Puzes meži priekpilni šalc… Dzīvesprieks atgriežas arī Saeimas tā dēvētās “Zaļo un zemnieku savienības” (ZZS) frakcijā. Vēl nupat šie 16 mandāti bija “politiskais nespēks”, maz varoši pakalpot gan savam saimniekam, gan zemsaviešu pārraudzītām pašvaldībām. Tagad, kā 31.maija uzvaras reibonī steidzās paziņot premjers, viņam kā ēst vajagot “zemniekzociķus” valdībā.
Krišjāņa Kariņa (JV) Latvijas Radio teiktais precīzi gan skanēja šādi: “Tas, ko es gribēju, faktiski veidojot šo valdību – plašāku koalīciju. Esmu tādu gribējis visus šos mēnešus, nekas nav mainījies.” Tāpat viņš pēkšņi ir pieņēmis sava sīvā oponenta Ulda Pīlēna pirmsvēlēšanu viedokli, ka ievēlētā Saeima taču pārstāvot visu Latvijas sabiedrību…
Kā ikviens, kurš “devis velnam mazo pirkstiņu”, Kariņš nu ir vienlaikus apjucis un paštaisns. Vēl pērnajā rudenī, Saeimas vēlēšanu naktīs šis pats cilvēks mums teica, ka neredz iespēju sadarboties ar ZZS – ja tā turpina turēties pie kādreizējā Ventspils mēra Aivara Lemberga – un ar šo cilvēku, kurš iestājies pret Latvijas sadarbību ar NATO; pret kuru ASV ir vērsusi sankcijas saistībā ar korupciju; kurš tiek vainots nopietnos noziegumos. To apliecināja arī viņa partijas vadītājs Arvils Ašeradens, un sabiedrība noticēja, ka Vienotībai – ne tikai Apvienotajam sarakstam – šī patiešām ir principa lieta, nepārkāpjama “sarkanā līnija”.
To, ka Vienotība prasti apmet kažoku uz otru pusi, ievēlēšanas eiforijā bez stomīšanās, neslēpti paļaujoties uz izkopto harismu un uzvarētāja oreolu, atzina ievēlētais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs savā pirmajā preses konferencē: ak, sarkanās līnijas – tās jau bija spēkā, tikai koalīciju veidojot…
Tātad viss, kas mums tika teikts gan vēlēšanu kampaņā, gan valdības sastādīšanā, bija klaji meli? [Kuš, kuš, Daini – nu kā gan ko tādu tagad drīkst teikt: Kariņš taču vēl ir premjers, Vienotība vēl ir premjerpartija! Vēlāk, vēlāk…] Labi, izteikšos pieklājīgāk –
“sarkanās līnijas”, kā mēs tagad redzam, Vienotībai izrādījās nevis principa, bet taktikas jautājums.
Nu uzvaras skurbulis ir pārgājis. Tāpat atklājas, ka “uzvarētie” – Apvienotais saraksts un Nacionālā apvienība – nebūt netaisās celt ķepiņas gaisā un izpalīdzēt Vienotībai novest līdz galam tās balsu pirkšanas darījumu: piekrist paplašināt koalīciju ar zemniekzociķiem un progresistiem. Nē, abi stāv par saviem portfeļiem, atvainojos, “kā mūris”! Turklāt vēl ir sabloķējušies, kas neļauj Apvienoto sarakstu padzīt no valdības. Taču tā pārziņā ir ZZS tīkamie – vides aizsardzības un reģionālās attīstības, zemkopības – ministru amati.
Sabiedrības apjukums un sašutums sociālajos tīklos par Lemberga pakalpiņu pēkšņo “renesansi” brīdina Vienotību: pārāk akla bijusi tās iedomīgā paļāvība, ka uzvarētājus netiesā, ka Rinkēviča ievēlēšana visu sakārtos un liks ikvienam apklust! Pat politikas pirmziemnieki Progresīvie, vēlēšanu dienas adrealīnam izgaistot, prata aizdomāties, ka viņu sākotnējā aklā gatavība iekļūt ar Lemberga svētību veidotā/plaplašinātā valdībā partijai var izmaksāt pārāk dārgi, pat beigties letāli.
Taču šī partija vēl var atļauties ieslēgt atpakaļgaitu. Ai, kā vienotībniekiem to tagad gribētos – taču “dīls ir dīls”! Mēs redzam, ka partija un premjers šajā pašu radītajā vājprātā ies līdz galam, jo cita ceļa nav. Lemberģistu pašpārliecinātība, ar vīpsnu raugoties Vienotības izmaisīgajos manevros un klausoties tās juceklīgajos paziņojumos, mūs brīdina:
ZZS – varbūt Puzes meža dziļumos noglabātā mapītē/zibatmiņā – ir sviras, kas neļaus darījumu anulēt.
Tāpēc tagad mēs būsim spiesti noskatīties, kā lepnie un cerīgie Saeimas vēlēšanu uzvarētāji noslīkst kompromisos, lētā šantāžā un puspatiesībās.
Vieni meli rada citus, vienas muļķības – nākamās. Tiešām Kariņam, Ašeradenam, Ainaram Latkovskim un citiem vienotībniekiem šķiet, ka viņi savu politisko striptīzu var piesegt ar “vīģes lapiņu”? Ar deklaratīvu 5.jūnija paziņojumu, ka partiju “nesadarbojas un nesadarbosies ar smagos noziegumos apsūdzētām personām, un stingri iestājas pret korupciju un valsts izzagšanu”. Kam viņi īsti melo – mums, “muļķa tautai”, vai paši sev?
Tiešām Vienotība tic, ka “līdz vēlēšanām vēl tālu”? Hei, lielmaņi, mostieties un atjēdzieties – pēc gada tiks vēlēts Eiropas Parlaments, bet jūs nupat paši saplēsāt savu morālo mandātu! Cilvēki par Vienotību un Kariņu balsoja ne jau tādēļ, lai valsts uzņēmumi daļu savu akciju varētu tirgot biržā! Nē, viņi ticēja, ka partija un politiķis sargās Latviju no no oligarhijas atdzimšanas, no jauniem līkopiem par biznesa vides sakārtošanu un derdzīgām Rīdzenes sarunām. Kariņa kungs, kā jūtas vēlētāji, kuri jums tāpēc lika plusiņus?
Vai partijai iespējama palikšana bez savas pārstāvniecības ES likumdevējā šķiet adekvāta maksa par centieniem valsts galvas vēlēšanās Kariņa valdības partneriem “ierādīt viņu vietu”? Ko domā Sandra Kalniete un Inese Vaidere, kā arī citi eiromandāta tīkotāji?
Ko par darījumu ar ZZS domā Inese Lībiņa-Egnere? Tieslietu ministre noteikti saprot, ka viņa pati ir/būs tā sastāvdaļa. Atcerēsimies, Puzes mežu iemītniekam taču ir visai sapiņķerētas attiecības ar Temīdu un tās kalpotājiem tiesnešu mantijās.
Vai Kariņš tiešām domā, ka Lembergu – tāpat kā Pīlēnu – politikas veidošanā Viņš var “atstāt uz ielas”?
Ka tas ir panākams, vienkārši neizrakstot viņam caurlaidi iekļūšanai Brīvības bulvāra 36.namā? Hūtesvīram Saeimā ir 16 “avatari”, vēl dažs “Lemberga profils” būs arī tajā valdībā, kuru Vienotībai, dziedi vai raudi, tagad nākas veidot.
Jaunajā Ministru kabinetā ne tikai pati ZZS apkalpos Puzes meža daudzās vajadzības, tas “valdības stabilitātes vārdā” būs jādara arī koalīcijas partneriem. Ministru prezidents – vienalga, Kariņš, Ašeradens, kāds cits – būs Lemberga izsūtāmais. Vienalga, ko par to mums teiks pats premjers, partijas “stratēģiskās komunikācijas” speciālisti, viņu piebaroti (vai tikai inerces pēc vēl jūsmīgi) politikas vērotāji un mediji.
Šis nav pirmais gadījums Vienotības vēsturē, kad tā, krītot intrigu azartā, “pārshēmojas” un apskādē pati sevi. Atcerēsimies Laimdotas Straujumas valdības krišanu, kas gandrīz varēja novest pie partijas neiekļūšanas 13.Saeimā. Turklāt Vienotība nebūt nav vienīgā varas partija, kas ceļot degunu mākoņos, iesēžas peļķē. Pašu lielummānija, nepamatota pārliecība, ka “mēs te vienīgie gudrie, citi – pajoliņi un lūzeri” un ka “tauta tāpat neko nesaprot un visu aizmirsīs”, izraka kapu vairākiem sākotnēji spēcīgiem politprojektiem.
Pirms kāda laika tepat veltīgi brīdināju valdības partijas negrābstīties gar Saeimas 36 “indīgajām” – zemniekzociķu, šleseriešu, rosļikoviešu, Grevcovas – balsīm, lai kādai pašai tad nesanāktu kļūt par politisko līķi. Baidos, ka šis “koalīcijas paplašināšanas” centienu brīdis kļūst par – reiz kompetentas, proeiropejiskas un, galvenais, vēlētājiem prognozējamas – Vienotības nožēlojamo beigu sākumu.
Lasiet arī: BNN vaicā | Dzintars: Vienotība vilka visspilgtākās “sarkanās līnijas” ar ZZS, bet tagad grib tās nodzēst
