturīgi šitādi vraki, uzbūvēti un nepabeigti, kas stāvēja vēl 90. gados. Tomēr, domāju, tas neļaus aizmirst šo tēmu.
To neļaus aizmirst arī milzīgās izmaksas, kuras, salīdzinot ar sākotnējiem aprēķiniem, pieaugušas astoņas reizes…
Jā, bet tur ir milzīgi apjomi. Rīgas stacija, plus tas tilta balsts Daugavā, plus viss, kas sabūvēts lidostā… Taču ja tur neatnāks vilciens, nedomāju, ka Eiropa to atstās tā mierā. Un, ja to uzliks mūsu budžetam, vienkārši samazināsies nauda drošībai, veselībai… Nauda tiks izrauta no lietām, kas mums nepieciešamas ikdienā, un paliks nevienam nevajadzīgajos betona klučos.
Tātad, ļoti vienkāršoti sakot, ja mums pēc kāda laika būs tikpat auksta ziema kā šogad, bet sliedes nebūs uzbūvētas, tad tauta varēs gaidīt atbalstu no valdības cik grib, un tā arī nesagaidīs. Vienkārši tādēļ, ka budžetā nebūs naudas…
Protams, tas neizbēgami nozīmē arī lielākus nodokļus. Tas viss ir jāfinansē. Nevar cerēt, ka tauta to nejutīs, jutīs. Parasti to sajūt nodokļos, dažādos maksājumos, un kādam jau jāsamaksā. Tas būs jāsamaksā nodokļu maksātājiem.
Bet kāpēc cilvēki “necepjas”, neiet ielās un neprasa šo projektu galu galā pabeigt, atsijāt no tā lieko birokrātiju un pārmērīgos izdevumus?
Varbūt ir jāsagaida, kamēr būs liels “ziepes”, un tad kaut kas mainīsies… Vienīgi daudzi cilvēki tad aizbrauks strādāt prom no Latvijas.
Baidos, ka tieši to cilvēki arī izdarīs. Nu cik var skatīties uz to, kā nelietderīgi tiek tērēta valsts nauda? Piemēram, Stradiņu slimnīcas A2 korpusa būvniecība, kuru pārtrauca veselības ministrs Hosams Abu Meri un kurš tagad izmaksās teju divas reizes dārgāk. Protams, ja to vispār vēl varēs izmantot medicīnas vajadzībām…
Tāds normāls skandāls. Bet tur jau arī nebija tā, ka nav problēmu no būvnieka puses – bija stāsti par pelējumu, visādām kvalitātes problēmām, un galvenais arī, ka objekts kavējās. Tāpēc es negribētu izteikt spriedumus par to, kurš ir pareizi vai nepareizi rīkojies. Tomēr svarīgākais ir tas, ka par jebkuru neveiksmi lielu projektu vadīšanā maksā nodokļu maksātāji. Gan Stradiņa A2 korpuss, gan “Rail Baltica” ir lieli būvniecības projekti, kurus jāprot vadīt profesionāli, lai nepazaudētu naudu un radītu vērtību. Bet ar to ir lielas problēmas – reti kad lieli projekti tiek gludi novadīti.
Kāpēc tā? Vai tiešām mēs esam tik neizglītoti šajās lietās? Vai arī ir pārāk liela vēlme tikt pie lielu projektu naudām?
Pirmkārt, vajadzīga pieredze. Otrkārt, jāpieņem lēmumi par šiem projektiem. Un to mēs redzam arī “Rail Baltica” gadījumā: pieņemt lēmumus neviens negrib un rezultātā tas viss arī karājas gaisā. Neviens negrib būt tas, kurš pasaka: darām tā, jo pēc tam tu būsi vainīgais.
Vēl viena liela lieta, kas mūs sagaida, ir LMT un TET daļu izpirkšana. Arī tur dzirdēti dažādi viedokļi – vieni saka, noteikti jāizpērk, citi pret tik lieliem tēriņiem iebilst…
Lielākā problēma ir tā, ka mēs nezinām, kādam jābūt rezultātam. Kopumā ir skaidrs, ka valstij nav jānodarbojas ar biznesu un jākonkurē ar privāto biznesu. Latvijā jau tāpat ir problēma, ka mums pieder daudz lielu uzņēmumu – veidojas tāds valsts monopols, tāda diktēta ekonomika. Tajā pašā laikā arī iepriekšējā situācija nebija normāla: nevarēja pieņemt lēmumus, jo viss bija “satamborēts” tā, ka akcionāriem nebija skaidrs, kam kas pieder. Tas arī nebija uz attīstību vērsts. Jautājums ir: kādi ir objektīvie mērķi, ko valsts uzstāda šā darījuma rezultātā, – kas ir jāsasniedz un kādam jābūt rezultātam. Ja skatāmies tikai uz to, ko valsts iegūs nodokļos, tas arī nav līdz galam tas galvenais.
Divtūkstošo gadu sākumā, kad tika slēgts tā dēvētais “Lattelekom” mierizlīgums ar “Telia Sonera”, izskanēja, ka tur ieliktas Latvijas valstij ļoti neizdevīgas lietas. Varbūt tādēļ arī tā īpašuma struktūra beigās sanāca tāda, kā bija.
Jā, bet no otras puses mēs arī neesam to visu līdz galam vienkārši uzdāvinājuši “TeliaSonera”. Vai mūsu interesēs būtu, ka “Tet” ir vienkārši kūtra meitas kompānija, kurai ir viena doma – “noslaukt” un aizsūtīt dividendes mātes kompānijai uz Zviedriju? Ja skatāmies uz “Telia”, ne jau velti tās kompānijas līdzīpašniece ir Zviedrijas valsts, un viņi nemaz negrib to pārdot. Nedomāju, ka Zviedrijas valsts ir dumja – viņi saprot, ko un kāpēc viņi grib, lai varētu ietekmēt arī stratēģiskas nozares. Sakari ir stratēģiska nozare.
Mēs Latvijā bieži mēģinām mētāties galējībās. Bet jautājums tomēr ir par stratēģiskajiem mērķiem. Un tas, ka kaut kāda daļa šajā kompānijā pieder valstij, man neliekas nekas briesmīgs.
Kaut kāda daļa – nevis valsts ir galvenais komersants…
Jā. Kopumā jautājums ir: kādi stratēģiskie mērķi tiek uzstādīti. Un par tiem būtu svarīgi dzirdēt no tiem, kas veic šo darījumu. Kā jau teicu, mērķis nevar būt vienkārši: “davai, atpērkam”. Jābūt rezultātam.
Vai mums šāds stratēģiskais mērķis vispār ir?
Es ceru, ka ir. Tad, kad atpirkšana notiks, varbūt tas arī tiks skaidri pateikts. Ne vienmēr visu var teikt šādu darījumu laikā, lai otra puse šo informāciju neizmanto kaulēšanās procesā. Tomēr kaut kādā brīdī darījuma mērķis un tas “beigu stāvoklis”, ko gribam sagaidīt šī darījuma rezultātā, būs jāatklāj.