Pašlaik Ķīna vēl neizjūt Tuvajos Austrumos notiekošās karadarbības sekas, bet tā ir pamanījusi viļņošanos, un mēģina saprast, ko tas nozīmēs ilgtermiņā, ne tikai tās investīcijām Tuvajos Austrumos, bet arī kopējām investīcijām, raksta britu raidorganizācija BBC.
Raugoties īstermiņā, Ķīnai ir pietiekamas naftas rezerves, lai iztiktu vairākus mēnešus, un pēc tam valsts var griezties pēc palīdzības pie Krievijas. Marta pirmajās dienās Pekinā tikās tūkstošiem Komunistiskās partijas biedru, lai spriestu par tālāko rīcību laikā, kad pasaules otrā lielākā ekonomika cīnās ar zemo patēriņu, ieilgušo mājokļu krīzi un milzīgu vietējo parādu. 5.martā Ķīna pazemināja ikgadējo ekonomiskās izaugsmes mērķi līdz zemākajam līmenim kopš 1991.gada, pat neskatoties uz to, ka Pekina turpina strauju attīstību augsto tehnoloģiju un atjaunīgo energoresursu industrijās.
Iespējams, Ķīna cerēja uz eksportu kā izeju no ekonomiskajām grūtībām, bet tā pavadījusi iepriekšējo gadu tirdzniecības cīniņos ar ASV, un tagad saskaras ar haosu Tuvajos Austrumos, kas ir pamats gan Ķīnas lielajiem loģistikas ceļiem, gan atbalsta tās energovajadzības.
Jo ilgāk vilksies karš, jo sāpīgāks Ķīnai tas būs, īpaši, ja netiks atjaunota kuģu satiksme Hormuza šaurumā. Domnīcas “Karaliskais Apvienoto dienestu institūts” (RUSI) dalībnieks Filips Šetlers-Džonss (Philip Shetler-Jones) norādīja, ka ilgstošas nekārtības un nedrošība Tuvajos Austrumos radīs traucējumus citos Ķīnai svarīgos reģionos. Eksperts uzsvēra, ka Āfrikas valstu ekonomikas ir bijušas ieguvējas no ievērojamas un pastāvīgas Persijas līča kapitāla plūsmas, un, ja šīs investīcijas izsīks, rodas risks plaša mēroga nestabilitātei, kasskars Ķīnas intereses.
Tātad
ilgstošs karš skars arī Ķīnas ieguldījumus un tirgus ārpus Tuvajiem Austrumiem,
un, tāpat kā daudzas citas valstis, arī Ķīnu satrauc jaunais nestabilitātes vilnis. Londonas Karaliskās koledžas profesors Kerijs Brauns (Kerry Brown) teica, ka Ķīna droši vien domā to pašu, ko citi – kāds ir plāns? Nevarot būt tā, ka amerikāņi uzsāka karadarbību bez plāna. Tomēr profesors piebilda, ka – arī tāpat kā citi – Ķīna domā par to, ka ASV neiedomājamā veidā sākuši karu bez jebkāda tālākā plāna, un prāto: “Tā, mēs nevēlamies tikt tajā ierauti, tāpat kā mēs nevēlamies tikt ierauti nekur citur, bet mums kaut kas jādara.”
Daudzi rietumos uzskatījuši Irānu par Ķīnas sabiedroto. Abas valstis bijušas draudzīgas. Pēdējais mirušā Irānas garīgā līdera Ali Hāmenejī ārvalstu ceļojums 1989.gadā bija tieši uz Pekinu, kur viņš tika arī nofotografēts pie Lielā Ķīnas mūra. Sadarbība starp valstīm kļuva ciešāka, kad Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins 2016.gadā apmeklēja Teherānu, un 2021.gadā Irāna un Ķīna uz 25 gadiem parakstīja savstarpējās sadarbības līgumu. Pekina solījās Irānā veikt investīcijas 400 miljardu dolāru apmērā, un par to Teherāna nodrošinātu naftas plūsmu. Analītiķi uzskata, ka Irānu sasniegusi tikai daļa no norunātās summas, bet Ķīna saņēmusi naftu. 2025.gadā Ķīna no Irānas importēja 1,38 miljonus barelu jēlnaftas, kas veido apmēram 12% no kopējā Ķīnā ievestā apjoma. Tiek uzskatīts, ka daļai no jēlnaftas kravām izcelsmes vieta norādīta kā Malaizija, lai slēptu patieso izcelsmi.
Kolumbijas Universitātes pētījumu centrs publiskojis ziņojumu, kurā sacīts, ka peldošajās novietnēs Āzijā glabājas vairāk nekā 46 miljoni barelu Irānas naftas, un muitas noliktavās esot vēl lielāks apjoms naftas, kas vēl nav atmuitota. Tāpat tiek pieņemts, ka valstis savstarpēji tirgojas ar ieročiem. Ķīna noliedz, ka pārdevusi Irānai pretkuģu spārnotās raķetes, toties ASv izlūkdienesti apsūdzējuši Ķīnu Teherānas ballistisko raķešu programmas atbalstīšanā, apmācot inženierus un piegādājot detaļas.
Cilvēktiesību aizstāvju organizācijas pieļauj, ka Irānas režīma veiktajai
brutālajai civiliedzīvotāju protestu un režīma kritiķu apspiešanai palīdzējušas Pekinas nodotās sejas atpazīšanas un videonovērošanas tehnoloģijas.
Varētu izklausīties, ka Pekinu un Teherānu tiešām saista draudzīgas attiecības. Ķīna un Irāna kopā ar Krieviju un Ziemeļkoreju tiešām vēlas izjaukt ASV vadīto pasaules kārtību, tomēr kopumā tās ir darījumu attiecības. Profesors Brauns norādīja, ka nav īsta ideoloģiska vai kultūrā balstīta iemesla, kādēļ Ķīna vēlētos “draudzēties” ar Irānu. Viņš norādīja, ka Ķīnas “skaldi un valdi” politikai labi kalpoja tas, ka ASV uzskata Irānu par kaitinošu, un līdz ar to Pekinas attiecībām ar Teherānu ir drīzāk negatīvi, nevis pozitīvi iemesli. Lai gan līdz zināmam brīdim darbojās arī šādas uz trausla pamata veidotas attiecības, tās nav dziļas.
Ķīna savas alianses neredz tāpat, kā rietumi redz savējās. Tā neparaksta aizsardzības līgumus un nestaidzas doties palīgā “sabiedrotajiem,” un Pekina cenšas izvairīties no iesaistīšanās konfliktos. Tomēr tas nenozīmē, ka Ķīnu nesatrauc Tuvajos Austrumos notiekošais.
Ķīna izteikusi paredzamu un pieklusinātu nosodījumu, un aicinājusi pārtraukt uguni. Ķīnas ārlietu ministrs Vangs Ji sacīja, ka ASV un Izraēlas uzbrukums Irānai ir nepieņemams, un vēl nepieņemamāk esot nekaunīgi noslepkavot suverēnas valsts līderi un aicināt uz režīma maiņu. Realitāte ir tāda, ka ASV darbības Venecuēlā un tagad Irānā izgaismojušas robežas šo valstu sadarbībai ar Ķīnu. Abos gadījumos Pekina palikusi malā kā novērotāja, un nespēj palīdzēt savām sadarbības partnerēm. Šetlers-Džonss norādīja, ka Ķīna cenšas sevi pasniegt kā atbildīgu ASV pretspēku, tomēr ASv ir uzskatāmi parādījusi, ko nozīmē būt superspēkam.
Pekina neesot tāda paša līmeņa spēks, un tā nespēj pasargāt savus “draugus,” pat ja to gribētu.
Lai novērstu uzmanību no tā, ko Pekina nespēj, Sji turpinās sevi nostādīt kā stabilu un paredzamu līderi – kā pretmetu ASV prezidentam Donaldam Trampam (Donald Trump). SOAS Ķīnas institūta direktors Stīvs Cangs (Steve Tsang) sacīja, ka Ķīnas arguments nešaubīgi būs tāds, ka Tramps atkal ir parādījis rietumu liekulības apmērus. Viņš piebilda, ka konflikta radītie traucējumi energoresursu kustībā un gaisa satiksmē lielāku ekonomisko iespaidu atstās uz zemeslodes dienvidiem, nevis rietumiem.
Pekina varētu saredzēt iespēju darboties vidutāja lomā. Ķīnas ārlietu ministrs jau runājis ar kolēģiem Omānā un Francijā, un Pekina paziņojusi par īpašā sūtņa nosūtīšanu uz Tuvajiem Austrumiem.
Pašlaik Ķīna ļoti rūpīgi izvērtē savas darbības, jo īpaši martā plānotās Trampa vizītes dēļ. Neviens no Ķīnas kritiskajiem izteikumiem par ASV un Izraēlas triecieniem Irānai nav bijis tieši saistīts ar Trampu, un tas varētu padarīt vizīti mazliet labvēlīgāk iekrāsotu. Daži izteikušies, ka vizīte varētu tikt atcelta, bet pašlaik nekas par to neliecina, un Ķīna no tās varētu gūt zināmu labumu.
Lasiet arī: Netanjahu plāns Irānai: noderēs gan draudzīga valdība, gan iekšējais haoss