Patēriņa cenām janvārī pieaugot par 21,5% salīdzinājumā ar pērno janvāri, gada inflācija Latvijā kļuvusi daudz augstāka nekā citur Baltijā. Savukārt Baltijā tā ir augstākā starp eirozonas valstīm, rēķina Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš.
Viņa ieskatā, mūsu atšķirību ar Igauniju un Lietuvu izskaidro galvenokārt tas, ka 2022.gada pirmajos četros mēnešos Latvijas valdība īstenoja ļoti efektīvus enerģijas cenu līmeņa samazināšanas pasākumus. Tāpēc tad gada inflācija bija par 3–6 procentpunktiem zemāka nekā pie kaimiņiem. Šobrīd redzam šīs atšķirības spoguļattēlu –
cenu kāpums gada griezumā Latvijā tiek mērīts pret «mākslīgi» samazinātu bāzi.
Galvenie dzīves dārdzības vairotāji ir mājoklis un pārtika, veidojot ap trijām ceturtdaļām no gada kopējās inflācijas. Vēl nedaudz šajā «nedarbā» vainojamas arī transporta izmaksas, bet to ietekme drīz jau kļūs samazinoša. Gada otrajā pusē no plusa uz mīnusu mainīsies zīme arī mājokļu izmaksu ietekmei, šo brīdi var pietuvināt vai atlikt valsts lēmumi par atbalstu mājsaimniecībām.
Sagaidāms, ka februārī gada inflācija samazināsies pakāpeniski, bet turpmākajos mēnešos daudz jūtamāk, jo pērn pavasarī cenas auga ļoti strauji, veidojot šim gadam «izdevīgu» bāzes efektu.
Jau maijā gada inflācija var iekļauties viencipara skaitlī.
Salīdzinājumā ar decembri, cenas janvārī pieauga par 0,5%. Šī var izrādīties lielākā mēneša inflācija ļoti ilgā laikā. Inerces dēļ vēl it kā pieauga pārtikas cenas, bet šim procesam ir drīz jābeidzas. «Rakstu «It kā» tāpēc, ka statistikā var būt grūti noteikt cenu līknes lūzuma punktu, jo nav iespējams precīzi atspoguļot akciju ietekmi uz pircēju izmaksām,» skaidro eksperts.
Strautiņš atgādina Centrālās statistikas pārvaldes ziņoto, ka «noslēdzoties akcijām, dārgāks bija piens (+3,0%)» – tas viņam rada jautājumus. Jo tieši janvārī veikalos, kur iepriekš piena litru varēja nopirkt apmēram par pusotro eiro, biežākas kļuva akcijas, kas daļu no piedāvājuma ļāva nopirkt pat par trešdaļu zemāku cenu.
Domājams, ka pircēju vairākums šo iespēju izmantoja, jo piens no piena daudz neatšķiras. Lielākā daļa plauktos izvietoto piena paku joprojām tiek tirgota par iepriekšējo cenu, bet to vidējā cena noteikti neatspoguļo faktisko cenu, par ko tiek veikts vidusmēra pirkums. Nav ne mazāko šaubu, kāpēc atlaides parādās – svaigpiena cena strauji krīt. Saskaņā ar lauksaimnieku informāciju, svaigpiena cena martā var būt vairs tikai puse no pērnā gada pīķa līmeņa.
Iespējams, ka notiekošo statistikā labāk redzēsim, kad samazināsies pamatcenas.
Veikaliem ir izdevīgi ilglaicīgu cenu samazinājumu sākumā krāsaini izcelt kā akciju, vai īpašu piedāvājumu lojalitātes karšu turētājiem.
Vairāku svarīgu pārtikas kategoriju cenu kritums ir neizbēgams, jo pusgada laikā ir krasi samazinājies gan pārtikas izejvielu, gan ražošanā izmantotās enerģijas, gan minerālmēslu cenu līmenis.
Nākamo lielāko devumu cenu kāpumā mēneša griezumā radīja sadaļas «dažādas preces un pakalpojumi» un «veselība». Nav šaubu, ka lielai daļai pakalpojumu cenas turpinās kāpt, jo arvien dārgāks kļūs Latvijas iedzīvotāju laiks, kas ir galvenais izmaksu postenis pakalpojumu sniedzējiem.
Mājokļu uzturēšana – pēc tam, kad tā ilgstoši bija viena no trim galvenajiem (kopā ar transportu un pārtiku) inflācijas veicinātājiem – janvārī jau ietekmēja cenu līmeni lejupvērsti. Šī ietekme turpmākajos mēnešos pastiprināsies, jo lētāka kļūst gan gāze, gan šķelda, gan elektrība. Eiropas gāzes cena samazinājusies jau gandrīz līdz 50 eiro par megavatstundu, janvārī vidējā cena bija 69 eiro (decembrī – 116 eiro).
Latvijā gada inflācijas samazināšanās ir aizkavējusies. Vēl turpina pieaugt tā sauktā pamatinflācija – cenu kāpums patēriņa grozam, no kura izņemta enerģija un pārtika. Pamatinflācija turpina augt arī eirozonā kopumā, un tas ir viens no galvenajiem ECB argumentiem par labu procentu likmju celšanai.
Taču jēdziens «pamatinflācija» ir uz brīdi zaudējis daļu tā sākotnējās jēgas. Tajā vairs nav tik daudz pamata, kā bija līdz pandēmijai un varbūt atkal būs nākotnē. Laikā kopš pandēmijas sākuma pārejoši faktori ir stipri skāruši arī tādu preču cenas, kas parasti ir no tiem pasargātas. Piemēram, konteinerpārvadājumu izmaksu kāpums, kas virzienā no Āzijas uz Eiropu un ASV bija pat desmitkārtīgs. Tāpat arī neparasti lielais pieprasījums pēc atsevišķām ilglietošanas precēm un būvniecībā izmantojamiem materiāliem.
Spilgts piemērs – mājsaimniecības ierīču cena Latvijā laikā no 2010.gada līdz 2021.gadam pakāpeniski samazinājās par 9%, bet 2022.gadā gandrīz atgriezās iepriekšējā līmenī. Noplokot pandēmijas laiku pieprasījuma vilnim, šo un arī daudzu citu ilglietošanas preču cenām ir vismaz jātuvinās iepriekšējai tendencei.
Latvijas patērētāji jau pamatoti kļūst nepacietīgi.
Taču, lai biržu notikumi sasniegtu veikalus, ir jāpaiet laikam. Cenu līmenis mājokļos patērētajai enerģijai un lielai daļai pārtikas produktu ir kā multfilmas Looney Tunes varonis Vils Koijots (Wile E. Coyote), kurš kādu brīdi skrien virs tukšuma, bet nokrīt, kad pamana, ka pamats zem kājām ir pazudis.
Izejvielu cenu krituma ceļojums cauri vērtības ķēdēm var būt ilgs. Siltuma uzņēmumi sapirkuši kurināmā rezerves, arī tehnikas tirgotāji nevēlas ciest zaudējumus, tukšojot noliktavas. Pārtikas produktiem izejvielu cenu krituma ietekmi slāpē pārstrādes posms, un uz to nevajag apvainoties, jo pārstrāde slāpēja cenu izmaiņas arī pretējā virzienā.
Lasiet arī: Banku analītiķi cer, ka līdz jāņiem inflācija noslīdēs zem 10%
