Saruna ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu (JV) izvērtās ļoti gara, bet patiesa. Vietumis piņķerīgi konceptuāla, vietumis sapņaini cerīga, savukārt citviet – pat viegli vieglprātīga.
Viņa tiešām tic tam, ko dara pati, ko dara Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) – vai kas tai būtu jādara. Tic, ka darbs nesīs augļus. Taču kāpēc šai pārliecībai nenoticam mēs?
Kādas ir izjūtas – būt nepopulārākai valdības ministrei? Protams, te jāpiebilst, ka šo aptauju veica iekšlietu ministra padomnieka uzņēmums.
– Saprotu, ka esmu pieķērusies visgrūtākajai un sāpīgākajai misijai. Politiķu popularitāte ir saistīta ar viņu spēju uzņemties grūtas lietas. Tās skar daudzus cilvēkus Latvijā, un apzinos, ka, veicot nopietnas pārmaiņas, nevaru būt visiem patīkama.
Kādas ir izjūtas? Brīžiem ir bēdīgi, bet es saprotu, kāpēc to daru.
Nenožēlojat, ka esat šeit nonākusi?
Nē. Ja domāju, kur varu – darot to, ko māku – panākt vislielāko ietekmi uz nākotni, tad IZM ir īstā vieta. Šāda apziņa man ir visos līmeņos – gan skatoties uz saviem bērniem, gan ietekmē, ko rada politika, gan patriotiski. Latvija būs vieta, kur cilvēkiem atbraukt pamācīties, kā veidot labas izglītības sistēmu. Mums ir šis potenciāls.
Jūs rēķināties ar to, ka varat piedzīvot divu savas priekšteču likteni? Vai nu pašas partija “norakstīs” kā Ilgu Šuplinsku – vai tiksiet aizmirsta kā Anita Muižniece…
– Ieejot politikā, ar to jārēķinās nepārtaukti. Tu nesameklē sev šo darbu, tevi ievēl. Man nav baiļu par savu krēslu, man ir svarīgi, lai mēs attīstāmies – kā valsts. Ja būs tāds liktenis, nu ko… Bet varbūt būs citādāks!
Rodas iespaids, ka jau vairāk kā pusgads, ko ar reformu solījumiem esat nostrādājusi, patlaban rezultējas “atpakaļgaitas ieslēgšanā” – lai skolotāji, skolēni un vecāki, tāpat arī pašvaldības ar atvieglojumu 1.septembrī secinātu, ka viss kopumā būs tāpat, kā bijis līdz šim.
– [Pasmaida.] Tieši tādā veidā – noteikti nē. Man šis 1.septembris saistās ar Vienoto skolu – ar mazākumtautību skolnieku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Teikšu tā – man tas ir uz rakstāmgalda kā katru dienu pārbaudāms projekts. Ir pietiekami daudz klašu, kas pāriet uz latviešu valodu, un tam ir atbalsta mehānismi – piemēram, pagarinātās dienas grupas, lai atbalstītu vecākus, jo daudzi no viņiem latviski nerunā.
Rēzekne, Daugavpils, Rīga ir lielākās riska zonas,
kur mēs tieši strādājam ar pašvaldībām.
Otrkārt, ir labā vēsts – mums no 1.septembra ir [skolotāju atalgojuma] minimālās likmes pieaugums par 8,50 eiro. Tas, par ko mēs ilgstoši diskutējām Ministru kabinetā aprīlī un ar arodbiedrību.
Trešais, par ko droši vien ir jūsu jautājums – mēs pārcēlām jauno vērtēšanas sistēmu, sadzirdot, ko saka skolotāji, ka tai vajadzīga cita gatavības pakāpe. Savukārt, ja skola ir gatava, tā var pati šo sistēmu ieviest.
Tagad līdz 15.augustam mēs iesniegsim sociālajiem partneriem savu informatīvo ziņojumu, kā uzlabot izglītības kvalitāti. Darbs nav apstājies, mēs meklējam vairāk koppunktu, kā labāk virzīties uz priekšu.
“Koppunktus” ar ko? Ar IZM sociālajiem partneriem — LIZDA un pašvaldībām – vai tomēr ar Finanšu ministriju?
– Gan, gan. Mums ir svarīgi ar sociālajiem partneriem saprast, ka tiem un IZM ir vienoti mērķi. Ja gada sākums bija veltīts pedagogu atalgojumam, tad tagad ir jārunā par izglītības kvalitāti un skolotāja darba prestižu. [..]
Runājot ar pašvaldībām, vairāk saņemu jautājumus par šoferiem, par ceļiem, ko darīt ar tukšajām ēkām. Par izglītības kvalitāti tiek runāts ļoti maz, kaut tas šobrīd ir ļoti būtiski, jo sekmes divās desmitgadēs ir katastrofāli kritušas. Tagad tūkstotim bērnu pēc būtības ir jāatgriežas atpakaļ 9.klasē!
Skolēnu lasītprasmes pārbaudes rezultāti vai Latvijas Universitātes veiktais pētījums apliecina: izglītības kvalitāti nodrošina tikai pedagogs. Ja skolotājs to nespēj pilnā apjomā – dēļ neapmierinātības ar atalgojumu, ļoti bieži viņam nav arī kapacitātes… Bez labiem skolotājiem mums nebūs gudru cilvēku.
Nupat IZM piedāvāja sociālajiem partneriem jaunu “skaisto nākotni” – finansēšanas modeli Programma skolā [lasiet šeit]. Sarežģīta konstrukcija, kas man izskatās pēc diezgan pavirši veidotām peļu lamatām, kurām par siera gabaliņu kalpo 2500 eiro lielas pedagoga slodzes likmes solījums. Brīdi iepriekš jūs pati pieminējāt lielās diskusijas par “astoņi piecdesmit”. No kuriem griestiem ir pagrābts šis mulsinoši skaistais skaitlis?
– Sāksim ar to, ka tas nav mulsinoši liels. Šobrīd skolotāju algas ir ļoti atšķirīgas dažādās pašvaldībās – pie vienādas likmes un dotācijas, ko nodrošina ministrija pašvaldībām. Šis ir stāsts par to, cik “gabaliņos” pašvaldības sadala naudu.
Ir daudz mazu skolu, kurās skolotājs vienkārši nevar strādāt pilnu likmi. Savukārt, ja nemaldos, LTV demonstrēja sižetu par fizikas skolotāju, kura vienā pašvaldībā apbraukā trīs četras skolas, tā savācot sev atalgojumā… [“…deviņsimt divdesmit eiro” – atgādina klātesošais ministres padomnieks, piebilstot, ka runa bija par Balvu novadu.] Cits fizikas skolotājs – cik atceros, runa bija par Jelgavu – vienā skolā saņem 1 600 eiro un ir apmierināts gan ar algu, gan ar darba apstākļiem.
Šobrīd, strādājot atļautajā apjomā – 1,3 slodzes –, skolotāja atalgojums ir 2 200 eiro. Protams, tā ir vislielākā summa. Efektīvi izmantojot naudu, kas jau ir skolu sistēmā, un liekot klāt, mēs varam ieviest pedagogu atlases principu. Algot labākos, nevis samierināties ar “pārpalikumu”. Cilvēkiem ir skaidri jāzina, “uz ko viņi parakstās”.
Jā, nauda nav vienīgais motivators, bet… Lai mēs profesiju TOP10 vidū ieraudzītu skolotāja darbu, jauniešiem vajag pārliecību, ka ar to viņi varēs pilnvērtīgi dzīvot, ka skolās būs pilnvērtīga vide, ka sabiedrība teiks: “O, ir forši būt skolotājam!”. Nevis “Kas tie tādi?”
Tātad šī summa nav no gaisa pagrābta. To arī noskaidrojām, runājot ar [“cilvēkresursu tirgus kompetences centra”] Fontes pētniekiem, kaut viņi gan vairāk bija mērījuši Igauniju, nevis mūsu skolotājus: klases audzinātājs kvalifikācijā atbilst informācijas un komunikāciju tehnoloģiju speciālistam ar trīs gadu pieredzi.
Jūsuprāt, “no gaisa nepagrābtā” slodzes likme spēs parliecināt skolotājus, ka viņiem ar entuziasmu jāatbalsta skolu tīkla “optimizāciju”?
– Ja runājam par skolu tīklu, ir skaidri jānodala dažas lietas. Mans mērķis nav nevienu skolu slēgt, un es to arī nevaru izdarīt. To var tikai tās dibinātājs – pašvaldība. Mans uzdevums ir panākt, lai sliktie rādītāji, kas patlaban redzami izglītības kvalitātē, uzlabotos.
Kāpēc? Man nupat bija saruna par augstāko izglītību. Viena no mūsu universitātēm, kas cenšas būt pasaules TOP500, saka – mums vajag 8 000–10 000 labi sagatavotu pirmkursnieku. Tātad – vidusskolu absolventu. Taču tagad no šiem 16 tūkstošiem daļa nenolika eksāmenu un nekvalificējās augstākajai izglītībai.
Nestrādājot pie vidējās izglītības posma (taču tas ir darbs, kam jāsākas jau pirmsskolā), mēs nevaram panākt pozitīvas pārmaiņas mūsu ekonomikā. Ja neinvestējam skolotājos, uz ko vispār varam cerēt? Tad tā tiešām ir tukša sapņošana un gaisa grābstīšana!
Nedomāju, ka skolotājam būtu jāuzņemas atbildība par to, kā ir izvietotas skolas. Tas ir katras pašvaldības, tās izglītības pārvaldes darbs – raudzīties, kāda ir skolēnu plūsma, kādi ir demogrāfiskie paredzējumi, kāda ir ekonomiskā aktivitāte, no kurienes bērni jau šobrīd brauc projām un vecāki izvēlas citas skolas… Kur ir jāinvestē vairāk, lai būtu skolotāji – tad arī bērni tur paliks.
Teiksim, Pierīgā ļoti daudz bērnu vidējās izglītības posmā vienalga brauc uz Rīgu. Vienmēr ir jautājums – kāpēc? Ir pašvaldības, kurām, arī Pierīgā, ir 10–12 pirmās klases, bet ir arī tādas, kas nevar nokomplektēt vienu. Balstoties šādos datos, var ļoti daudz ko ieraudzīt. Ja pašvaldības tam sekotu līdz, šodien nebūtu jārunā, ka kaut kas jāmaina tīklā. Varētu plānot, kā vairāk investēt materiālos, skolotājos.
Taču mums viena skolēna izglītošanas izmaksas dažādās pašvaldībās ļoti atšķirās. Bet nevar visas nomērīt ar vienu lineālu. Ir tādas pašvaldības, kas gadiem ir piestrādājušas un ir jau labās pozīcijās. Ir tādas, kas gadiem kaut ko gaida vai klusi vaid, ka “vissslikti”.
Jūsuprāt, skolotāju streiks radīja vai neradīja tiešu ietekmi uz sliktajiem eksāmenu rezultātiem?
– Triju dienu streika tiešā ietekme, manuprāt, bija salīdzinoši maza. [..] Eksāmenu rezultātos noteikti atspoguļojās neadekvātā laikā ieviestais caurviju prasmju [jeb “kompetenču izglītības”] projekts Skola 2030 – kovids, nesagatavotie materiāli skolotājiem… Tam ir ļoti zema brieduma pakāpe, lai to ieviestu pilnīgi visiem.
Taču pati ideja bija izcila, un tā mūs nostādīja labā starta pozīcijā. Vajadzēja tikai piestrādāt, lai viss būtu sagatavots. Šobrīd ir radies pretējs efekts, un mums ir jādomā, kā veiksmīgāk to pārvarēt.
Tas pašam izklausās idiotiski, bet tomēr vaicāšu: skolotāju atalgojumam nevajadzētu būt atkarīgam no audzēkņu sekmēm?
– Tādā veidā, kā jautājāt – nē! Pedagoga uzdevums ir no katra bērna, kurš “nonācis viņa rokās”, radīt labāko iespējamo rezultātu – viņa individuālo attīstību. Mēs patlaban ejam uz šo individuālo attīstību, jo bērni ir ļoti dažādi. Mums ir jāstrādā ar izcilībām, kas laiku pa laikam tiek tā kā nostumtas malā. Jāstrādā ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības, kam vajadzīgs lielāks atbalsts – un agrīna diagnostika, lai saprastu, kā palīdzēt viņiem attīstīties.
Ir metodikas, kas veiksmīgi ļauj gan vieniem, gan otriem mācīties kopā, skolotājiem ir materiāls, kā strādāt ar dažādiem bērniem, kā katru no skolēniem “izvilkt” līdz viņa spēju virsotnei. Ar to es gan nedomāju, ka pilnīgi visiem ir jāmācās kopā.
Man ir ļoti svarīga iekļaujošā izglītība, tai ir izveidota īpaša darba grupa, un šo jautājumu turu ciešā uzraudzībā. Mēs daudz par iekļaušanu runājam, un ir svarīgi no viena grāvja neielekt otrā. Tie ir ne tikai bērni ar grūtībām mācīties, bet arī izcilības, kurus bieži aizmirstam. Braucot pa pašvaldībām es redzu, kā šos bērnus izstumj no skolām – runa nav par garīgo atpalicību, bet par citādību: uzmanības traucējumiem, mācīšanās traucējumiem. Nav prasmes iekļaut.
Kāpēc, kā jau minējāt, sekmes tik dramatiski krītās? Varbūt – kā BNN teica Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors – nekā dramatiska eksāmenu rezultātos nav, mēs tikai tos dramatiski uztveram?
– Ja mēs raugāmies uz skolēnu sekmēm vairāku valstu kopumā, tad Latvija joprojām noturās vidēji labā līmenī. Dramatiskais kritiens ir, mērot pašiem sevi, salīdzinot 2022.gada rezultātus ar 2001.gadu.
Lasītprasmes pārbaudes rāda, ka palielinās to bērnu skaits, kuri nespēj uztvert izlasīto tekstu: no 1% uz 6% – tie, kuri nespēj lasīt; no 10% uz 20% – tie, kuri pārbaudē nesavāc 400 punktus. Tas apliecina ļoti zemu teksta izpratnes līmeni, kas ir, es teiktu, tuvu analfabētismam. Ja 4.klases beigās, 5.klases sākumā skolēnam nav izpratnes par viņa izlasīto, nav spēju to analizēt, tad viņam nav iespējams mācīties citus priekšmetus, rēķināt matemātikas uzdevumus…
Skolotāji saka: mācību programmās trūkst tekstpratības, arī aritmētikas iemaņu attīstības. Tas ir cieši saistīts ar pedagogu profesionālitāti, un Latvijas Universitātes pētījums rāda, ka šobrīd līdz pat 40% skolotāju nav pietiekamas profesionālās kapacitātes mācīt. Mums ir ļoti jāstrādā uz pedagogu programmām.
Vēl ir otrs pētījums, ko veica [mācību līdzekļu ražotājs] Lielvārds: 60% skolotāju paši atzīst, ka nespēj kvalitatīvi strādāt – noguruma, lielās noslodzes, materiālu trūkuma (tā ir IZM vaina, neliedzos!) un citu problēmu dēļ.
Tādēļ šis nav viena jautājuma risinājums: iedosim algas vai sastādīsim vienu mācību grāmatu – viss uzreiz būs labi! Nupat, runājot ar pašvaldībām, gribējās arī no tām dzirdēt, kā mēs varam to kopā paveikt. Jo izglītības pārvalde ir duāla: valdība dod naudu pašvaldībai, tā saņemto sadala tālāk. Taču likumā ir skaidri pateikts, ka pašvaldības – caur izglītības pārvaldēm – nodrošina kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību.
Pašvaldībām ir jāveic savs uzdevums, nevis jākliedz uz ministriju!
[Ministres padomnieks pēc intervijas lūdza šo teikumu izņemt, jo runa esot tikai par “atsevišķiem pašvaldību NVO pārstāvjiem”.]
Mums kopā ir jārunā, kā tikt pie kvalitatīvās izglītības. Es redzu, ka liels darbs ir jāveic ar skolu direktoriem, kuri veido kultūru un vidi tajās – lai skolotāji un skolēni justos droši un varētu īstenot savu potenciālu. Tāpat – ar izglības pārvaldēm, kam savā teritorijā ir jāredz: kur kaut kas pietrūkst, kādas zināšanas ir jādod pašiem pedagogiem. Tā ir veselas ekosistēmas pārvaldība vienas pašvaldības ietvarā.
Jūsuprāt, ceļot algas, tiks panākta arī izglītības kvalitāte?
Ne tiešā veidā un ne uzreiz, taču tas atstāj iespaidu uz skolotāju prestižu un viņa labbūtību [pati pasmaida par piesaukto jēdzienu]. Kvalitatīvu izglītību nodrošina kvalitatīvs skolotājs. Protams, ne jau ar “plikām rokām” – ar mācību materiāliem, sagatavotu metodiku.
Tāpat – ne jau vienreiz palielinot algas. Tas jādara konsekventi, prioritāri. Valdība, manuprāt, ir precīzi uzsākusi politikas maiņu, jo saprot, ka izglītība ir ekonomisko pārmaiņu nesēja. Nozarei šogad klāt ir nākuši 180 miljoni, no tiem – 124 miljoni skolotāju atalgojumam. Savukārt no 1.septembra algām klāt nāks vēl 33,6 miljoni.
Vai dīvainais mierizlīgums ar LIZDA nav pazemojums ne tikai Jums un ministrijai, bet visai Latvijas valsts varai? Diez vai premjers un kabineta kolēģi ir jums pateicīgi, ka ļāvāt Vanagas kundzei “nospiest uz ceļiem” valdību. Jo mums, “vienkāršai tautai”, no malas raugoties, šāds pamiers varētu tā izskatīties!
– Ja var kaut ko atrisināt pie sarunu galda un panākt izlīgumu, tad ir jārunā. Mierizlīgums vēl nav panākts un parakstīts, bet mēs tam gatavojamies. Runāsim par izglītības kvalitāti, kā līdz tai nonākt – par pedagogu labbūtību. Tas ir labi, ka spējam runāt – bez ultimātiem no abām pusēm, godīgi, saprotot, ka ne vienmēr visam piekrītam. Metodika [finanšu aprēķiniem], protams, mums atšķiras.
Vanagas kundze pietiek jaudas virzīties uz priekšu pedagogu algu un noslodzes jautājumos, tādēļ es viņu respektēju un mēs sadarbojamies [ar vieglu uzsvaru] visās iespēju robežās.
Kādas ir sajūtas, sēžot pie saruna galda ar cilvēku, kuram vēl nupat teju katrā vārda galā skanēja “Čakšai jāatkāpjas”?
– Šis nav stāsts tik daudz par sajūtām. Ņemot vērā manu iepriekšējo profesiju, kas iemāca savas sajūtas un emocijas organizēt…
Vai jūs ar to domājat Saeimas deputātes darbu?
– Nē! [Smejas.] Psihoterapiju! Mans uzdevums šeit nav preparēt savas izjūtas, bet iestāties par bērniem un par skolotājiem, par to, lai bērniem būtu laba izglītība. Protams, es kaut ko jūtu, un tas ir izaicinājums. Taču mēs katra darām savu darbu, kas arī ir svarīgākais.
Es raugos uz to kā uz divu profesionāļu sarunu. Vanagas kundzes mērķis – tāpat kā manējais – ir labāki apstākļi skolotājiem. Ja mēs uz šo mērķi raugāmies katra no savas perspektīvas, tas jau “ziloni” nemazina vai nemaina, ka turamies pie citas tā “kājas”! Vienkārši beigās vajag ieraudzīt kopējo ainu.
[Ministre atsaucas uz indiešu pasaku/līdzību par vairākiem aklajiem, kuri aptausta ziloni. Vienam, kam tikusi aste, tas šķiet esam liela mušu pletne; otrs, kam trāpījusies kāja, dzīvnieku “redz” kā kolonnu, snuķa aptaustītājs – kā lokanu cauruli…]
Jūs gribat teikt, pasaku atceroties, ka abas ar Vanagas kundzi esat “aklas”?
– Nē!!! Galvenais – nekļūt emocijās aklam. Tās tiešām var par tādu padarīt.
Jūs tiešām esat pārliecināta, ka skolu tīkls tiks “optimizēts” ar tiem skolēnu daudzuma parametriem, ko esat pieteikusi? Jūsu partijā dziļā nopietnībā tiek spriests par tā sauktās ZZS aicināšanu valdībā. Zemsavieši, šī veidojuma mugurkauls, ir plaši pārstāvēti pašvaldībās un kategoriski iestājās par ierastā lauku dzīves veida saglabāšanu – arī par iespēju laist bērnus “neoptimizētās” skoliņās. Varbūt jūs tiešām “norakstīs” koalīcijas paplašināšanas vārdā?
– Braucot pa pašvaldībām, esmu novērojusi vienu fenomenu: ļoti daudzi pašvaldību skolu tīkli nav saistīti ar kādu politisko piederību, bet ar konkrēta pašvaldības vadītāja nostāju, kādai ir jābūt izglītībai. Man tam ir labi piemēri starp dažādu partiju pārstāvjiem – ar sakārtotiem skolu tīkliem. Tāpat ir pašvaldību vadītāji, kuri ir skeptiski par to, kas būtu jādara, un kam izglītība pat nav starp prioritātēm. Man tāpēc brīžiem šķiet, ka tas ir jautājums ārpus politikas.
Protams, lēmumus pieņemot, visi domā par savu vēlētāju. Taču pašvaldību vadītāji spēj atrast pareizos vārdus un rīcības mehānismus, lai cilvēki iegūtu stabilitātes sajūtu. Jo, bieži vien, kad skolā mācību gads beidzās, ir neskaidrība, kas būs pēc trijiem, četriem gadiem. Tas rada lielākas jukas, nekā tad, kad pasaka: būs tā – un vismaz desmit gadus! Jo tad skola var plānot savu attīstību.
Vai tomēr lauku skolu slēgšana nenovedīs pie acīs krītoša – atvainojos, bet jūs pirmā izteicāt šo vārdu! – pusanalfabētu un analfabētu skaita?
– Par “lauku skolām”: es negribētu lietot šo apzīmējumu, jo redzu pētījumos, ka dažādās vietās ir dažādas skolas. Varbūt tā izskanējis, ka biežāk problēmas ir reģionu skolās, kur ir nepietiekams skolotāju skaits, bet tādēļ IZM ziņojumā mēs ļoti skaidri parādām, ka 1.–4. klases ir pilnībā pašvaldību ziņā. Viss atkarīgs, kā viņi veido šo skolu izklājumu.
Tieši pretēji – ar savu ziņojumu mēs rādām, kādā veidā nodrošināt pieiejamību, Atšķirībā no dažas pašaldības, kas saka: “Aizsūtiet tur Izglītības kvalitātes valsts dienestu un vienkārši aizslēdziet!” Man nav tāda uzstādījuma. Mans mērķis ir nodrošināt lai konkrētā teritorijā ir kvalitatīva skola. Lai bērni zinātu, ka katrā skolā, kurā mācīsies, viņi saņems vienādu rezultātu. [..]
[Viegli aizsvilstas.] Vai 12 kilometri ir nepārvarams attālums šodien, kad tūkstošiem cilvēku Latvijā ik rītu brauc piecdesmit vai simts kilometrus uz savu darbu?
Problēmai ir arī tīri “policejiskais” aspekts: ja nu tad, kad bērns vairs nevar iet skolā “pāri ceļam”, daži vecāki izlemj, lai labāk atvase paliek mājās, saņem kaut kādu “alternatīvo pašmācību” un, atvainojos, gana govis?
– Šis arī ir tieši pašvaldību jautājums. Jā, ne visiem bērniem paveicas piedzimt vecākiem, kuri domā par viņu izglītību. Ja kādam neveicās mācībās vai viņš neatgriežas klasē – ir sociālo dienestu sistēma, kam tas ir jāredz un jātiek skaidrībā: vai šim bērnam majās vispār ir, kur mācīties? Vai viņam ir, ko ēst? Vai ir kādas citas problēmas? Ir ļoti svarīgi nevienu bērnu nepazaudēt.
Kā var nonākt līdz tam, ka tiesībsargam jāapstrīd kārtība, ko noteica skolēnu uzņemšanai Rīgas vidusskolās?
– Mums ar tiesībsargu ir jātiek pie vienota juridiska redzējuma. Pašvaldībām ir tiesības noteikt savus kritērijus. Kā jau teicu, mums vajag sagatavot vidusskolniekus uzņemšanai augstskolā, un bērniem ir jāzina, ka pēc šī savas izglītības posma viņi varēs studēt.
Nedomāju, ka “uzlikt latiņu” ir nepareizi.
Tieši otrādi. Tāpat ir jābūt kapacitātei, lai bērni varētu iegūt profesionālo izglītību.
Jūs neesat greizsirdīga, ka pašas partijas vadība vairāk “ucinās” ar veselības ministri, nevis ar jums?
Jā, par to gan esmu greizsirdīga! Protams! Manā skatījumā, abas šīs nozares ir ļoti svarīgas. Pārskatot naudas resursus, šobrīd paralēli nedrīkst aizmirst izglītību. Nezinu, vai ar Meņģelsones kundzi “ucinās”, bet Vienotai skolai ir nepieciešams finansējums, zinātnei… Arī no izglītības paņēma naudu medicīnai, un es būtu daudz priecīgāka, ja to nedarītu!
Bija tāda kampaņa manaprezidente.lv, kuras aptaujā [skatiet šeit] – kaut arī nereprezentatīvā – jums, “visnepopulārākajai valdībā”, bija atzīstamas sekmes. Vai jums ir ambīcijas reiz apmesties Rīgas pilī?
– Tādu ambīciju nav. Mani šī ziņa tiešām ļoti pagodināja – atrasties tik spēcīgu, brīnisķīgu kandidāšu vidū! Taču esmu vairāk rīcībpolitikas cilvēks. Bet varbūt neesmu vēl tajā brieduma stadijā, lai varētu teikt, ka man ir šādas ambīcijas.
Lasiet arī: BNN intervija | Skolu direktoru līderis: “IZM ir zaudējusi spožumu”
