Viedokļa raksts
Minerālmēslu pārkraušanas terminālis SIA “Riga Fertilizer Terminal” (RFT) jau četrus gadus cīnās par tiesībām strādāt, saglabāt cilvēkiem darba vietas un papildināt ar saviem nodokļiem Latvijas valsts budžetu. Tomēr sankciju dēļ uzņēmumam tas ir liegts. Latvijā klusi, bet sistemātiski notiek process, kura sekas būs jūtamas gadiem – tiek iznīcināta tranzīta ekonomika. Ne ārēja spiediena vai neizbēgamu apstākļu dēļ, bet ar pašu pieņemtiem lēmumiem, kuros dominē bailes, nevis stratēģija.
Uzņēmuma galvenā problēma ir viens no tā akcionāriem, Krievijas oligarhs Dmitrijs Mazepins, kurš iekļauts Eiropas Savienības sankciju sarakstā. Tomēr risinājumi šai problēmai pastāv. Tā sauktais “ugunsmūris” ļauj juridiski un finansiāli pilnībā nošķirt sankcionēto personu no uzņēmuma – bez piekļuves peļņai, bez ietekmes uz lēmumiem, bez kontroles. Tas nozīmē, ka uzņēmums var turpināt strādāt, vienlaikus ievērojot sankciju režīmu. Latvija šo instrumentu faktiski ignorē.
Tikmēr Lietuvā “ugunsmūris” sevi labi pierādījis attiecībā uz minerālmēslu ražotāju “Lifosa”, kuru netieši kontrolēja ES sankcionētais Andrejs Meļņičenko. Lietuvas modelī tiek iecelts pagaidu administrators, kurš lemj par rīcību ar iesaldētiem ekonomiskajiem resursiem. Ja resursi tiek realizēti, nauda jāglabā Lietuvas finanšu iestādes depozīta kontā. Arī Latvijā pērn tika izmantots līdzīgs mehānisms, kad FID atļāva RFT pārdot amonija nitrātu Latvijas komersantam un darījuma nauda tika iesaldēta Latvijas kredītiestādēs.
Tagad RFT atkārtoti lūdz valdībai izskatīt sankciju izņēmumu. Iepriekš valdība RFT lūgumu par darbības atjaunošanu skatīja pagājušā gada augustā un to noraidīja.
Bez kompromisiem un risinājumiem
“Riga Fertilizer Terminal” gadījums nav izņēmums. Tas ir spilgts piemērs tam, kā viena juridiska problēma tiek pārvērsta par iemeslu, lai paralizētu uzņēmumu, apturētu nozari un atteiktos no ienākumiem, kas valstij šobrīd ir kritiski nepieciešami.
Latvijas pieeja šobrīd balstās uz vienkāršotu loģiku – ja ir sankcionēts viens no akcionāriem, jāaptur viss uzņēmums. Bez kompromisiem, bez risinājumiem, bez mēģinājuma saglabāt ekonomisko aktivitāti.
RFT iznīcināšana nozīmē arī ievērojamus zaudējumus valstij. 2020.gadā uzņēmuma Neto apgrozījums bija 23,406 miljoni eiro, nodarbināti 128 darbinieki, bet nodokļos valsts kopbudžetā ieskaitīti 1,234 miljoni eiro. 2024.gadā kritums visos segmentos ir dramatisks – Neto apgrozījums 7,438 miljoni eiro, 43 darbinieki un 0,187 miljoni eiro nomaksāti nodokļos. Dati par pagājušo gadu publiski nav pieejami. Kamēr lietuvieši meklē risinājumus (“Lifosa” pagaidu administratoru iecēla jau 2022.gada maijā), latvieši ražo aizliegumus, pat īpaši neiedziļinoties situācijā.
Ekonomiskās sekas: darba vietu izzušana un tukšs budžets
RFT ir tikai redzamākā daļa no daudz lielākas problēmas. Realitātē Latvijā notiek:
• ostu kravu apjomu kritums;
• dzelzceļa pārvadājumu sabrukums;
• loģistikas ķēžu izjukšana;
• infrastruktūras dīkstāve.
Kravu apgrozījuma kritums Rīgas ostā, salīdzinot 2020. un 2025.gada datus, bija mīnuss 22,1%, Ventspils ostā – mīnuss 23%. Arī Latvijas dzelzceļa kravu kritums ir dramatisks. No 2023. līdz 2025. gadam kritums bija aptuveni mīnuss 39,5%. LDz koncerna zaudējumi pēc 2024.gada veidoja 38,98 miljonus eiro. Tas ir vēl viens rādītājs, ka tranzīts, kas gadu desmitiem bija viens no Latvijas ekonomikas balstiem, tiek zaudēts rekordātrumā. Un tas nenotiek pakāpeniski – tas notiek strauji un neatgriezeniski. Tikmēr kravas nepazūd. Tās vienkārši aiziet uz citām valstīm.
Šīs politikas sekas ir tiešas un sāpīgas:
• darba vietas ostās un termināļos pazūd;
• samazinās pieprasījums pēc dzelzceļa pakalpojumiem;
• cieš transporta, noliktavu un pakalpojumu sektors.
Tas nav tikai ekonomikas kritums. Tā ir strukturāla lejupslīde. Vienlaikus valsts atsakās no miljoniem eiro ieņēmumu – nodokļos, ostu maksās, tranzīta pakalpojumos. Valsts, kas publiski runā par budžeta deficītu, paralēli pati sev atņem ienākumu avotus.
Latvija zaudē, bet nauda turpina plūst
Apturot šādu uzņēmumu darbību, Latvija neaptur kravu plūsmu. Tā tikai atsakās no savas daļas šajā plūsmā. Kravas tiek pārvirzītas uz citām valstīm un ieņēmumi nonāk citur.
Ekonomiskā aktivitāte pārvietojas ārpus Latvijas.
Spilgts piemērs ir Baltkrievijas minerālmēslu eksports, kuram Amerikas Savienotās Valstis savas sankcijas ir noņēmušas. Pēc Baltijas valstu lēmuma neapkalpot Baltkrievijas minerālmēslu kravas, šī valsts eksportēja aptuveni 12 miljonus tonnu minerālmēslu, izmantojot Krievijas dzelzceļu un ostas – Sanktpēterburgā, kā arī Melnās un Kaspijas jūras reģionā. Aptuveni 85% no šī apjoma tika transportēti caur Baltijas jūru. Krievijai tas līdz pat šim brīdim dod simtiem miljonu ASV dolāru ienākumus, kurus agresorvalsts var izmantot karā pret Ukrainu.
Minimālā loģistikas cena Krievijā sasniedz apmēram 48 dolārus par tonnu. Tikai transportēšanas pakalpojumu vērtība sasniedz aptuveni 576 miljonus ASV dolāru gadā, no kuriem ostu pārkraušanas pakalpojumi vien var veidot vismaz 240 miljonus dolāru. Tas nozīmē, ka Latvija nevis samazina finanšu plūsmas, bet zaudē iespēju tās kontrolēt.
Lasiet arī:
Minerālmēslu trūkums pasaules tirgos jau pārtop globālā problēmā
Sankciju ēnas puse: minerālmēslu trūkums apdraud pārtikas drošību pasaulē
BNN fokusā | Politologs: Ja ASV minerālmēslu kravām ņem nost sankcijas, tam ir nopietni iemesli