Kāda ir situācija nelegālās migrācijas ierobežošanā? Vai Latvijas robežu no Baltkrievijas puses joprojām cenšas šķērsot jauni, spēcīgi vīrieši no trešajām valstīm? Cik sekmīgi spējam apkarot cigarešu un citu tabakas produktu, kā arī narkotiku kontrabandu? Kā veicas ar darbinieku piesaisti policijā, VUGD un robežsardzē? Kādas ir IeM sistēmas iestāžu prioritātes un lielākie izaicinājumi šajā gadā, par šiem un citiem jautājumiem BNN saruna ar iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski (JV).
Šī gada aukstā ziema ne vien paplicināja iedzīvotāju maciņus par siltuma un elektrību, bet izdarīja arī labu darbu. Ziemas mēnešos nelegālās migrācijas spiediens uz robežas mazinājās. Kāda šobrīd ir situācija ar nelegālo migrāciju?
Salīdzinot ar pagājušo gadu ir mierīgāk, tomēr nav pamata uzskatīt, ka kaut kas varētu būt mainījies. Šī ziema pēdējo gadu griezumā tiešām ir ļoti barga, un, ja skatāmies kopumā, tad arī citās valstīs, piemēram, Polijā, bijis līdzīgi. Tomēr pēdējās dienās uz Polijas robežas atkal sākuši parādīties pārkāpēji. Līdz ar to arī mums ir jābūt gataviem, un mēs tādi esam, ka nelegālā robežšķērsošana atkal atsāksies.
Esat teicis, ka robežas pārkāpēja profils ir būtiski mainījies un tagad tie ir jauni vīrieši spēka gados. Kas tie ir par “kara bēgļiem”, no kurienes viņi nāk un kādi varētu būt viņu mērķi Latvijā?
Daudzi šo valstu pilsoņi ilgus gadus, pat gadu desmitus, ir centušies nokļūt Eiropas Savienībā. Varbūt sākotnēji 2015.gadā, kad situācija kā Sīrijā, tā citās šī reģiona valstīs tiešām bija saistīta ar apdraudējumu dzīvībai, viņi bēga no kara, bet vēlāk jau iezīmējās vēlme atrast sev labāku dzīvesvietu, kurā var nodrošināt arī labāku iztiku. Tas pašlaik ir primārais. Tomēr ja vēl pirms diviem, trim gadiem starp nelegālajiem robežas šķērsotājiem nebija vērojams izteikts jaunu, spēcīgu vīriešu pārsvars, tagad tāds ir. Pagājušajā gadā tas ļoti precīzi iezīmējās. Kopumā šādu nelegālu robežas šķērsošanas mēģinājumu skaits bija ļoti liels. Valsts robežsardze pērn novērsa 12 tūkstošus gadījumu, tātad mūsu valstī nelegāli gribēja iekļūt 12 tūkstoši personu. Tāda ir realitāte.
Ja šiem cilvēkiem tomēr izdodas iekļūt mūsu valstī, vai ir pamats bažām par iekšējās drošības apdraudējumiem? Grozies kā gribi, bet tomēr pastāv vērā ņemamas kultūras, vērtību un paražu atšķirības.
Risks ir pilnīgi noteikti, jo starp šiem potenciāli labākas dzīves meklētājiem var arī būt personas, kurām ir citi mērķi. Ja atceramies senākus laikus, tad, piemēram, Francijā 2015. gadā iezīmējās terorisma viļņa uzliesmojums. Raugoties uz to no Latvijas skatu punkta, domāju, ka šo personu vairākuma mērķis nav palikt mūsu valstī. Jau vēsturiski viņu mērķis bijis nokļūt Vācijā vai Francijā, jo šajās valstīs viņu kopienas veidojušās ilgākā laika periodā.
Ja reiz esam tā buferzona, kas attur šo nelegālo imigrantu pieplūdumu citās Eiropas Savienības valstīs, tad varbūt varam panākt arī Latvijas izslēgšanu no Eiropas Savienības Migrācijas pakta, līdzīgi kā to panāca Polija?
Neviena ES dalībvalsts nepanāca nekādu speciālu izņēmumu – tas ir mīts. Kritēriji, pēc kuriem Eiropas Komisija sarindoja dalībvalstis, novērtējot migrācijas situāciju tajās, balstās uz Eiropas Savienības regulām, kurās ļoti skaidri, pat matemātiski noteikti šie rādītāji. Tas, ka Polija, līdzīgi kā Latvija, proporcionāli atvairījusi vislielāko nelegālo migrantu skaitu, netika skaitīts kā kritērijs, līdz ar to Latvijā un Polijā nelegālās migrācijas spiediena intensitāte ir novērtēta atšķirīgi. Faktiski galvenie Eiropas Komisijai ir divi rādītāji – uzņemto Ukrainas civiliedzīvotāju skaits, kas absolūtos skaitļos Polijā ir aptuveni miljons ukraiņu, kā arī lielais patvēruma pieteikumu skaits.
Ja raugāmies no Latvijas skatu punkta, mēs vienmēr esam īstenojuši konservatīvu politiku un maksimālu patvēruma pieteikumu skaita samazinājumu. Mēģinot īstenot citādu politiku, būtu jārēķinās, ka tie 12 tūkstoši, kuri pagājušā gadā mēģināja nelegāli šķērsot Latvijas robežu, iesniegtu patvēruma pieteikumus un esmu pārliecināts, ka mēs kā valsts nemaz nevarētu nodrošināt patvērumu tik lielam cilvēku skaitam. Mūsu izmaksas un spiediens būtu nesamērojams.
Šis nelegālo robežšķērsotāju atturēšanas jautājums netiek ietverts, gradējot valstis Migrācijas pakta ietvaros, vienlaikus Eiropas Komisija atzīst, ka Latvijas ieguldījums ES Austrumu robežas apsardzībā ir ļoti liels, tādēļ Latvija no Eiropas Komisijas ir saņēmusi 140 miljonus eiro robežas stiprināšanai. Paredzēta bija krietni mazāka summa, 100 miljonus eiro esam panākuši papildus.
Kā īsti ir – vai mums būs pārvietošanas ceļā jāuzņem noteikts skaits migrantu no citas dalībvalsts, jāsniedz finansiāls atbalsts šīm dalībvalstīm vai arī ir nolemts, ka mūsu ieguldījums būs alternatīvie pasākumi?
Solidaritātes mehānisms pa šiem gadiem ir mainījies. Ja sākotnēji, 2015. gadā tas faktiski paredzēja tikai uzņemšanu un bija tikai divi veidi – pārvietošana un pārcelšana, tad tagad ir trīs veidi, kā ES dalībvalstis līdzdarbojas solidaritātes mehānismā, – fiziska cilvēku pārvietošana, finansiāls maksājums, un trešais ir alternatīvie pasākumi, kas ir gan ekspertu, gan arī cits materiāli tehniskais atbalsts. Gribu vēlreiz uzsvērt, ka Latvijā mēs migrantus solidaritātes mehānisma ietvaros neuzņemsim. Latvija vienmēr konstanti bijusi pret piespiedu mehānismiem, un arī šajā gadījumā tas nekādā veidā nevar pārvērsties par pārvietošanu.
Vienojoties ar dalībvalstīm, kurām attiecīgais atbalsts tiks sniegts, mēs šī gada laikā plānojam īstenot alternatīvos pasākumus. Skaidrs, ka arī ekspertu darbs vai materiāltehniskie līdzekļi ir saistīti ar izmaksām, bet tas ir atbalsta veids, uz kuru mēs ejam. Bet vēlreiz uzsveru, ka personu pārvietošana nav mūsu dienaskārtībā, tajā ir tikai alternatīvie atbalsta pasākumi. To kopējā summārā izmaksa varētu būt nedaudz virs miljona eiro, taču te es vēlreiz gribu atgādināt, ka Latvija ir saņēmusi 140 miljonus eiro Austrumu robežas stiprināšanai un šie līdzekļi ir piešķirti, novērtējot Latvijas paveikto nepārtrauktā cīņā ar nelegālo robežšķērsošanu, kas būtībā ir hibrīdkara elements. Ar to gribu teikt, ka uz ES Migrācijas paktu un tā ieviešanu nedrīkst skatīties šauri, ir jāvērtē kompleksi ieguvumi mūsu valsts drošībai.
Pamatā žogs uz Latvijas – Krievijas robežas ir pabeigts. Vai tas attiecas arī uz grūti piekļūstamām zonām?
Žogs uz visas austrumu robežas ir izbūvēts pilnībā. Šīs grūti piekļūstamās zonas ir saistītas ar patruļtaku izbūvi un tās ir vietas purvos, ūdeņos. No apdraudējuma viedokļa tās nav tik izšķirošas, bet, protams, būvdarbi tur turpinās. Tas ir ļoti mazs procents, kas ir atlicis, salīdzinot ar to, ka mums robeža jau ir izbūvēta nedaudz virs 400 kilometriem. Būtībā fiziski žoga izbūve jau ir faktiski noslēgusies un tagad svarīgākais ir robežas aprīkošana ar modernām novērošanas tehnoloģijām jeb tā dēvētās viedās robežas izbūve.
Jūs sakāt, ka nelegālie migranti te iekšā netiek, bet kas tad ir tie melnīgsnējie jaunie vīrieši, kurus arvien biežāk sastopam mūsu pilsētās?
Nevienā ES dalībvalstī nav tā, ka pilnīgi neviens netiek iekšā. Piemēram, Polijā ar visu to, ka viņiem ir gan izbūvēta robeža, gan robežsardze, gan ļoti liels militārpersonu atbalsts, aptuveni četri līdz pieci procenti nelegālo migrantu tomēr spēj robežu pārvarēt un iekļūt valstī. Līdzīgi ir arī mums – aptuveni līdz pieciem procentiem, ar agresīvo kaimiņvalstu režīmu atbalstu, organizētās noziedzības atbalstu, tomēr pamanās šeit nokļūt.
Kopumā Latvijā trešo valstu pilsoņu skaits palielinās, bet tas nav saistīts ar nelegālu iekļūšanu. Kā jau minēju, to personu mērķis, kuras nelegāli šķērso robežu, nav palikt Latvijā, un galvenokārt viņi cenšas nokļūt Vācijā vai citās Eiropas valstīs. Protams, Vācijas, Polijas iekšējās robežas ir vēl papildus siets, tomēr studentu, vienkāršā darba spēka pieaugums no trešās pasaules valstīm, ir realitāte.
Ir kāda iespēja izkontrolēt, vai tie trešo valstu pilsoņi, kurus šurp uzaicinājis darba devējs, pēc kontrakta beigām tiešām pamet Latviju?
Protams, pārbaudes un reidi notiek. Arī politiski uzņemts tāds kurss. Mēs jau vairāku gadu garumā īstenojam tādus reidus un pagājušā gadā kopumā pārbaudītas vairāk kā pieci tūkstoši personas, no kurām nelegāli Latvijā bija mazāk kā desmit personas. Līdz ar to tas procents ir niecīgs. Varbūt runa kopumā ir par to politiku, kā mēs skatāmies uz Latvijas augstākās izglītības eksportu, kur Iekšlietu ministrija sagatavojusi ziņojumu, ko valdība izskatīja, un katrai nozarei faktiski jāsagatavo arī priekšlikumus, lai šo sistēmu pilnveidotu. Manuprāt, lielākais trešo valstu pilsoņu skaits no tālākām valstīm ir saistīts tieši ar studijām un, diemžēl, kā redzam, ne tās augstākās pievienotās vērtības studenti mācās Latvijā. Mēs strādājam ar augstskolām un Izglītības ministriju tādu kritēriju izveidošanai, lai nebūtu tā, ka studijas ir veids kā nokļūt mūsu valstī un turpmāk, nevis studētu, bet darītu kaut kādus mazkvalificētos darbus. Tam ir cita stingra sistēma, saistīta ar oficiālām darba atļaujām. Attiecīgi, šeit ir arī jautājums par to, kā izsekot, vai personas pēc darba kontrakta beigām tiešām pamet valsti, bet tas viss tiek pilnveidots. Es ļoti ceru, ka līdz pavasara sesijas pārtraukumam mēs spēsim Saeimā pieņemt arī atbilstošus likuma grozījumus, kas pastiprinās šo kontroli.
Daļai sabiedrības ir bažas, vai nebūs tā, ka trešo valstu pilsoņi atbrauks, iekārtosies kaut kādā darbā, un tad sāks aicināt pie sevis ģimenes locekļus, kā rezultātā mums būs tāda pat situācija kā Vācijā, Anglijā, Francijā, kur lielais migrantu skaits rada problēmas…
Mēs šajā jautājumā īstenojam ļoti konsekventu un konservatīvu politiku, jo sevišķi no iekšlietu ministrijas puses. Protams, te ir darbs arī darba devējiem kopumā, jo mazkvalicātais darba spēks, kas viņiem nepieciešams, ir problēma, ko viņi arī uzsver. Tajā pašā laikā mēs gribam izveidot tādu sistēmu, kur tuvu simts procentiem spētu būt pārliecināti, ka mums neradīsies drošības riski, jo es, kā iekšlietu ministrs, skatos tieši caur šo prizmu. Ar šo politiku, ko esam īstenojuši, mēs esam diezgan tālu, pat ļoti tālu no tām dalībvalstīm, kuras īstenoja atvērtu politiku. Ja paskatāmies, piemēram, uz Zviedriju, tad tur realitātē tiešām ir nopietni drošības riski.
Taču jūsu minētās bažas ir, un mēs ļoti rūpīgi raugāmies un arī sekojam tendencēm, kas saistītas ar noziedzības rādītājiem. Kopumā šobrīd trešo valstu pilsoņu grupa, kuru mēs potenciāli varbūt saskatām kā apdraudējumu, izdara ļoti mazu procentu no noziegumiem, salīdzinot ar tiem, kas mums jau vēsturiski šeit bijuši.
Vēl viens apdraudējums, kas gan neattiecas uz migrāciju, ir cigarešu, dažādu tabakas produktu un narkotiku kontrabanda. Cik veiksmīgi policijai izdodas atklāt un novērst šo produktu nonākšanu tirgū? Vai nevar sanākt tā, ka arī Latvijas debesīs, līdzīgi kā Lietuvā, sāks lidināties meteozondes ar cigarešu kravām?
Meteoroloģisko balonu izmantošana ir faktiski vērsta uz Lietuvu. Latvija nav viņu mērķa valsts, bet, jā, ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ šie baloni ielido arī mūsu teritorijā, lai gan faktiski tie domāti Lietuvai un pagājušā gadā tie mūsu kaimiņvalstī ielidoja tiešām milzīgā skaitā. Drošības apsvērumu dēļ tas paralizēja pat Viļņas lidostas darbību.
Ja vērtējam situāciju Latvijuā, tad mūsu skatījumā lielākais apdraudējums ir, piemēram, šo pašu cigarešu kontrabandas vai nelegālo cigarešu aprites jomā. Bet mēs arī īstenojam pasākumus un burtiski pāris nedēļu griezumā esam aizturējuši personas, kas mēģināja šādu te zondi arī Latvijā sagaidīt un saņemt šo “dāvanu” (pēdiņās). Esam aizturējuši gan Lietuvas pilsoņus, gan, diemžēl, arī Latvijas pilsoņus, kopumā astoņas personas, tā kā mēs arī protam cīnīties ar šo fenomenu. Runājot par cigaretēm jāatzīst, ka nelegālās ražotnes nav tas iespējamais procents, kas ir kontrabandas ceļā, tāpēc arī parādās šī zondes. Kā zinām, robeža pēdējos gados ir ļoti nostiprināta un robežas aprite ierobežota, un līdz ar to pārkāpēji meklē veidus, kā varētu [kontrabandu] nogādāt, bet šī zondes, nu, nav tas. Manā skatījumā pagājušā gada laikā esam īstenojuši daudzas aizturēšanas un likvidējuši nelegālās ražotnes. Valsts policija sadarbībā ar Valsts robežsardzi kopumā ir izņēmusi 512 miljonus nelegālo cigarešu.
Vai tiešām tik daudz pat visa valsts spēj izpīpēt?
Domāju, ka Latvija nevar, tam droši vien būtu ļoti bēdīgas sekas. Šīs cigaretas cenu ašķirības dēļ domātas citiem tirgiem Eiropas Savienībā. Piemēram, Skandināvijā cenas tabakas izstrādājumiem ir krietni augstākas. Līdz to skaidrs, ka mēķis šajā gadījumā ir nevis Latvijas tirgus, bet gan to Eiropas valstu tirgi, kur šī cena, un tādējādi arī noziedznieku potenciālā peļņa, ir krietni lielāka.
Dzīve pierādījusi, ka līdzko ceļas nodokļi akcīzes precēm vai stājas spēkā kādi ierobežojumi, kā nesen bija elektronisko cigarešu un tabakas spilventiņu sfērā, tā nekavējoties sāk darboties arī dažādi nelegāli “Telegram” kanāli, zeļ un plaukst nelegāla tirdzniecība dažādās interneta vietnēs. Vai šai hidrai maz ir iespējams nocirst galvu?
Katrs aizliegums un ierobežojums, kas nāk klāt, uzliek primāri gan slodzi, gan izaicinājumu arī mūsu tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem. Arī šie aprites kanāli kā saziņas vietnē “Telegram”, kas dod iespēju diskrēti rīkoties, sarežģī mūsu dienestu darbu, bet nav jau arī tā, ka mēs arī nespējam ar to cīnīties. Tas ir gana sarežģīti, jo piekļuve jāveic ieguldot lielu operatīvo darbu un šī piekļuve informācijai ir sarežģīta. Tomēr pagājušajā gadā izņemtas aptuveni 150 tūkstoši nelegālās elektroniskās cigaretes. Ņemot vērā šo resursu un arī apjomu, mums jāskatās arī uz tādu mērķi kā nelegālā narkotiku aprite, kas ir svarīgi no bīstamības aspekta.
Jūs pieminējāt resursus un likumsakarīgi rodas jautājums, kā sokas ar darbinieku piesaisti Valsts policijā, robežsardzē, VUGD. Kā ir ar motivāciju iet strādāt šajos ļoti atbildīgajos dienestos?
Personāla politikas ziņā varu palepoties, jo pagājušais gads ļoti ilgā laika periodā ir pirmais, kad Valsts policijā esam pieņēmuši vairāk darbiniekus, nekā no dienesta ir aizgājuši. Ja 2024. gadā mums bija 200 darbinieki mīnusā, tad pērn bija jau plus 73 darbinieki. Arī Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā pagājušais gads bija pozitīvs, jo esam vairāk darbiniekus pieņēmuši, nekā atbrīvojuši – klāt nākuši 170 darbinieki. Par robežsardzi precīzu skaitli nenosaukšu, bet arī tur ir pieaugums. Domāju, te zināmā mērā rezultējies valdības un parlamenta lēmums par atlīdzības palielināšanu, kas bija sākums būtiskam atalgojuma kāpumam iekšlietu nozares darbiniekiem, kā arī citas lietas, kas tiek īstenotas. Piemēram, jaunie katastrofu pārvaldības centri, kas līdztekus glābējiem ļauj nodrošināt arī citu operatīvo dienestu, piemēram, Valsts policijas un neatliekamās medicīniskās palīdzības klātesamību. Tāpat Rīgā pagājušajā gadā esam atvēruši divus jaunus policijas iecirkņus – Mūkusalas ielā un E.Birznieka-Upīša ielā, kas ir moderni un absolūti pretēji tam, kādos apstākļos līdz tam strādāja policisti. VUGD pēdējos gados esam pilnībā nomainījuši transporta līdzekļus pret jauniem. Visi šie pasākumi vairāk motivē palikt dienestā. Arī Valsts policijas koledžas rādītāji ievērojami auguši – pērn uzņemts divreiz vairāk studentu kā gadu iepriekš. Ja parasti uzņemam ap 90 jauniešiem, tad 2025. gadā kopumā tika uzņemti vairāk kā 200 studējošie.
Iekšlietu sistēmā strādājošo skaita pieaugums ir patiesi laba ziņa, taču uzreiz jājautā – kā ir ar finansējumu? Vai šī gada budžets ir pietiekams un vai jūs varat teikt – iekšlietu ministrijas atbildības sfērā naudas ir pietiekoši?
Es nezinu nevienu ministru, kurš teiktu, ka naudas ir pietiekoši. Protams, ir lietas, kas mums vēl papildus vajadzīgas. Jāturpina izbūvēt infrastruktūru, jo, lai arī ar Katastrofu pārvaldības centriem kopumā mēs diezgan strauji ejam uz priekšu, tomēr tā vēl nav pilnībā visa valsts teritorija. Tāpat arī Valsts policijas iecirkņi ir viens no jautājumiem, kur būtu nepieciešams papildu finansējums. Arī atlīdzības jautājumā es turu roku “uz pulsa”. Mēs nedrīkstam uzskatīt, ka vienā gadā atrisinājām visas problēmas. Protams, tas bija labs solis, bet tas nenozīmē, ka tagad varam, teiksim tā, piecus gadus neko nedarīt.
Diemžēl ģeopolitiskā realitāte ir tāda, ka nenoliedzami lielākais finansējums no valsts budžeta aiziet tieši aizsardzības spēju stiprināšanai, NATO prasībām, un te mums jāmēģina noturēt līdzsvaru, lai atrastu iespēju līdzvērtīgi finansēt arī valsts iekšējo drošību. Jā, zināmā mērā mums ir atbalsts no aizsardzības sektora, tā pati jaunā robeža, jaunas formas, – tās mūsu robežsargiem ir, pateicoties armijas atbalstam. Skatāmies risinājumu arī dienestu pārapbruņošanai, lai būtu kopīgs standarts un risinājumi, lai arī mēs varētu izmantot šo finansējumu ne tikai specifiski aizsardzības jomai, bet arī iekšējai drošībai. Jo visi šie hibrīdkara elementi primāri ir jārisina iekšējās drošības līmenī.
Vēl 2023.gadā tika likvidēta Ceļu policija un arvien vairāk rodas iespaids, ka daudzi autovadītāji tagad brauc kā ienāk prātā. Pat sarkanais luksofora signāls daudziem vairs nav šķērslis. Varbūt vērts padomāt par šīs struktūrvienības atjaunošanu?
Es saprotu jūsu bažas, tomēr uzskatu, ka, tehnoloģijām attīstoties, tas primāri ir viens no veidiem, kā uzlabot gan kontroli ceļu satiksmē, gan arī vispār cīņā ar noziedzību un pārkāpumiem. Pamatkontroli ar tehnoloģiskiem risinājumiem īsteno ļoti daudzas valstis, mums jāturpina pie tā strādāt.
Ceļu policija kā struktūrvienība netika likvidēta tāpēc, ka mums bija maz policistu vai maz potenciālo darbinieku, pirms tam tika veikts diezgan būtisks izvērtējums, ko īstenoja balstoties uz Eiropas Komisijas finansētu projektu, kur bija piesaistīti ārvalstu eksperti. Tehnoloģiju iesaiste, manuprāt, dod iespēju racionālāk izmantot mūsu policistus, jo mūsu mobilie iecirkņi jeb policijas mikroautobusi, kas ir pilnībā aprīkoti ar IT un datortehniku, ļauj risināt jautājumus, nevis dodoties uz policijas iecirkni, bet gan uzreiz uz vietas. Arī ielu krustojumi pamazām tiek aprīkoti ar tehnoloģijām, kas automātiski fiksē pārkāpumus, jo sevišķi braukšanu pie sarkanās gaismas. Autovadītājs par to saņem rēķinu, līdzīgi kā tas ir gadījumos, kad radars fiksējis ātruma pārsniegšanu. Ir arī agresīvā braukšana, pret kuru jācīnās, bet viens no risinājumiem, ko Valsts policija ieviesusi, ir dronu izmantošana, kas tiks vēl pilnveidota. Atsevišķas Ceļu policijas izveidošana šīs problēmas neatrisinās. Ja paskatāmies statistiku, tad laika periodā, kad uz ielām bija daudz ceļu policistu, satiksmes negadījumos uz ielām gāja bojā būtiski vairāk cilvēku, nekā patlaban. Mēs nekad nevarēsim nolikt uz katra ceļa pa policistam un pateikt: viss kārtībā, jo mums ceļu policisti ir pietiekamā skaitā.
Lai arī jau pilnā sparā rit pirmais pavasara mēnesis, tomēr pajautāšu, kādas ir iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu galvenās prioritātes un izaicinājumi 2026. gadam?
Pilnīgi noteikti tā ir sarežģītā ģeopolitiskā situācija. Nekas neliecina, ka tuvākajā laikā kaut kas varētu mainīties. Līdz ar to tā ir arī valsts austrumu robežas drošība, hibrīdapdraudējums un sabotāžas akti. Valsts drošības dienests savā publiskajā gada pārskatā jau diezgan precīzi atainojis, kas darīts pagājušajā gadā un kādus riskus viņi redz uz priekšu. Līdz ar to skaidrs, ka šeit atslābuma nebūs. Diemžēl mūsu austrumu kaimiņš dara visu, lai mums sarežģītu dzīvi un apdraudētu mūsu nacionālo drošību. Tas ir lielais izaicinājums.
Arī visi noziedzīgie nodarījumi, kas notiek, tajā skaitā arī vardarbība gan pret nepilngadīgajiem, gan ģimenēs. Tie skaitļi, diemžēl, neiet mazumā, bet jāsaka, zināmā mērā tas saistīts arī ar to, ka tagad daudz vairāk informācijas par šiem vardarbības gadījumiem nonāk līdz tiesībsargājošām iestādēm, jo līdz šim tie bijuši izteikti latenti. Rūpējoties par mūsu jau tā skaitliski ne tik lielo tautu, tas, manā skatījumā, ir ļoti svarīgi. Tāpat dienas kārtībā būs akcizēto preču nelikumīgā aprite.
Jautājumu loks ir pietiekami plašs, tomēr primārais izaicinājums ir ģeopolitiskā drošība, jo jānosargā valsts kopumā, mūsu nacionālā drošība, lai nerastos situācija, ka kaut kādā veidā mēs varētu justies apdraudēti ne tikai no ikdienas likstām, nelaimēmun noziegumiem, bet arī no tā, ko mums uzspiež no ārpuses. Kopumā tas ir virziens, kurā strādāt, un pilnīgi noteikti stiprināt mūsu drošības dienestu kapacitāti. Viņu ieguldījums ir ļoti fundamentāls un svarīgs, gan šī analītiskā spēja, gan preventīvā rīcība. Mums izdevies nosargāt drošību tādā līmenī, ka mums noziedzības ziņā nav kā Skandināvijā, Zviedrijā, kur bruņotas bandas kārto rēķinus un diezgan regulāri notiek apšaudes. Riski, protams, ir, bet uzskatu, ka dzīvojam drošā valstī un katru dienu strādājam, lai par drošību rūpētos.