Ilona Bērziņa
Krievijas agresija Ukrainā joprojām ir viens no pasaules dienaskārtības karstajiem jautājumiem. Ir iespaids, ka agresorvalsts nemitīgi pārbauda, cik tālu tā var pārbaudīt Rietumu pasaules un ASV pacietības robežas, par to liecina arī krievu dronu ielidošana Polijas gaisa telpā. Kāda šī kara kontekstā ir pašreizējā situācija ģeopolitiskajā arēnā un ko gaidīt mums, BNN vaicāja bijušajam aizsardzības ministram, domnīcas “Northern Europe Policy Centre” direktoram Artim Pabrikam.
Pēc Krievijas dronu ielidošanas Polijas gaisa telpā cerējām sagaidīt Rietumu paziņojumu, ka pēc šī incidenta rietumvalstis aizstāvēs vismaz daļu no Ukrainas gaisa telpas, taču tāda nebija. Kāpēc?
Amerikas Savienotās Valstis nav gatavas sniegt lielāku palīdz, savukārt Eiropa ir apjukusi un ar nepietiekamiem resursiem. Es to gribētu noreducēt uz politiskās gribas trūkumu, jo, ja tāda būtu, resursus agrāk vai vēlā noteikti atrastu. Bet šīs gribas nav. Tas nozīmē, ka esam devuši Krievijai kārtējo signālu, kurš nav vienīgais, ka mēs, Rietumi, baidāmies un ļaujam krieviem turpināt eskalāciju, ko viņi agru vai vēlu arī darīs.
Ja Rietumi turpinās būt tikpat “bezzobaini”, vai tas nozīmē, ka Krievija šī faktora izraisītā nesodāmības apziņā var iebrukt, piemēram, Polijā vai kādā no Baltijas valstīm?
Par iebrukumu būtu pāragri runāt, bet lielos vilcienos uz to velk, un tā ir tikai tāpēc, ka Rietumi visus šos trīs gadus nav spējuši sniegt, kā mēs to saprotam, adekvātu pretsparu agresoram, domājot, ka ar pielabināšanos, glaimiem, atlikšanu, kaut kā būs iespējams mainīt Krievijas pozīciju. Tā ir kļūdaina pieeja.
Jau pirms krietna lika tika runāts par to, ka vajadzētu konfiscēt Krievijas naudu, kura atrodas Rietumu bankās, un novirzīt to Ukrainas atjaunošanai. Jā, drīz pēc kara sākuma ES bloķēja agresorvalsts centrālo banku aktīvus vairāk nekā 200 miljardu eiro apmērā, bet tas arī viss.
Ir virkne lietu, ko varētu izdarīt, gan Krievijas iesaldētās naudas paņemšana, gan gaisa telpas kontrole virs Ukrainas, gan arī vēršanās pret vairāk uzņēmumiem un bankām vai arī pret tiem pašiem Krievijas tūristiem, ar kuriem Eiropā ir pilni kūrorti. Taču no visām šīm lietām mēs atsakāmies, mēs to nedarām. Skaidrs, ka tādā situācijā, kad tu pats neesi gatavs pieņemt lēmumus un dot pretsparu agresoram, ir naivi gaidīt, ka agresors kaut ko savā attieksmē mainīs, tieši otrādi – viņš to nedarīs.
Lai arī visdažādākajos Eiropas varas līmeņos ne reizi vien izskanējuši aicinājumi par Krievijas naftas un gāzes importa aizliegumu, šī tirdzniecība turpinās…
Protams, lai arī no tās vajadzēja atteikties. Skaidrs, ka ir citi iemesli, kādēļ Baltais nams izlēma nevērsties pret Krieviju, bet ASV ļoti veikli novirzīja uzmanību uz Eiropu, sakot, nu, ja jūs sāksiet šos tarifus [Krievijas naftas pircējiem] ieviest, tad mēs arī nopietni darīsim… tas tika teikts zinot, ka Eiropa to neizdarīs. Līdz ar to šajā gadījumā Amerikai ir iespēja paslēpties aiz Eiropas, lai gan mēs zinām, pat ja Eiropa būtu atteikusies no Krievijas naftas un gāzes, nez vai Vašingtona pie pašreizējās vadības pieņemtu tādu lēmumu, kas būtu draudzīgs un vajadzīgs Ukrainai.
Kopš Donalds Tramps stājās ASV prezidenta amatā, viņa politika attiecībā pret Ukrainu bijusi ļoti mainīga. Ko šie līkloči nozīmē?
Mēs varam spekulēt par motivāciju, bet mani māc ļoti nopietnas šaubas par to, ka tuvākajā laikā Amerika varētu palikt draudzīgāka Ukrainai. Nekas par to neliecina, līdz šim Ukrainai atbalsts nav sniegts. Mums ir jāsaprot, un tas ir arī jāatgādina, ja mūsu sabiedrotie nesniedz pietiekamu atbalstu Ukrainai, ja viņi nepieņem pilnvērtīgus lēmumus attiecībā pret Krieviju, tad tādējādi viņi arī kaitē Latvijas, visa šī reģiona un arī Eiropas nacionālajām interesēm un drošībai. Ir vēl viens, globālais aspekts. Tas paver iespēju mazināt savstarpējo uzticību starp sabiedrotajiem, starp Eiropu un ASV, tas dod arī lielākas iespējas Ķīnai stiprināt savas pozīcijas dažādās Eiropas valstīs. Jo, ja šīs Eiropas valstis sāk šaubīties par saviem sabiedrotajiem, tās meklēs dažāda veida ekonomisko, iespējams, arī politiski militāro alternatīvu. Piemērs tam ir kaut vai Indija, pret kuru no vienas puses tika vērsti tarifi (ASV ieviestie 50% tarifi Indijas precēm par Krievijas naftas pirkšanu), no otras – Indija sāka kaut kādā mērā tuvināties Ķīnai, tāpat Indija nosūtījusi savus karavīrus uz “Zapad” mācībām. Vai tas ir tas rezultāts, ko Rietumi gribēja panākt?
ASV prezidenta speciālais pārstāvis Kīts Kellogs pirms dažām dienām izteicās – ja Ķīna pārstātu sniegt Krievijai palīdzību, karš beigtos jau rīt… Vai tiešām Ķīnas ietekme uz Krieviju ir tik liela?
Es varētu to pārfrāzēt un atgādināt, ka esmu to teicis jau vismaz pirms diviem gadiem. Uz pasaules ir divas valstis, kas šo karu var pārtraukt – tā ir Ķīna un tās ir Amerikas Savienotās Valstis. Ja ASV gribētu Krieviju “nospiest” un piespiest izbeigt šo karu, viņas to varētu izdarīt, tāpat to varētu arī Ķīna. Jautājums ir, kāpēc ne viena, ne otra to nedara.
Kāds, jūsuprāt, tam ir iemesls?
Par Ķīnu man nebūtu jautājumu, jo šī valsts, tāpat kā ASV, uzskata, ka viņas ar Ameriku ir nosacītās konkurentes ģeopolitiskajā arēnā. Patreizējais Krievijas uzbrukums Ukrainai vājina visus Rietumus. Kā jau teicu, ja mēs nevēršamies pret Krieviju, tad sašķeļam visus Rietumus. Līdz ar to Ķīnas pozīcija ir vismaz loģiski pamatojama, tā vājina tos, kuri viņu uzskata par stratēģisko konkurenti. Bet man saprotama ASV, un bieži arī Rietumeiropas pozīcija. Neiestājoties aktīvi un spēcīgi Ukrainas pusē, mēs paši graujam savu integritāti un savu drošību. Līdz ar to tā loģika Ķīnā ir redzama, bet Rietumos – nav.
Respektīvi, Rietumos ir uzskats, ka karš Ukrainā beigsies pats no sevis?
Tam ir dažādi iemesli. Tas ir tāpat kā ar iešanu pie daktera – dažs labs neiet pie ārsta un domā, ka varbūt, teiksim, celis beigs sāpēt pats no sevis… Vai arī ir kādas psiholoģiskas problēmas līdzīgi kā tiem pusaudžiem, kuri griež rokas un tā nodara sev ļaunumu. Tā arī šajā situācijā redzams, – mēs darām paši sev pāri.
Mums ir vēl viens neprognozējams kaimiņš un tā ir Baltkrievija.
Baltkrievija ir stipri ierobežota savā autonomijā, es neuzskatu viņu par pilnībā neatkarīgu valsti. Protams, ir zināmi lēmumi, kurus viņi paši var pieņemt, bet lielos, ģeopolitiskos vilcienos Baltkrievija dara to, ko Maskava vēlas, lai tā darītu.
Tādēļ, piemēram, no ASV puses bija ļoti nepareizs lēmums atcelt sankcijas aviokompānijai “Belavia”, jo kā norāda virkne ekspertu, tas palīdz arī Krievijas lidmašīnām nonākt pie tik vajadzīgajām un gaidītajām rezerves daļām, kas viņiem sāka trūkt, jo bija šīs sankcijas. Tagad tās tiek pārkāptas caur Baltkrieviju.
Kā jūs vērtējat pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējušās bažas, ka Putins varētu mēģināt nogriezt Baltijas valstis no Polijas, uzbrūkot Suvalku koridoram?
Nedomāju, ka tūlīt būs kāds uzbrukums. Tomēr mums jārēķinās, ka pašreizējā situācijā dažāda veida diversijas, hibrīddraudi tikai pieaugs. Krievija eskalē situāciju un tai par to nekas nav, tādēļ kāpēc lai viņi apstātos?
Vienlaikus skaidrs, ka bijušās Kēnigsbergas reģions no vienas puses ir pilns ar Krievijas bruņotajiem spēkiem, no otras – tas ir nodalīts no Krievijas galvenās teritorijas, jo vēsturiski tā nekad nav bijusi Krievija. Ir skaidrs, ja izceltos kāds lielāks konflikts vai karš, Krievijai būtu neiespējami šo teritoriju aizstāvēt, ja Rietumi vēlētos to ieņemt.
Cilvēkus šobrīd visvairāk interesē – vai ir iespējams Trešais pasaules karš?
Protams, ka ir iespējams! Bet tas ir iespējams vienmēr. Kari vienmēr ir bijuši un tas ir iespējams tagad, pirms desmit un divdesmit gadiem. Jautājums ir, vai mēs rīkojamies pareizi, lai šādus draudus novērstu. Kara iespējamība vienmēr pastāvēs. Es nevaru atbildēt, nebūs karš vai būs.
Kā rīkoties, ja kara draudi tiešām kļūst reāli? Meklēt patvērumu Austrālijā vai Jaunzēlandē?
Par to mukšanu projām ir ļoti naiva un nepareiza domāšana. Es aicinātu tomēr ieņemt tādu Somijas pilsoņu pozīciju. Ja mēs domājam, ka kaut kur tagad muksim, tad tā ir zīme, ka Krievijas stratēģiskā komunikācija kaut kādā formā rezultātu ir sasniegusi. Mums jāsignalizē, ka mēs esam gatavi par šo zemi iestāties, jo pasakot, ka domājam, kur mukt, mēs ļaujam Krievijas pusei situāciju eskalēt. Jo uzbrūk vājiem, nevis stipriem.