Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētājai Ingai Vanagai nebūt nav sveša “ierakumu otra puse” – valsts vara. Viņai ir zināmi arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) kabineti un koridori Vaļņu ielā – no Zatlera partijas saraksta 11.Saeimā ievēlētā deputāte bija tās parlamentārā sekretāre (2011–2013).
Taču Vanaga jūtas dziļi šokēta, ka daži IZM ierēdņi atļaujās gan maldināt ministri Andu Čakšu un premjeru Krišjāni Kariņu (abi – JV), gan ignorēt valdības pieņemtus lēmumus. Tādu “sabojāto telefonistu” dēļ LIZDA – pat raisot neizpratni sabiedrībā – tik dedzīgi uzstāja uz ministres padzīšanu arī pēc tam, kad aprīlī rīkotā streika un ielu gājiena rezultātā valdība jau it kā bija apmierinājusi skolotāju prasības.
Patlaban LIZDA līdere, kura savā amatā stājās 2015.gadā, ir bezpartejiska. Pagaidām?
Sāksim ar sabiedrībai svarīgāko: kāds ir LIZDA, skolotāju interešu aizstāves, ieguldījums mums visiem kopējā lietā – Latvijas izglītības sistēmas stiprināšanā, tās dotās izglītības kvalitātē, skolēnu sekmēs?
– Atļaušos teikt, ka tas ir ļoti būtisks, ņemot vērā to, ka arodbiedrība apvieno biedrus, kas strādā gan pirmsskolas mācību iestādēs, gan augstākajā izglītībā un zinātnē. Tie ir cilvēki, kuri īsteno izglītības procesu un strādā ar paaudzi, kas veidos Latvijas rītdienu. Ļoti liela loma te ir viņu labbūtībai: cik pedagogi ir novērtēti, cik motivēti, ar kādu gandarījumu strādā. Vai paši ir savas profesijas prestiža vēstneši, vai strādā pārslodzē, vai viņiem ir pieejami nepieciešamie resursi?
Sabiedrībā tiek pamanīts, ka mēs vairāk risinām darba samaksas jautājumus un konfliktsituācijas ar valdību rodas, kad runa ir par finansējumu. Taču tas nav viss. Mēs prasām arī mācību līdzekļus, kas vajadzīgi, lai jaunā paaudze saņemtu kvalitatīvu izglītību. Vienalga, taustāmus vai digitālus. Tie ir pedagoga darba instruments.
Mēs prasām, lai mācību līdzekļi tiktu nodrošināti laicīgi un pietiekamā apmērā, lai tiktu īstenota pašu pedagogu pilnveide. Vai kursi ir pietiekami un kvalitatīvi, vai tie ir, atvainojos, ķeksīša pēc? Mums rūp, lai valsts vai pašvaldību nauda netiek izšķiesta, jo LIZDA biedri informē: man jāiziet šie kursi, bet es tajos jūtos spēcīgāks par lektoru… Arī par šo mēs runājam ar nozares ministriju – lai pedagogs, dodoties uz profesionālās pilnveides kursiem, tiešām kaut ko iegūst. Nevis, lai tajos no viņa paņem!
Mēs ceļam trauksmi par draudiem izglītības pieejamībai, jo skolotāju trūkst. Tāpēc jaunie pedagogi bieži sāk strādāt jau pirmajā studiju gadā, apvienojot mācības un darbu. Citus, atvainojos, ierauj aiz rokas, un šie cilvēki iziet tikai 72 stundas ilgus kursus. Tāpat ir viena gada apmācības programma.
Ja tagad, kamēr vakanču skaits nemazinās, ir jāizlīdzās ar šādiem “glābšanas riņķiem”, tad LIZDA uzstāj, ka jābūt jauno skolotāju atbalstam, jābūt viņu mentoriem. Nedrīkst darbu tikai uzsākušu pedagogu palaist nesagatavotu strādāt – reglamentētā profesijā! – ar daudziem un dažādiem skolēniem. Un ar viņu vecākiem! Mēs norādām, ka tā nevajadzētu būt, mēs ceļam trauksmi, jo vēlamies izglītības kvalitāti.
Kā šai kvalitātei ir vai nav palīdzējis pedagogu streiks?
– Tā devumu noteikti izjutīsim tuvāko gadu laikā: jo labāka darba samaksa, jo vairāk iespēju piesaistīt kvalificētu speciālistu. Tāpat mums jau ienāk signāli, ka radusies lielāka interese par pirmsskolas pedagoga studijām.
Turklāt streikam bija divas prasības – cienīgāka, konbkurētspējīga darba samaksa un sabalansēta darba slodze. Mēs pat vairs nevarējām nodalīt, kas no tām ir svarīgāka.
Darba slodzes līdzsvarošana, kas tiks sākta nākamajā mācību gadā, ar 1.septembri, bija ilgus gadus atstāta novārtā. Ieguvums izglītības kvalitātei – skolotājam būs vairāk laika sagatavoties stundām, viņš varēs veidot atgriezenisko saiti gan ar skolēniem, gan ar viņu vecākiem. Vairāk laika individuālai pieejai katram skolēnam. Viņi ir pelnījuši, lai ikviena izaugsme tiktu veicināta – atbilstoši katra audzēkņa spējām.
Kā izglītības kvalitātei palīdzēs gaidāmais LIZDA un IZM mierizlīgums? Protams, ja vien tāds būs…
– Pie tā strādajam, un jaunnedēļ [kas sāksies 7.augustā] nosūtīsim IZM savu projektu. LIZDA piedāvās precīzas darbības ar konkrētiem termiņiem, kas jāatrisina katrā pedagogu grupā, kā jāveic Satversmes tiesas sprieduma izpilde, kādiem jābūt pieprasījumiem valsts budžeta projektā. Nevis atkal “veicināsim”, “attīstīsim”, “risināsim”…
Politikas plānošanas dokumentu jau ir tik daudz, un tie ir tik nogurdinoši! Taču tas, kā mierizlīgums īstenosies, ir atkarīgs no abām pusēm. Tāpēc mēs uzstājam uz precīziem termiņiem, uz savu kontroles “sviru” – kā un kad tiekamies, lai pārliecinātos, ka vienošanās tiek pildīta. Vai – kāpēc netiek.
Mūsu nozarē strādājošie ir apveltīti ar ļoti lielu pacietību. Varbūt kāds teiks: atkal kārtējais cerību pilnais dokuments! Domāju, ka
šī IZM vadība ir sapratusi LIZDA “rokrakstu”,
un ministre spēra pirmo soli, lai būtu izlīgums. Mēs uzskatījām, ka ir viņai jāatbild.
Ja ir abpusēja vēlme stabilizēt nozares sociālo dialogu, no kā iegūs visi, tad ir jāmēģina to darīt. Ja dialogs neīstenosies, ja izlīgums būs tikai “mīļā miera labad”, lai raudzītos, kā partneri apspēlēt – mēs atbildi nekad parādā nepaliekam! Ministre ir sapratusi arī šo: ja ir vienošanās, ja tai ir termiņi, tad LIZDA prasīs tos ievērot.
Jūtu, ka tomēr jāpavaicā kaut kas populistiski kareivīgāks. Pēc eksāmenu rezultātu saņemšanas daļa sabiedrības, it īpaši vecāki, publiskajā telpā pauda sašutumu: pedagogiem ir laiks streikot, bet bērnus pienācīgi sagatavot eksāmeniem – nav. Ko jūs atbildētu šiem pārmetumiem?
– Mīļie vecāki, par šiem jautājumiem runājiet vispirms ar mācību iestādēm! Ir to padomes, pie kurām vērsties. Protams, šī ir mūsu visu līdzatbildība. Kaut tādās situācijās vienmēr tiek meklēts “visvainīgākais”: kāds prasa, kur bija paši vecāki, cits – kur skatījās skolotāji… Taču vai mēs VISI KOPĀ izdarījām visu, lai būtu labāka gatavība eksāmeniem?
Minēšu piemēru. Kad izstrādāja kompetencēs balstītu jauno mācību saturu, LIZDA jau cēla trauksmi sabiedrībā: vai mācību materiāli tika aprobēti, vai tādi vispār ir? Nē, to nav pat šodien! Tajā laikā divas aktīvas vecāku organizācijas mūs – arī mani personiski – ļoti asi kritizēja: “Atkal LIZDA grib neko nedarīt!”
Kur mēs nonācām? Pie tā, ka šo daudzo vecāku bērni gāja uz eksāmeniem priekšmetos, kuros skolotājiem nebija mācību līdzekļu!
Mēs arī brīdinājām, ka eksāmenu rezultātus ietekmēs attālinātās mācības, kuru ilgumā Latvijā kovidlaikā bija starp valstīm – “pirmrindniecēm”. Pētījumi pierāda šādu ietekmi uz izglītibas kvalitāti, arī izglītības kvalitātes Valsts dienesta veikts mērījums to apliecināja.
Vai vecāki mūs tad sadzirdēja, vai vispār gribēja sadzirdēt? Kāpēc mēs, pedagogu saime, tad palikām vieni? Es neko nepārmetu, bet kāpēc viņi nenāca mums palīgā?
Vai atzīstat, ka pie zemajiem rezultātiem ir vainīgi arī skolotāji? Jā vai nē?
– [Neliela pauze.] Līdzatbildīgi.
Jūsu pret IZM vērstais spiediens un tā sekmes ir visu ieraudzīts. Taču vai LIZDA “presē” par izglītību līdzatbildīgās pašvaldības? Jums ir pret tām pretenzijas?
– Drīzāk prasības, priekšlikumi. Piemēram, par mācību iestāžu tehniskajiem darbiniekiem – arī skolotāju palīgiem jeb, tautas valodā, auklītēm bērnudārzos –, kam atalgojumu nodrošina pašvaldības. Vienmēr, tiklīdz valsts paaugtina pedagogu darba samaksu, mēs lūdzam rast iespēju to celt arī tehniskajiem darbiniekiem.
Vēršamies pie pašvaldībām, lai iespēju robežās novērstu nevienlīdzību pirmsskolas pedagogu atalgojumā, par ko ir lēmusi Satversmes tiesa. Esam daudzus gadus pie to durvīm klauvējuši, lai šo diskrimināciju novērstu. Tāpat lūdzam apmaksāt darbinieku veselības apdrošināšanu – ne visas to nodrošina, tikai apmēram puse. Savukārt skolu tīkla optimizācijas ietvaros – segt transporta izdevumus.
Ko pašvaldības jums atbild? Tām tagad ir izdevība slēpties IZM “ēnā”, jo galvenās LIZDA pretenzijas vēršas pret valsts varu.
– Atbildes ir dažādas. Ir pašvaldības, kurās ir izpratne un ļoti labs atbalsts. Ir tādas, kas izprot, ka nevar vajadzīgo – piemēram, veselības apdrošināšanu – nodrošināt uzreiz, bet to ieplāno. Ir pašvaldības, kuras daudzu gadu garumā nevaram pārliecināt iegādāties veselības polises vai sakārtot pirmsskolas pedagogu darba slodzes.
Kopumā LIZDA dialogs ar pašvaldībām ir bijis augstākā kvalitātē nekā nacionālajā līmenī.
Ņemot vērā to, LIZDA panāca savu prasību izpildi – vismaz nākamajam mācību gadam – un piedāvāja IZM pamieru, mums, pārējai sabiedrībai, rodas iespaids par LIZDA un jums kā valsts varas uzveicējām. Taču – vai LIZDA tiešām uzvarēja?
– LIZDA komanda un tās biedri ir uzvarējuši. Kā priekšsēdētāja varu rīkoties tiktāl, ciktāl arodbiedrības padome man dod mandātu. Turklāt uzvaras augļus baudīs ikviens, jo darba samaksas paaugstināšanas grafiks aptver visas pedagogu grupas trīs gadu garumā – jo tas tiek saistīts ar šīs Saeimas pilnvaru laiku. Tāpat, kā jau teicu, tiks balansētas slodzes.
Vai jūs jūtaties kā uzvarētāja?
– Jā. Pateicoties LIZDA spiedienam, visa šī gada griezumā nozare saņēmusi vēl 180 miljonus eiro – gan no valsts, gan pašvaldību budžeta. Turklāt tas nav tikai vienreizējs sasniegums, bet ir iekļauts budžeta bāzē: nauda būs arī turpmāk.
Uzstājīgā prasība ministrei demisionēt bija “kaulēšanās” taktika jūsu cīņā vai patiess LIZDA mērķis?
– Patiess mērķis, ņemot vērā sarunas, kādas mums bija, oficiālās atbildes un informāciju, ko saņēmām no ministrijas darbiniekiem. Varam atzīt, ka LIZDA padomes lēmumu – pieprasīt ministres demisiju – ietekmēja dažu IZM darbinieku paustais.
Nožēlojat, ka tas nav panākts?
– Nē, jo saruna pie premjera par ministres atkāpšanās pieprasījumu atklāja tādas epizodes, ko, kā saprotu, ņēma vērā arī Anda Čakša. Tas bija lūzums, jo atklāja ne pārāk patīkamas lietas – ministrijā augstos amatos strādā cilvēki, kuri sniedz nekorektu informāciju par streika prasību izpildi. To ministre dzirdēja premjera klātbūtnē un steidzami aicināja mūs tikties. Mēs piekritām, ieraugot, ka viņa, gudrs cilvēks, izprot situācijas nopietnību un tās eskalēšanās cēloņus.
Varat nosaukt tos IZM ierēdņus, kuri maldināja Čakšu?
– Nosaukšu jums epizodes. Cilvēkus lai vērtē pati ministrija – kurš cik lielā mērā bija līdzatbildīgs. Viena epizode – par Satversmes tiesu, par pirmsskolas pedagogu nevienlīdzību. Streika sarunu ietvaros ar valdību tika panākts, ka tā ir jānovērš. Vienojāmies par kompromisu – to novērsīs triju gadu laikā.
Paspiedām rokas, šī valdība nobalsoja – bet pēc tam noteikti IZM darbinieki devās uz Satversmes tiesu un tai nevis teica, ka situācija ir mainījusies, bet turpināja aizstāvēt viedokli, kas ir pilnīgi pretējs valdības lemtajam – ka nevienlīdzība jāsaglabā. Tas arī eskalēja situāciju. Satversmes tiesas sēdes tiek translētas YouTube, un tur visi četri IZM pārstāvji ir redzami.
Otra epizode ir par skolotāju slodžu balansēšanu. Mēs ar ministri jau janvāra beigās vienojāmies, ka darām to trīs gadu laikā. Valdība nobalsoja par šo streika prasību. Taču atbildīgie IZM darbinieki atļāvās ministres un premjera klātbūtnē teikt, ka tas neesot aktuāli, ka darba grupa esot vienojusies to tagad nerisināt… Darba grupa lēma risināt! Lūgsim izvērtēt maldinātāju atbilstību amatam.
Iespējams, piederība civildienestam rada šādos cilvēkos pārliecību, ka viņi izpildvarā ir “stabilitātes garanti”, bet ministri un politiskā vara – epizodiski personāži. Ir Čakša – nebūs Čakšas; Kariņš vēl vada valdību – vai vadīs rīt? Droši vien koalīcijas paplašināšana nostiprina ierēdņos šādus uzskatus. Turklāt kareivīgā Vanaga, arī vēlēta persona, nebūs taču amatā saules mūžu!
– Jā, LIZDA biedri var Vanagai kaut rīt pateikt: viss! To padome lemj.
Taču atcerieties, ka gājienā piedalījās astoņarpus tūkstoši cilvēku, streikā – 20 tūkstoši! Latvijā nav raksturīgi tik masveidīgi protesta pasākumi. Rezultātā ir vienošanās ar izšķirošu ietekmi uz izglītības kvalitāti un profesijas prestižu. Citādi – vai vispār būs, kas māca?
Ja šādā situācijā IZM darbinieki atļaujās šādi rīkoties pret sociālo partneri, mums tam jāvērš sabiedrības uzmanība.
Kā maldinātāji drīkst veidot nozares politiku?
Sodīs viņus vai nesodīs – tas vairs nav LIZDA pilnvarās.
Čakšas demisijas prasība ir atmesta pilnībā vai uz laiku nolikta malā?
– Mēs analizēsim, kā veiksies ar vienošanās saturu un tā izpildi. Šī ir iespēja ministrei parādīt praksē, ka tiek koncentrēti spēki, lai nozarē strādājošajiem būtu gaišāka profesionālā rītdiena. Ja ministrei izlīgums varbūt tomēr šķiet spēle, lai skolotāji nomierinātos un zaudētu modrību – lai viņa uz to necer! Ja abas puses sarunās viena otru nesadzirdēsm būs padomes lēmums. Mēs paturam sev tiesības atgriezties pie šī jautājuma. Šodien tam nav pamata, bet nevaram izslēgt tādu varbūtību.
Skolotāju un LIZDA prasības tika pieteiktas jau iepriekšējās Saeimas laikā, kad ministriju vadīja Ilga Šuplinska un Anita Muižniece. Kāpēc pret viņām jūs un LIZDA nevērsāties ar degsmi, kādā “cepinājāt” Andu Čakšu? Vai tajā slēpjas arī kaut kas personisks?
– Nē, nekā personīga attiecībās ar ministrēm nav. Pirms viņām LIZDA un IZM dialogā esmu tāpat strādājusi ar Mārīti Seili (Vienotības virzīta) un Kārli Šadurski (JV). Mēs prasījām arī Šuplinskas demisiju, un viņai, kopā ar mums pie premjera galda sēžot, nācās piekāpties vidussklolas pedagogu algu jautājumā. Muižnieces laikā rīkojām piketu pie Saeimas ēkas pagājušā gada jūnijā, sapulcinot gandrīz trīs tūkstošus cilvēku. Tad arī tika iesniegts streika pieteikums, jo mūs “nesadzirdēja”.
Tātad Čakša cieš arī par savu priekšteču grēkiem?
– Jā. Taču viņa tad bija Saeimā, tāpat kā citas tagadējās politiskās figūras. Turklāt arī premjers toreiz bija tas pats.
Kā LIZDA un Jūs vērtējat tagadējo IZM piedāvājumu – Programma skolai? Ko piedāvāsiet – vai pieprasīsiet – pretim?
– LIZDA jau daudzu gadu garumā rosina pāreju uz programmu finansēšanu, un ceram, ka beidzot līdz tai nonāksim. Tā gan, kā redzam piedāvājumā, būs kombinēta. Taču IZM izstrādātajai skolu tīkla optimizācijai, kas tagad ir dienaskārtībā, mums ir daudz priekšlikumu. Bāze ir, bet daudzu būtisku lietu nav – piemēram, atbalsta personāls ir uzrādīts nepietiekamā skaitā. Valsts pierobežā skolām ir jābūt ar citu bērnu un klašu komplektu daudzumu.
Mēs jau esam IZM vaicājuši: cik tad jūs tādejādi ietaupīsiet? Mēs nepiekrītam, ka optimizācijā skolas tiks vērtētas tikai pēc klašu komplekta un kilometriem no vienas mācību iestādes līdz otrai. Tāpat trūkst kvalitatīvo kritēriju, kā būtiskākais tiek minēta lasītprasme.
Kvalitāti nevar vērtēt tikai pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem. Vai bērniem, kam mācībās ir vajadzīga īpaša attieksme, ir redzama izaugsme? Vai bērni, kuri skolu pameta un klīda pa ielām, ir tajā atgriezušies, jo skolotājs par viņiem ir cīnījies? Daudzi pedagogi ir braukuši pie skolēniem uz mājām, runājuši ar vecākiem, pat vērsušies pašvaldības policijā, bet to panākuši. Šo procesu nevar ielikt Exel rāmī un kalkulēt, atmaksājas tas vai ne.
Kā būs ar dienesta viesnīcām – vai tās būs jāuztur skolēnu ģimenēm, vai tām būs valsts atbalsta programmas?
Pret pašu optimizāciju jums iebildumu nav?
– Nav variantu.
Protams, daudzus LIZDA biedrus šāds viedoklis “neuzrunā”. Taču, tāpat kā gribam individuālu pieeju katram skolēnam, tādai jābūt katrai skolai. Īpaši zinot iedzīvotāju blīvuma atšķirības, sociāli ekonomisko situāciju, katras skolas loma ir rūpīgi jāanalizē.
Vai pedagogu un citu darbinieku atalgojumu nebūtu jāsakārto “pa sektoriem, pa reģioniem”, izlīdzinot tā atšķirības? Citādi sanāks, ka tagad, kur jau ir relatīvi augstas algas, tās cels vēl augstāk, bet citiem atkal nebūs nekā. Protams, tā būtu pašvaldību atbildība. Taču vai streiks patiesībā nav panācis tieši šo?
– Nē. Jau iepriekšējā valdība, pieņemot algu izmaiņas, atļaušos teikt tā, “iesaldēja” algu kāpumu tur, kur tas jau bija ievērojams. Ministru kabineta noteikumi, piemērojot tā sauktos teritoriālos koeficientus, regulē, lai vairāk naudas tiktu tur, kur skolēnu skaita dēļ tas it kā nepienācās. Jo ar principu Nauda seko skolēnam nevarēja samaksāt par visu darbu. Tagad, no 1.septembra, tur, kur skolotāju atalgojums ir augstāks, tā pielikums nebūs tik liels kā tur, kur algas bija zemākas. Tādēļ kādam nāks klāt 144 eiro, kādam – daži desmiti.
Vai citas arodbiedrības ir lūgušas padomu LIZDA, kā veiksmīgāk panākt savu?
– Jā, esam sadarbojušies ar veselības nozari – vairāk gan ar Latvijas Ārstu biedrību. Ir konsultējušies kolēģi no transporta arodbiedrības, no būvniecības. Mēs viņiem sakām: “Lūdzu dariet visu, lai nenonāktu līdz streikam!” Tas, arī protesta gājieni, ir galējā metode.
Jūs, mudinot nenonākt līdz streikam, baidāties, ka šis “ierocis”, pārāk bieži lietots, var kļūt neefektīvs un laupīt sabiedrības solidaritāti?
Diez vai tas ir labs piemērs, bet tomēr: pasažieru lidmašīnu pilotu streiki – viņiem pieprasot kārtējos 3 procentus pie “jau tā milzīgajām, kauna nav!” algām – spēj paralizēt lidostas pusē Eiropas, radīt miljardiem lielus zaudējumus un, galvenais, izraisīt zvērīgas dusmas miljonos nekur netikušo pasažieru un citu cilvēku.
Nevēlaties neko līdzīgu reiz piedzīvot uz LIZDA ādas, pārmetumu “streikotviņiemlaiksir” izsakošiem vecākiem sasniedzot kritisko masu?
– Tāpēc jau tā ir galējā metode. Līdz streikam mums bija gandrīz divsimt dažādas aktivitātes trīs gadu garumā – sarunas, darba grupas, sarakste. Gribētos, lai sabiedrība un īpaši vecāki sadzird: ja pedagogi ceļas un iet ielās, tas nav tikai viņu pašu – “mana alga, mana slodze” – dēļ. Tāpat par to, ka skolā nav ķīmijas skolotāja, logopēda, psihologa… Mēs izgājām ielās arī skolēnu un studentu dēļ, izglītības kvalitātes un pieejamības dēļ!
Tāpat mums vsiem ir jāatceras, ka izglītības procesa īstenošana ir sadarbība starp skolu un ģimeni. Ja būs šī sadarbība, tad bērni būs ieguvēji.
Agrāk jūs – mums, paviršiem LIZDA cīņas vērotājiem un citai sabiedrībai – dialogā ar valsts varu šķitāt ieturētāka, diplomātiskāka. Varbūt pat biklāka. Pati jūtat, ka nelokāmā pretstāve ir jūs iekšēji mainījusi?
– Jā. Vadot LIZDA, es izjūtu biedru atbalstu un spēku, tas rada drosmi un pārliecību, ka esmu pareizā ceļa. Taču tad, kad bija jāceļ cilvēki kājās jau otro reizi – arī mani pašā bija trauksme. Tas bija ļoti nopietni. Kādreiz jau rokas nošļūk, neliegšos.
Pirmais atbalsts, protams, ir ģimene un dzīvesbiedrs. Viņš zina, kā vārdā tas tiek darīts. Jā, arī LIZDA ir kā ģimene.
Vai atzīstat, ka esat kļuvusi agresīvāka?
– Jā, [smejas] arī es ar pašanalīzi nodarbojos! Vienkārši saprotu, ka otra puse – diemžēl un par laimi – tad mani sadzird labāk. Kad argumentējam ar statistiku, ar mūsu pētījumiem, ar OECD sniegto situācijas vērtējumu vai Eiropas Komisijas ieteikumiem – viņi nedzird! Kad uzvedies kā boksa ringā, tad tevi sadzird!
Esmu secinājusi, ka
šodien Latvijā tāda “spēka valoda” dod rezultātus.
Mums tādēļ bija jārīko streiki, piketi. Viņi mūs mēģināja pagājušajā vasarā salauzt, piketa laikā nepiekāpās nevienai LIZDA prasībai. Ne par milimetru! Trim tūkstošiem cilvēku tad tika pateikts: varat nākt vai iet, mēs neko nedarīsim! Ja toreiz mums būtu “ierādīta vieta”, tad kā gan spētu saņemties citas darba ņēmēju organizācijas?
Streiks nebija mūsu mērķis. Mēs bijām spiesti to rīkot. Tāpēc, kamēr vien man būs lemts vadīt LIZDA, es nozares politiskajai vadībai teikšu: sitīsiet pļauku – dabūsiet divas pretīm! Ja cienīsiet mūs, tad arī mēs cienīsim jūs!
Vajadzēs – būšu agresīva, vajadzēs – pieklājīga. Biedru vārdā esmu gatava izmantot dažādas metodes. Protams, priekšroku es dotu cieņpilnai, laipnai komunikācijai. Kompromisos balstītai. Ja tā [kas ir solīts] nebūs, atkal “vilkšu boksa cimdus”!
Tāpēc mēs, LIZDA, aicinām katru ministru, katru politiķi nonākt līdz sociālā dialoga kultūrai, kāda ir Ziemeļvalstīs – iet uz vienotu mērķi, būt “dejas partneriem”. Jā, kādreiz uzmin otram uz kājās, kādreiz viens partneris šajā pārī velk uz priekšu, otrs – atpakaļ… Taču arī kaut kur piekāpjās viens, kaut kur – otrs.
Ja valdībai un arodbiedrībai jābūt dejas partneriem, tad kādai jābūt pašai dejai – valsim, tango, sudmaliņām?
– [Smejas.] Gribas tagad, pēc Dziesmu un deju svētkiem, pieturēties pie tautiskām dejām – gana jestrām, lai nav pārāk lēnas un caurvijās mūsu mentalitātei un kultūrai raksturīgais. LIZDA ir liels kolektīvs, nacionālā un pašvaldību līmeņa politiķi – arī. Kopā mums sanāktu pašiem savi Sociālā dialoga deju svētki!
Lasiet arī: BNN intervija | Anda Čakša: “Jā, esmu greizsirdīga uz veselības ministri!”
