Šai sarunai varētu likt apakšvirsrakstu “Intervija ar ķīlnieku”. Pedagogu arodbiedrības un nozares ministrijas pretstāvē par tādiem sevi un kolēģus – skolu vadītājus – saredz Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors Rūdolfs Kalvāns (NA).
Viņš atgādina, ka Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir tikai divas no “sarunu pusēm”. Vēl divus citus izglītības politikas līdzīstenotājus – skolu direktorus un pašvaldības – Kalvāns pārstāv kā “divi vienā”. Viņš ir gan Latvijas izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) prezidents, gan Siguldas novada domes deputāts (kandidēja arī uz Saeimu).
Direktors–politiķis vienu no galvenajām Latvijas izglītības sistēmas problēmām saredz IZM hroniskajā vājumā. Otru – arvien pieaugošajā skolotāju deficītā. Savukārt viņš kategoriski apstrīd nesen uzbangojušo sabiedrības viedokli, ka tieši šogad izglītības kvalitāte mūsu skolās būtu jūtami kritusies.
Kalvānam ir LU doktora grāds vadībzinātnēs, pedagoģiskās izglības pamatspecialitāte – vidusskolas informātikas skolotājs. Viņš ir ļoti interesants sarunu biedrs, jo vēlme būt objektīvam un “tehnokrātiskam” (kam, kā ievērosiet, jēdziens “emocionāls” ir teju lamuvārds) LIVA līderī sadzīvo ar dzīvu valodu un žestikulāciju.
Skaidrības labad – jūs pats esat LIZDA biedrs?
– Nē. Tam man ir personīgs un subjektīvs arguments: uzskatu, ka direktors kvalificējās kā darba devējs. LIZDA kā tipiska arodbiedrība pārstāv darba ņēmējus, bet mēs esam “otrā pusē” – un tieši tā varam jauki sadarboties. Es teiktu, ka skolas vadītājam būt LIZDA biedram ir mazdrusciņ pretdabiski. Protams, ir direktori, kuri tādi ir vai iestājās vēl pirms nokļūšanas tagadējā amatā – te ir dažādi apsvērumi.
Kā jūs – cilvēks ar skatījumu no malas – vērtējat LIZDA mērķus, darbību un tās rezultātus? Vai jūsu nolīgto darba ņēmēju intereses ir pietiekami aizstāvētas?
– Vispozitīvāk es vērtēju LIZDA kapacitāti. Milzīga organizācija ar attiecīgu budžetu. Tai ir ļoti jaudīgs birojs (atšķirībā no mums, LIVA), kurā cilvēki strādā pilnu darba dienu, un
fantastiska kapacitāte veikt komplicētus aprēķinus,
kas ļauj stāties pretim ministrijas aprēķiniem. Viņi ir baigie malači šajā ziņā! Cik vien varam, mēs – LIVA un arī Latvijas Pašvaldību savienība – palīdzam visā: sarunu vešanā, arī aprēķinos, pētījumos. Taču lauvas tiesu LIZDA izdara pati.
Mēs, vadītāji, savukārt tad, kad asinis ir uzkarsušas vai rodas pārāk emocionāls skatījums, ar savu lietišķumu un vēsumu nomierinām nokaitētos prātus vai pierādam, ka nav jau tik traki, kā tiek sludināts.
Vai novada domes deputāta mandāts dod direktora darbā papildus priekšrocības?
– Ierindas deputāta mandāts – noteikti nē. Latvija pašvaldību poolitikas kultūrā tā nav. Te nav Saeima. Domes priekšsēdētājiem, kuri strādā pilna laika darbā, ir amats un ietekme.
Varbūt vienīgi ir priekšrocības nevis ietekmes ziņā, bet informācijas apritē. Būdami koalīcijā, mēs, deputāti, esam tuvāk lēmumu pieņemšanas argumentācijai. Es varu objektīvāk pamatot kādu savu viedokli. Arī paskatīties pāri “Mana skola, manas vajadzības, cits mani neinteresē!” redzelokam.
Atsperoties no jūsu nesenā paziņojuma, ka LIZDA un IZM ir skolu direktorus padarījušas par kīlniekiem: kaut kādas pretenzijas pret arodbiedrību jums taču ir?
– Es nezinu, vai tās ir tieši pretenzijas… Tāds ļoti skaļš vārds! Teikšu tā: mēs aicinātu abas puses – abas, ne tikai LIZDA, arī IZM! – savstarpēji piekāpties. Kaut arī tas abās pusēs šķiet sāpīgi. Patlaban, cik zinu, katra grib tomēr savu pozīciju noturēt “pilnā programmā” līdz galam, nekaulēties.
Manuprāt, vairāk jāpiekāpjas būtu ministrijai.
Tā ir agonija, kas tur noris visu laiku – un runa nav tikai par šīs ministres biroju, arī iepriekšējiem! Politiku jau veido ministrs birojs, nevis ministrija – ja tas kādam Latvijā vēl nav skaidrs [iesmejas], paturiet prātā… Krišjānis Kariņš tādā nozīmē tieši neveido politiku, katras nozares politiku vada ministra birojs, viņa padomnieki un, protams, pats personīgi.
Līdz ar to piekāpšanas latiņai vajadzētu būt zemākai: “Labi, iedodam to, ko [LIZDA] prasa, norijam aizvainojumu, aizmirstam un ejam tālāk! Neesam tik nenormāli principiāli!”
Visu laiku norit cīņa par kaut kādu absolūto finanšu taisnīgumu, nedaudz – jau tāda spītība. Godīgi sakot, neformālās sarunās nozare nesaprot, kādēļ ir šī spītība. Skolu, skolotāju ekspektācija taču ir vispārzināma: “Ja tu esi mūsu ministrija, tad dod!”
Tas it kā skan ļoti primitīvi, bet nevajag taču nekādu miljardu! Nu beidzam taču par diviem miljoniem kasīties! Tā ir tikai matu skaldīšana, “kam būs taisnība, kurš būs kļūdījies ekselī” – LIZDA vai IZM. Tas ir pat nedaudz smieklīgi.
Iedodot LIZDA prasīto, iestājas miers un mierizlīgums – varam iet tālāk pārējās reformās!
Vanagas kundzes nesenais “uznāciens” – ar izlīguma piedāvājumu Čakšas kundzei – publikai izskatās pēc LIZDA uzvaras. Jūs tādu nesaredzat?
– Nē, līdz uzvarām te ir tālu. Jautājums, vai te vispār var būt kādi uzvarētāji. Tā nevajadzētu raudzīties uz izglītības nozari…
Zaudētāji noteikti ir – skolnieki, viņu sekmes!
Tas tā drusciņ emocionāli… Te jāsaprot, ka jebkurš mierizlīgums – īstā kara darbībā vai šādā, simboliskā – ir saistīts ar kritērijiem. Taču šobrīd nav skaidrs, vai tagadējie LIZDA un IZM izlīguma kritēriji tiks izpildīti. Tas atkal ir augusts, un atkal mēs esam spiesti gaidīt, jo “Šodien vēl ne, bet parīt gan!” Atnāk parīts, tiek runāts par nākamnedēļu. Viss tiek atlikts un pārlikts, mēģinot iegūt laiku.
Tikmēr nāk tuvāk septembris, direktori nezina, ar kādām naudām var rēķināties, kādas būs pedagogu slodzes, un taustās kā pa miglu.
Ko jūs darītu citādāk nekā Anda Čakša, ko nedarītu vispār, ja pats būtu izglītības un zinātnes ministrs? Jautājums šķiet no gaisa grābts, bet – ja Nacionālajai apvienībai valdības portfeļu sadalē tiktu šī nozare – tāda iespēja nav neticama.
– Tas ir baigi plašs jautājums… Pats primārais – un to esmu teicis jau Saeimas vēlēšanu kampaņā – ir: šobrīd ar steigu vajag stiprināt pašas IZM, nozari vadošā resora, administratīvās (ne politiskās!) pārvaldes spējas, kapacitāti un tās reputāciju sabiedrībā, skolotāju un skolu direktoru, augstskolu rektoru vidū. Stiprināt ministrijas reputāciju tās valsts pārvaldes kolēģu – tai skaitā vadošā partnera, Valsts kancelejas – vidū.
Ministrija ir zaudējusi – katastrofāli! – savu spožumu, savu pievilcību būt nozares vadošajai darba vietai – piesaistīt (drīzāk gan nepiesaistīt!) jaunus kolēģus. Ir ļoti daudz administratīvo pārmaiņu, tāpat izmaiņu vadošajā personālā, ļoti daudz, teikšu tā, kavējumu termiņos, aprēķinu frustrācijas.
Viss saistīts ar to, ka ministrija ir daudzus gadus – pat pēdējos desmit – novājināta. Agrākais civildienesta spožums, darba pievilcība, vadošās iestādes aura ir sen pazuduši…
Manā ieskatā, ministram būtu nevis vairāk jāseko koalīcijas politiskajai dienaskārtībai, bet jākļūst par sava resora līderi – jāstiprina sava “māja”, savi cilvēki. Iespējams, tā ir utopija.
Ir resori, kur šī problēma nav tik izteikta. Tur ministrs tiešām drīkst vairāk nodoties politikai un būvēt savas gaisa pilis. Jo viņam ir stiprs aparāts, kas to īsteno. Ne jau nu pats. Ministra birojs tikai ģenerē skaistas idejas un dzen tās uz priekšu, bet darītāja ir ministrija ar savām padotības iestādēm.
Ko jūs atbildētu apgalvojumiem, ka izglītības kvalitāte ir traģiski kritusies? Neseno eksāmenu pieticīgajos rezultātos tiek saskatītas pat arodbiedrības un ministrijas konflikta tiešas sekas.
– Esot dziļi iekšā nozarē, es tam noteikti nepiekrītu. Šī tēze ir pārāk emocionāla, un ar to ir jāuzmanās! Ja paskatās agrākos rezultātus, es neteiktu, ka ir notikušas kaut kādas baigās pārmaiņas skolēnu pārbaužu rezultātos.
Tā “maķene”, matemātika, par kuru visi vienmēr runā – “mūžīgi mūžos”, vismaz gadus divdesmit! –, vienmēr ir “lejā”. Varam aizsapņoties un meklēt tam sazin kādus cēloņus, bet… Nav tā, ka tieši tagad kaut kas ir “bedrē” un pirms diviem gadiem bija “augšā”…
Pirms diviem gadiem mums bija kovids!
– Nu labi, pirms gadiem trijiem vai četriem… Sekmības procents staigā šurpu turpu, tā ir bijis un tā būs. Otra lieta, kurā sabiedrība neiedziļinās – ir mainījies mērinstruments. Cilvēki, kuri strādā ārpus izglītības, saredz vien skaitļus: “35 procenti, 36 procenti… Ā, tas ir vairāk!” Viss! Gluži kā “melns – balts, balts – melns”.
Izglītībā un citos sociālos procesos tā, melnbalti, uz dzīvi skatīties nevar [maina balss toni]: “Tas ir augšā, tas ir lejā! Tas ir labi, tas ir slikti!”
Krituma nav. Jā, kaut kur tas ir – kaut kādām skolēnu grupām, citām ir kāpums. Kā vienmēr, matemātikā sekmes ir vidēji zemākas. Taču tāpat būs Spānijā un Portugālē, Brazīlijā un Zviedrijā, ja paņemam OECD mērījumus. Nekad metemātikā nebūs tik augsti rezultāti kā angļu – vai dzimtajā! – valodā. Tāpat arī citās “smagajās” zinībās – programmēšanā, ķīmijā vai fizikā.
Tās ir cilvēka smadzeņu īpatnības, un tur mēs neko nevaram mainīt.
Jā, kādam matemātikā ir “deviņi”, bet viņi ir ārkārtīgs mazākums. Ar to jāsamierinās! Sabiedrības vairākums ir tendēts uz “mīkstajām”, sociāli humanitārajām zinībām. Tā mēs diemžēl esam uzbūvēti. Vienīgais [viegli ērcīgi] – varam ieviest tik vienkāršotu matemātikas eksāmenu, lai mammām rastos iespaids, ka sekmes tajā ir “augšā”!
Es nesaku, ka mani pilnībā apmierina izglītības kvalitāte Latvijā – taču nevajag uz iepriekšējo gadu fona šo padarīt par kaut kādu traģisku izņēmumu. Šobrīd ir saasinātas emocijas, tāpēc, ka “uz galda” ir naudas jautājums, skolu tīkla jautājums. Pirmo gadu ir 9.klašu lielie, centralizētie eksāmeni. Tā ir pārmaiņa, kurā tiek meklēta vaina visam.
Tāpat arī emocijas raisa visas audzēkņu uzņemšanas peripetijas Rīgas vidusskolās. Tās “iesita” mājsaimniecībām, un publiskā komunikācija sociālajos tīklos šai problēmai “uzbēra ogles”. Tādā brīdī sabiedrībā saasinās viedokļi un neviens vairs neko nešķiro: “ekši” ir slikti, slikts ir viss un visi pie tā ir vainīgi! Rīga, ministrija, LIZDA, tās Rīgas skolas direktors, kurš neuzņēma manu bērnu…
Vai ir kas tāds, ko nepavaicāju, bet jums ir svarīgi pateikt?
– Jā, ir tiešām dramatiska problēma, par ko mēs patlaban nerunājam vispār, bet tā nu gan nav pārspīlēta: pedagogu iztrūkums. Katram skolu direktoram jau vairākus gadus tā ir vislielākā sāpe. Citādi tāds darbs – vadīt mācību iestādi – ir foršs, interesants. Tikai šī “garoziņa” – ja skolotāju netrūktu, direktora amats būtu vienkārši ideāls!
Deficīts arvien pieaug, un cīņa par kolēģiem ir nežēlīga. Tā jau ir pat varbūt smieklīga…
Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra konflikts uz šāda fona vienkārši nobāl?
– Jā! Vienkārši viens otram noņem skolotājus, tik tālu jau ir nonākts. D#vs ar visu skolu tīklu, ar konkrētām algām, ar ministrijas prestižu! Viss tas ir vajadzīgs, bet, ja skolā nenotiek stundas – tās ir “auzas”! Kāpēc tā – tas būtu citas, garākas, sarunas temats.
Tas, ka direktors aiziet atvaļinājumā [pats – patlaban] – viņam arī kādreiz tajā jāiet! – un tobrīd nav, piemēram, trīs skolotāju… Tad atvaļinājumam ir mieļu piegarša, un, atgriežoties augustā darbā, nabaga direktors plosās: “Ko darām, ko darām?! Kā būs ar matemātiku, ar fiziku – kurš mācīs, kā mācīs???” Vai mācīs, nemācīs vispār; kam būs pārslodze…
Tas arī ietekmē ģimeņu un skolas attiecības. Es jau teicu, ka direktors, naudu gaidot, ir kā ķīlnieks LIZDA un IZM attiecībās. Arī te ir tas pats – no vienas puses ģimene, kurai neinteresē, kāpēc skolā kaut kas trūkst: “Direktor, tev tas ir jānodrošina! Kā? Mani tas neinteresē!” No otras puses – politika, ministrija…
It kā daļa vecāku to saprot, bet direktoram jāturpina skaidrot burkšķētājiem, ka viss ir izsmelts. Tad iestājas brīdis, kad viņš/viņa paziņo: “Ziniet, arī man nu ir vienalga! Man nav, un viss! Skolai ir algas, apdrošināšanas polises, dienesta dzīvokļi – bet ķīmijas stundu jūsu bērnam nebūs… Nekliedziet uz mani, ņemiet ārā dokumentus, ejiet uz citu skolu!”
Tāds brīdis patlaban ir iestājies, un ne kliegšana, ne vēstules tiesībsargam te nelīdzēs.
Jūsuprāt, cik tieša ir skolotāju algu ietekme uz, pirmkārt, viņu pietiekamību skolās un, otrkārt, uz skolēnu iegūtās izglītības kvalitāti?
– Uz pirmo: jā, tieša! Nespekulēšu ar ietekmes procentiem, bet augstāks atalgojums palīdz cilvēkresursu pieejamībā. Uz otro, es teiktu, ietekme ir netieša. Ļoti grūti un ilgtermiņā izmērāma. Kā sociālajā pētniecībā mēdz teikt, tam vajadzīgi vismaz seši gadi. Var izmainīt, piemēram, akcīzes nodokli un drīz vien redzēt dažādas izmaiņas. Izglītībā tā nenotiek.
Lasiet arī: LIZDA plāno lūgt izvērtēt atsevišķu IZM ierēdņu atbilstību amatam par ministrijas vadības maldināšanu
