Lins Jegelevičs (Linas Jegelevičius), speciāli BNN
Runājot par hokeju, maijs Latvijai un Lietuvai bijis radikāli atšķirīgs: Lietuva piedzīvojusi zaudējumu Dienvidkorejai, un noslīdējusi zemākā grupā, kamēr Latvija ieguvusi bronzu 2023.gada Rīgā un Tamperē notikušajā Pasaules hokeja čempionātā un bauda spožu slavas mirkli.
Turklāt jāņem vērā, ka Latvija pusfinālā uzvarēja vareno ASV. Amerikas izcelsmes latviete Ilze BNN sacīja: “Visa valsts bija un joprojām ir eiforijā. Rīgas centrā, lai sagaidītu un sveiktu spēlētājus, bija pulcējušies vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku, un 29.maijs tika pasludināts par brīvdienu. Šādi mirkļi, kad visi beidzot spēj vienoties par kopīgo – nacionālo pašlepnumu un pozitīvu attieksmi – ir nenovērtējami.”
Kamēr braļukas (kā lietuvieši sauc savus tuvākos kaimiņus latviešus) līksmo par uzvaru, daudzi Lietuvas hokeja eksperti un arī ierindas pilsoņi atkal neizpratnē kasa pakaušus – vai valsts hokeja spēlētāji varētu būt veiksmīgāki? Un kas nepieciešams, lai kāptu augšup pa Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) kāpnēm?
Lietuvas hokeja līgas vadītājs Remigijs Valicks (Remigijus Valickas) skaidroja, ka tas ir tradīciju jautājums:
“Tāpat kā Lietuvā basketbolam, Latvijā stipras tradīcijas ir hokejam,
tādēļ arī jaunajiem hokejistiem tiek pievērsta pienācīga uzmanība, ir atbilstošs finansējums sporta skolām un sporta infrastruktūrai. Līdz nesenam laikam Lietuvā bija tikai trīs hokeja halles. Velkot paralēles ar basketbolu, kur mūsu komanda atrastos, ja mums būtu tikai trīs basketbola laukumi?”
Viņš norādīja, ka pieejamākas hokeja halles pievērš hokejam lielāku bērnu skaitu. “Mūsu bērnu skaits, kas spēlē hokeju, ir ievērojami pieaudzis – no 170 spēlētājiem 2013.gadā, kad nonācu hokeja federācijā, līdz mazliet vairāk nekā 1100 šobrīd. Tātad ieguldījumi bērnos agrāk vai vēlāk nesīs rezultātu,” uzsvēra Valicks. Tomēr viņš arī piekrita, ka lietuviešiem nebūs viegli nokļūt augstākajā grupā pēc zaudējuma maijā. Valicks piezīmēja: “Augstākajā divīzijā ir 20 komandas. Tātad visu apsverot, 23.vieta IIHF rangā nav tik traģiska. Starp citu,
vienīgā reize, kad mūsu valst skomanda spēlēja augstākajā divīzijā, bija 1939.gadā.
Protams, tad čempionātā piedalījās krietni mazāk komandu, un arī hokejs kopš tā laika ir mainījies līdz nepazīšanai.”
Lietuvas hokeja līgas vadītājs sacīja, ka Lietuva ne reizi nav uzvarējusi Latviju hokeja laukumā: “Mēs esam zaudējuši pat tad, kad viņu komanda spēlē ar otrā līmeņa spēlētājiem. Bet vienmēr pienāk pirmā reize – arī mūsu uzvarai.”
Runājot ar BNN, lrytas.lt sporta žurnālists Gintars Nenartavičs (Gintaras Nenartavičius) uzstāja, ka salīdzinot ar situāciju pirms gada vai diviem, Lietuvas sniegums uz ledus ir palicis vājāks. “Pirms dažiem gadiem mēs redzējām uzrāvienu sportā, bet tagad piedzīvojam lejupslīdi. Tikai pirms dažiem gadiem mēs spējām cīnīties pret Poliju, bet maijā viņi mūs sakāva ar septiņi pret nulli, un tas ir apkaunojoši. Pat poļi bija pārsteigti par mūsu vājo komandu,” sacīja žurnālists.
Nenartavičs uzskata, ka Lietuvas vājajam sniegumam ir virkne dažādu iemeslu: “Pirmais, protams, ir tradīcijas.
Mēs esam basketbola, nevis hokeja valsts. Lietuvā hokejs joprojām tiek uzskatīts par nišas sporta veidu,
un halles atrodas tālu no lielajām pilsētām: Elektrēnos (neliela pilsēta ar apmēram 11 tūkstošiem iedzīvotāju apmēram 45 kilometrus no Viļņas – L.J.). Vēl viena ir Roķišķos, tālu provincē. Tikmēr latvieši pēdējā laikā ir ievērojami uzlabojuši hokeja infrastruktūru, un lielākā daļa no tās ir Rīgā.”
Žurnālists norādīja, ka izaugsme sportā nevar notikt, kamēr hokeja treneriem nav, no kā izvēlēties jaunos talantus. Nenartavičs sacīja: “Tagad viņi trenē to, kas ir – un uz ledus ir diezgan maz bērnu. Tas ir tālu no basketbola treneru greznības, kas var izvēlēties no desmitiem kandidātu.” Viņaprāt, hokejs ir dārgs sporta veids – kā bērniem, tā viņu vecākiem. “Labs aprīkojums maksā simtus un tūkstošus. Tas nav basketbols, kur vari uzvilkt krekliņu un jebkuras kedas, un doties laukumā. Daudzi vecāki vienkārši nevar atļauties palaist savus bērnus uz hokeja treniņiem,” teica žurnālists.
Viņš arī piebilda: “Es runāju ar ukraiņu bērniem un viņu vecākiem, kas ieradušie no Harkivas. Lai gan kopumā Ukraina hokejā nav spēcīga, saskaņā ar ukraiņu teikto, viņiem bija lieliski apstākļi treniņiem. Šeit situācija, kas viņus sagaida, nav pat pielīdzināma iespējām, kas bija Harkivā.”
Šauļu hokeja skolas vadītājs Aurims Jokimčs (Aurimas Jokimčius) uzskata, ka viens no galvenajiem valsts hokeja situācijas klupšanas akmeņiem ir finansējums. Viņš BNN pastāstīja: “Atšķirībā no Latvijas, kur gan valdība, gan pašvaldības un vairāki lielie uzņēmumi finansiāli atbalsta sportu, šeit, Lietuvā, mēs saņemam vien drupačas.
Otrs iemesls ir pienācīgu ledus haļļu trūkums Lietuvā.
Mēs mēdzam atbalstīt sportu, izņemot basketbolu, vien tad, kad mūsu spēlētāji gūst starptautiskus panākumus.” Jautāts par paša vadītās hokeja skolas sekmēm, viņš bija tiešs: “Lielākoties mēs esam buksējuši uz vietas, un joprojām tā notiek, bet esam neatlaidīgi un cenšamies arī kustēties uz priekšu. Daudziem vecākiem hokejs ir pārāk dārgs. Iedomājieties, ka forma maksā teju 500 eiro, un arēnas noma mums izmaksā apmēram 2000 eiro mēnesī. Un tad vēl ceļš uz turnīriem un tamlīdzīgi.”
Tomēr, runājot par bērnu motivāciju, skolas dibinātājs un treneris sacīja, ka tā nav problēma. Jokimčs norādīja: “Kad spēlē hokeju Lietuvā, ir viegli iekļūt valsts izlasē, īpaši salīdzinājumā ar basketbolu, kur konkurence ir milzīga. Ja tu smagi strādā un virzies uz mērķi, arī panākumi neizpaliks. Jaunie lietuvieši spēlē, piemēram, augstākā līmeņa Šveices un Zviedrijas klubos.” Tiesa, treneris nav drošs, ka Lietuva varētu iekļūt IIHF augstākajā līgā tuvākajos desmit gados: “Tad ir jāsakrīt daudzām kārtīm. Obligāti nepieciešams vairāk ledus haļļu, un sportam nepieciešams lielāks finansējums. Baltijas bērni, un arī Lietuvas bērni, ir talantīgi fizisko sporta veidu spēlētāji, un esmu noskaņots optimistiski.”
