Krievija ir ļoti atkarīga no savas naftas un gāzes eksporta, un šādu valstu ekonomikas apturēt ir ļoti vienkārši, ja vien ir pietiekama politiskā griba, intervijā aģentūrai LETA norādīja Jeruzalemes Ebreju universitātes profesors Ichaks Brudnijs.
“Ir pilnīgi skaidrs – ja vēlaties visu to apturēt, patiešām ietekmēt Krievijas ekonomiku, tad apturiet Krievijas naftas eksportu. Bez tās Krievija nespētu ne ražot tankus, ne citas karam nepieciešamās lietas,” norādīja profesors.
Viņš atgādināja, ka tā vietā izskanējuši pat aicinājumi ukraiņiem nebombardēt Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcas.
Tas, viņaprāt, notiek, “jo tuvojas vēlēšanas ASV un mēs gribam zemas degvielas cenas”.
Tajā pašā laikā Rietumu spēkos būtu pilnībā slēgt Krievijas naftas importu, ja vien tie vēlētos, uzskata profesors. Krievijai neesot pietiekami daudz veidu, kā eksportēt naftu arī uz Āziju, jo ir jālieto tankeri, kurus ir iespējams bloķēt.
Brudnijs uzsvēra, ka diktators Vladimirs Putins savu ekonomiku gadu no gada ir padarījis aizvien atkarīgāku no naftas un gāzes eksporta. Šādas ekonomikas apturēt esot vienkārši. Tas Krieviju padara ārkārtīgi ievainojamu, norādīja profesors, atgādinot amerikāņu senatora Džona Makeina savulaik teikto, ka “Krievija ir degvielas uzpildes stacija, kas izliekas par valsti”.
Profesors piekrīt, ka sankcijas pret Krieviju nav pilnīgas un tās ir iespējams apiet, turklāt Eiropā ir Ungārijas premjers Viktors Orbāns, kurš neļauj spert pārāk drastiskus soļus, bet tikmēr Krievija izmanto situāciju, lai apietu sankcijas un turpinātu darboties.
Brudnijs nedomā, ka Krieviju pārskatāmā nākotnē gaida tautas sacelšanās. Viņš norādīja, ka Krievijas ekonomika nav sabrukusi, jo ir izrādījusies daudz spēcīgāka, nekā domājām, un arī karā kritušo skaits nav pietiekami liels, lai izraisītu lielu efektu sabiedrībā. Turklāt Krievijā protestējošie vienmēr ir tikuši “eksportēti” – disidenti necīnās, viņi pamet valsti, tiek ieslodzīti vai nogalināti.
Arī 1917.gadā revolūcija notika kara apstākļos, bet tās iemesls bija apstāklī, ka, kamēr fronte tika labi apgādāta ar pārtiku, tā tika nogriezta lielajām pilsētām. Putins nekad nepieļaus pārtikas trūkumu, rindas pēc maizes, un kamēr tādu nebūs, kamēr cilvēki saņems algas, viņš būs mierīgs, skaidroja profesors.
Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka karš Ukrainā ir viena cilvēka karš, kurš beigsies uzreiz pēc tam, kad pie varas vairs nebūs Putins. Uz Krievijas nākotni bez Putina Brudnijs raugās piesardzīgi optimistiski, norādot, ka parasti pēc diktatoriem Krievijā pie varas nāk reformisti.
“Nevaru teikt, ka dzīve Krievijā pēc Putina būs labāka. Iespējams, ka pēc Putina Krievijā būs pilsoņu karš. Un pat nav skaidrs, kas ar ko karos,” izteicās profesors.
Viņš atgādināja, ka tad, kad nomira Josifs Staļins, palika Komunistiskā partija un tās institūcijas, bet tagad Krievijā partiju nav.
“Jebkurš, kurš nāks pie varas, būs spiests izmantot spēka struktūras, čečenus, algotņus u.tml. Viņam būs jāpaļaujas uz drošības struktūrām, lai īstenotu savu varu. Tas ir tas, kas var novest pie pilsoņu kara,” teica Brudnijs.
Profesors skaidroja, ka Putins ir iznīcinājis jebkādas pēctecības institūcijas, viņam nav pat oficiālā pēcteča, kāds bija pat Staļinam.
“Taču tik un tā ir skaidrs, ka karš Ukrainā beigtos, tiklīdz Putina vairs nebūtu. Kaut arī ir cilvēki, kas to labprāt turpinātu arī bez Putina, tas tik un tā ir viena cilvēka karš. Viņiem būtu karš jāaptur un tad jāizlemj, kā un ko darīt turpmāk,” teica Brudnijs.
Viņš pieļāva, ka autoritārs režīms kādā modificētā formā varētu turpināt eksistēt arī pēc Putina.
“Kad nomira Staļins, beidzās arī viņa terors. Tolaik tika uzskatīts, ka bez šī terora valsts sabruks. Tā sabruka 50 gadus vēlāk. Terors beidzās, bet sistēma turpināja darboties modificētā formā,” vēsturiskas paralēles min Jeruzalemes Universitātes profesors.
Viņš piekrita, ka gangsteru pārvaldītā valstī gangsteri var iecelt citu gangsteri, bet uzsvēra, ka notiks cīņa par varu, kas šim ieceltajam gangsterim būs vēl jāiztur. Bez militāriem panākumiem Ukrainā uz varu nevarēšot pretendēt arī kāds ģenerālis, turklāt Krievijā nemaz nav tādas tradīcijas. Drošības struktūrām gan var būt nozīmīgāka loma, atzina profesors.
Kā uzsvēra Brudnijs, Krievijas vēstures mācības liecina par to, ka reformisti var nākt tikai no “vecās gvardes” rindām, no birokrātu aprindām. K
“Krievija vēsturiski plūst cauri reformu un kontrreformu cikliem. Arī tagad pie varas nāks kāds cilvēks, kurš visdrīzāk šobrīd atbalsta karu Ukrainā. Kāds no mazāk politizētas vides. Bet ne kāds patlaban ārzemēs bāzētās opozīcijas pārstāvis, viņi netiks varai klāt, drīzāk šo cilvēku bērni, ja viņi vispār nolems atgriezties Krievijā,” izteicās Brudnijs.
Jautāts par krievu tautas attiecībām ar kaimiņvalstīm pēc Ukrainas kara, profesors norādīja, ka pēc Otrā pasaules kara attiecību normalizēšanai bija nepieciešama vienas paaudzes nomaiņa, jo parasti atmiņas “mirst” vienas paaudzes laikā. Attieksme pret vāciešiem mainījās 20 gadus pēc kara. Amerikāņi ienīda japāņus, bet arī tas sen jau ir aizmirsts.
Viss ir atkarīgs no tā, vai pati Krievija mainīsies, uzskata Brudnijs. Tas notikšot tikai tad, ja Krievija pēc kara sekos pēckara Vācijas modelim un veiks visaptverošas reformas, jaunajai varai paziņojot, ka top jauna Krievija.
Profesors ir pārliecināts, ka pasaules lielvarām pēc Krievijas sakāves Ukrainā būs jāpiespiež Krieviju secināt, ka impēriju laikmets ir beidzies.
“Krievijas noriets ir acīmredzams – Krievijas IKP ir smieklīgs, tās budžets ir smieklīgs. Krievijai ir jāatzīst, ka tās diženais imperiālisma laikmets ir beidzies. Pat japāņi pēc sakāves karā to lielā mērā saprata un pieņēma. Padomju Savienība kā sava veida impērija 20.gadsimtā bija izņēmums. Impērijas atjaunošana 21.gadsimtā ir utopisks projekts. Jo ātrāk Krievija to sapratīs, jo labāk būs pasaulei,” rezumēja Brudnijs.