Pēdējā pusotra gada laikā Latvijas iedzīvotāju dzīve kļuvusi daudz dārgāka, atgādina TV3 raidījums Nekā personīga: pērn piedzīvota strauja energoresursu sadārdzināšanās, tai sekoja pārtikas cenu krīze; tagad kārta hipotekāro kredītu maksājumiem.
Saeimas deputāti aizvadītajā nedēļā uzdeva Finanšu ministrijai izstrādāt likumu, kas piespiestu bankas samazināt uz pusi procentu likmes. Uz tik drastiskām metodēm kredītiestādes atbild ar draudiem pārtraukt kreditēšanu vispār.
Eiropā 2022. gada sākumā sākās straujš inflācijas kāpums, un Latvijā tā savā maksimumā sasniedza 22%. Gada vidū Eiropas Centrālā banka (ECB ) ķērās pie inflācijas apkarošanas. Tā palielināja starpbanku procentu likmi, kas vairākus gadus bija nulle un pat negatīvs skaitlis. Kopš tā brīža ECB desmit sanāksmēs pēc kārtas lēmusi likmi celt. Pēdējā reize bija aizpagājušajā nedēļā. Starpbanku likme EURIBOR sasniedz jau 4%.
SEB bankas Finanšu tirgus pārvaldes vadītājs Andris Lāriņš skaidro raidījuma veidotājiem:
“Eiropas Centrālās bankas galvenais uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti, un viņu mērķis ir inflācija 2% gadā. Ņemot vērā to, ka saistībā gan ar Covid-19 pandēmijas izbeigšanos, saistībā arī ar karu Ukrainā, kur bija energoresursu cenu jautājums, bija ļoti straujš cenu lēciens, Centrālajai bankai nācās bremzēt cenu kāpumu.
Rezultātā kā blakus parādība šiem pasākumiem ir mazāks pieprasījums pēc kredītiem – jo, ja kredīti ir dārgāki, daļa kredītņēmēju pārdomā un nogaida.
Tas nozīmē mazāku pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem,
un tas nozīmē beigās ekonomikas bremzēšanos, kas ir kā nenovēršama blakus parādība šādos gadījumos.”
***
Raidījums norāda: vēlamais efekts ir panākts – inflācija Eiropā krīt, tomēr līdz mērķim, 2%, tai vēl jātiek. Arī pēc tam ECB kādu laiku likmes turēs augstas, lai pārliecinātos, ka, piemēram, algu pieauguma ietekmē inflācija nesāk kāpt. Šādas politikas mērķis ir palēnināt naudas ieplūšanu ekonomikā, atturot cilvēkus no aizņemšanās. Taču eiro valūtas starpbanku likmes – EURIBOR – palielināšana ietekmē arī iepriekš izsniegtos kredītus.
Cilvēki sociālajos tīklos dalās, kā tas ietekmē viņu mājsaimniecības. Piemēram, Inesei iepriekš ikmēneša maksājums par privātmājas hipotekāro kredītu bija 560 eiro, bet tagad 820 eiro. Turklāt no summas tikai 180 eiro nonāk pamatsummas dzēšanai. Mārtiņam procentu maksājums no 188 eiro ir pieaudzis līdz 492 eiro.
Saskaņā ar Finanšu nozares asociācijas apkopotajiem datiem šādas izmaiņas esot retums. Lielākajai daļai kredītņēmēju pieaugums nepārsniedz 100 eiro. Bet tiem, kam pieaugums ir liels, bankas piedāvā restrukturēt aizdevumu.
Turpina Andris Lāriņš:
“Kas ir pozitīvi, salīdzinājumā ar iepriekšējo krīzi – finanšu sektors ir spēcīgāks, un tas varētu būt atbalstošs grūtā situācijā. Nevis tā, kā tas pats bija jāglābj iepriekšējā krīzē.”
Viņš skaidro:
“Problēmas skalu arī, protams, ir jāskatās. Ja mēs runājam par to, ka Latvijā ir vairāk nekā 800 000 strādājošo, tad hipotekāro kredītu tirgū ir iesaistīti aptuveni 124 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir gan kredītņēmēji, gan galvotāji. Tie ir 15% no strādājošajiem. Kopējā ekonomikā tas nav sāpīgākais jautājums šobrīd, bet tas ir viegli diskutējams jautājums, jo nevienam nepatīk dārgāka nauda. Tas skar visus kredītņēmējus, bet ne visiem situācija ir vienāda. Līdz ar to mērķēts pabalsts un sinhronizēta komunikācija ar sabiedrību būtu tas, ko varētu vēlēties.”
***
Politiķus banku solījumi neapmierina. Iedzīvotāji sūdzas, ka banku pieprasītās
komisijas par līguma grozījumiem ir lielākas nekā ieguvums
no tiem. EURIBOR pieaugums ievērojami palielina banku ienākumus, arī peļņu. Visticamāk, jau nākamgad to apliks ar uzņēmumu ienākuma nodokli, kas valsts budžetā ienesīs papildu 140 miljonus eiro. Taču kredītņēmēji no tā savos maciņos nekādu labumu neredzēs. Tāpēc politiķi nolēmuši bankas piespiest samazināt procentu likmes, kas Latvijā ir vienas no augstākajām Eiropā.
Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs (JV):
“Vidēji [citās] valstīs sākotnējais riska procents ir 0,8% 0,9% vai 1% – mums sākas ar 1,5%. Tālāk situācija ir tāda, ka dažas komercbankas ir ieviesušas valsts risku – 0,4% –, kuram nav vispār pamatojuma: mēs sastāvam visās drošības un starptautiskajās organizācijās – OECD, Eiropas Savienībā, NATO.”
Viņam raidījumā oponē banku intereses aizstāvošās Finanšu nozares asociācijas vecākais juridiskais padomnieks Edgars Pastars:
“Banka nevar tā pateikt: procentu likme būs tik, es tā izdomāju! Ir modeļi, kas ir saskaņoti, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti, kādi kritēriji tiek ņemti vērā, nosakot bankas pievienoto procentu likmi, kā vispār jāceno kredīti.”
Banku aizdevumu likmju piedāvājumu sagatavo pati banka un iesniedz saskaņošanai [ECB] Frankfurtē. Latvijas Bankas prezidents, kurš ir arī Eiropas Centrālās bankas padomes loceklis, apgalvo, ka riska komponentes aprēķins nav uzspiests no regulatora puses. Tā ir pašu banku politika.
Nekā personīga vaicā, Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks atbild:
“Vai tā ir taisnība, un vai šīs – pat vēl augstākas likmes nekā citur – nāk no Eiropas Centrālās bankas?
– Tas nav vienīgais faktors. Protams, tur ir zināmas atskaņas no 2008.gada krīzes, un tas iet arī riska modeļos iekšā. Mūsu analīze rāda, ka ir gadījumi, kad tirgus joprojām ir fragmentēts, ka konkurence ir nepietiekama, un tas arī ļauj šādas pievienotās likmes uzturēt. Viennozīmīgi, ka šie riska modeļi ir viens no faktoriem. Galu galā Latvijas ekonomika arī risku pusē ir būtiski mainījusies. Mēs esam daļa no eirozonas – kas nozīmē, ka finanšu plūsmas arī krīzes situācijās ir vieglāk pieejamas, nekā tas bija, piemēram 2008. gada krīzes laikā.”
“Trekno gadu” kredītu burbuļa laikā bankām nebija pieejams kredītreģistrs, kurā pārbaudīt, vai klientam nav vēl kādi citi aizņēmumi. Daudz vārgāks bija gan regulējums, gan lielāka – pašu banku riska apetīte. Tagad tas viss ir mainījies, un pašas bankas neuzņemas teju nekādus riskus. Lielākajai daļai visu hipotekāro kredītu ir valsts uzņēmuma Altum izsniegtas garantijas.
To apstiprina Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste:
“Situācija ir tāda, ka bankas pašas nevēlas uzņemties risku. Risks, kas ir komercbanku bilancēs, ir starp zemākajiem visā Eiropas Savienībā. Banku klientu maksātspēja cauri visām krīzēm ir bijusi ļoti laba, nav pasliktinājusies, bet bankas šos kredītus ceno tā, it kā šie klienti būtu ļoti riskanti.”
***
Bankas politiķu pēkšņo spiedienu samazināt likmes sauc par populismu, kas iet pret Eiropas Centrālās bankas politiku. To ieskatā neko jaunu nav jāievieš, jo kredītiestādēm jau ir instrumenti, lai palīdzētu saviem klientiem.
Līdz vasaras beigām interese restrukturēt kredītus bija maza. Augustā un septembrī iesniegumu skaits strauji audzis, bet tikai neliela daļa parakstījusi līguma grozījumus. Kavēšanās varētu būt saistīta ar to, ka izmaiņas kredītā nozīmē negatīvu ierakstu kredītreģistrā. To varētu labot, nosakot izņēmumu, ka EURIBOR krīzes pārstrukturēšana nesabojā kredītvēsturi. Līdzīgs izņēmums attiecās arī uz Covid–19 laika atliktajiem maksājumiem.
Saeimas Budžeta un finanšu komisija vēlas izlēmīgāku rīcību. Tā šonedēļ uzdeva Finanšu ministrijai izstrādāt jaunu likumu, ar kuru
uz diviem gadiem banku procentu likmes samazinātu uz pusi.
Atkal Jānis Reirs:
“Kā mēs atceramies, mums uz leju bija tā – kad bija negatīvs [ECB likmes procents], bankas uzturēja nulles procentu, nevis negatīvo; bet tad, kad ir uz augšu, tad pa pilnu programmu to visu dara. Tā, sakrājoties pusprocentiņiem un procentiņiem, arī veidojas vislielākā likme Eiropas Savienībā.”
Viņam vēlreiz iebilst Edgars Pastars:
“Mēs varam mēģināt šādu riskantu soli iet, bet vairāk mēs tam redzam negatīvas nekā pozitīvas sekas, turklāt ilgtermiņā. Ja mums ir viens vai divi gadi, kuri ir jāpārdzīvo ar augstākām likmēm, iespējams, var atrast labāku risinājumu, kas nerada šādu ietekmi.”
Nekā personīga atgādina: līdzīgu soli jau spērusi Polija, kur aizdevumiem četrus mēnešus gadā nebūs jāmaksā procentu likmes. Citur vienošanās ar bankām notikušas labprātīgi – piemēram, Grieķijā kredītiestādes labprātīgi savas likmes samazinājušas par 0,2%. Latvijas situācijā tik mazs samazinājums gan neatstātu jūtamu ietekmi.
Vēlreiz savu viedokli žurnālistiem izsaka Edgars Pastars:
“Jebkura konstruktīva sadarbība ir iespējama tad, kad nav kliegšanas un populisma. Šobrīd tas, ko bieži vien var just diskusijās, ka
ir paaugstināti toņi un vēlme vispār nerunāt.
Un to īpaši var just no politiķu puses – ne visu, bet vairāku.”
Šo situāciju komentē Mārtiņš Kazāks:
“Banku rīcība līdz šim ir bijusi samērā negribīga, samērā kūtra. Līdz ar to, manuprāt, administratīvi risinājumi, par ko pašlaik [runā] – banku peļņas nodokļa ieviešana, kas ir paliekošs un permanents risinājums, un vēl citi risinājumi – manuprāt, ir ļoti adekvāti.”
Nesen Rīgā uz tikšanos ar Latvijas Banku ieradās Latvijā strādājošo Skandināvu banku akcionāru pārstāvji. Taču arī tad abām pusēm vienai otru pārliecināt neesot izdevies.
Par to Nekā personīga vaicā Mārtiņam Kazākam:
“Vai šāda tikšanās ir notikusi un kāda ir viņu nostāja?
– Šādas tikšanās notiek regulāri, pēdējo mēnešu laikā ir bijušas tikšanās arī ar īpašnieku pārstāvjiem, tieši skaidrojot šo situāciju par banku konkurenci un gaidot agresīvāku šo banku iesaisti šo problēmu risināšanā.”
Ja Saeima nolems piespiedu kārtā regulēt banku kredītu cenas, tad Finanšu asociācija brīdina, ka daļa kredītiestāžu pārtrauks izsniegt jaunus aizdevumus, bet
dažas var nolemt tirgu pamest vispār.
To raidījumam skaidro Edgars Pastars:
“Ja valstij ir ieskats, ka peļņa ir apliekama ar nodokli vairāk, tad tā to apliek ar nodokli, un tas ir veids, kā regulēt šos instrumentus kapitālismā un demokrātiskā sabiedrībā, nevis regulējot cenas veikalā.”
Viņa teikto apšauba Uldis Rutkaste:
“Es šādus draudus neuztvertu nopietni. Galu beigās latviešiem ir tāds teiciens: zārks jau nevar palikt tukšā. Ja kāds aizies, tad kāds atnāks vai pārpirks kapitāla daļas. Es teiktu, ka šis jautājums pašlaik nav aktuāls.”
Eiropas Komisija uzstāj, ka atbalstam jābūt mērķtiecīgam, proti, tiem, kas tiešām nonākuši grūtībās, nevis visiem. Latvija saņēmusi kritiku par Covid–19 laika atbalstiem, un sagaidāms, ka Brisele aizrādīs arī par energoresursu kompensācijām. Attiecībā uz EURIBOR krīzi ir aplēsts, ka tā smagi skars aptuveno 10% no visiem kredītņēmējiem. Intervijā – uzreiz pēc tikšanās ar Eiropas komisāru darba un sociālo lietu jautājumos – finanšu ministrs uzsver, ka jāpalīdz tieši tiem, kas nonākuši grūtībās.
Finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV):
“Mēs meklējam mehānismu, kā varētu palīdzēt tieši šiem cilvēkiem, tad tas būtu mērķēts. Atbalsts tiem, kas ir nonākuši patiesā, objektīvā krīzē.”
Šādam atbalstam Finanšu ministrija piedāvā nākamā gada budžetā rezervēt 12 miljonus eiro no naudas, ko iekasēs no banku peļņas nodokļa. Šo naudu Finanšu ministrija grib nodot Altum.
Turpina Arvils Ašeradens:
“Tajā brīdī, kad kredītņēmējs ir nonācis krīzes situācijā, viņš saņemtu Altum garantiju, kas ļauj bankai paturēt viņu kā optimālu klientu.”
Finanšu ministrs un Latvijas Banka uzskata, ka jāizvēlas tas risinājums, kas radīs mazākos tiesvedību un finanšu riskus, kā arī ļaus kreditēšanai atjaunoties pēc krīzes.
Šonedēļ pēc Ministru kabineta rīkojuma izveidota darba grupa, kas piedāvās savu risinājumu, kā palīdzēt hipotekāro kredītu ņēmējiem. Valdošais noskaņojums liecina, ka Reira vadībā Saeimā topošajam radikālajam risinājumam plaša atbalsta nebūs. Taču tas var mainīties, jo eksperti neizslēdz, ka šoziem stagnācija var pāraugt recesijā. Tādā gadījumā pieaugs arī sabiedrības spiediens.
Lasiet arī: Hipotēku procentmaksājumus varētu uz laiku iekļaut “attaisnotos izdevumos”
