Pēdējo 20 gadu laikā nav redzams skaidrs Latvijas valsts fokuss uz investīciju piesaisti, intervijā aģentūrai LETA atzina konsultāciju kompānijas EY partneris, Stratēģijas un darījumu konsultāciju nodaļas vadītājs Baltijas valstīs Guntars Krols.
Viņš norādīja, ka spilgts piemērs tam patlaban ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA), kura tai piešķirtā finansējuma un kapacitātes dēļ ir novājināta, un investīciju piesaiste vairs nav redzama kā skaidrs tās darbības galvenais mērķis.
“Tas ir tikai viens no daudziem LIAA uzdevumiem, un brīžiem pat šķiet, ka tas ir kļuvis par blakus uzdevumu papildu visam citam, ko viņi dara. Citās valstīs tomēr ir pieņemta prakse, ka ir viena spēcīga aģentūra, kas strādā tikai ar investīciju projektu piesaisti,” norādīja Krols.
Viņš jautāja, ja ekonomikas ministrs saka, ka valstī pietrūkst 2-3 miljardu eiro investīciju, tad kādēļ netiek stiprināta LIAA, lai tā nodarbotos ar investīciju piesaisti piecas vai desmit reizes jaudīgāk nekā līdz šim.
Savukārt taujāts, kādu signālu dod tas, ka valdība pēc Finanšu ministrijas ziņojuma izskatīšanas par valsts un pašvaldību uzņēmumu akciju daļēju kotāciju biržā nepieņēma nekādus lēmums par konkrētiem uzņēmumiem, Krols atzina, ka tas ir ne visai pozitīvs.
“Diemžēl mēs redzam, ka daudziem uzņēmumiem, kuri varētu iet uz biržu, vai nu nav nepieciešamības pēc kapitāla, vai arī nav izaugsmes iespēju, kuras to menedžments būtu gatavs attīstīt. Tā ir diezgan liela problēma, jo investori jau tomēr grib “pirkt” izaugsmes stāstu un projektus, kas liecina, ka uzņēmumiem ir iespēja veiksmīgi strādāt gan Latvijas, gan ārvalstu tirgos. Tas arī viens no iemesliem, kādēļ valdība nespēj nonākt pie šī saraksta ar uz biržu virzāmajiem uzņēmumiem,” norādīja EY partneris.
Viņš piebilda, ka bieži vien problēma ir neskaidrais uzdevums, ko valsts kā akcionāre ir devusi uzņēmumiem par attīstību,
jo vienmēr ir bijis jautājums, vai Latvijas valsts kapitālsabiedrībām vajadzētu izplesties ārvalstu tirgos un agresīvi investēt citur ģeogrāfiski.
“Bieži vien tā ir pareizā atbilde, lai mēs runātu par veiksmīgiem investīciju projektiem. Taču daudzos gadījumos tas vēsturiski ir bijis piebremzēts un ir bijusi nostāja, ka valsts uzņēmumi strādā tikai Latvijā,” sacīja Krols.
Pēc viņa teiktā ne visai pozitīvu iespaidu investoriem ir radījuši arī lēmumi, kas tika pieņemti attiecībā uz banku sektoru, jo jebkuras neplānotas izmaiņas regulējumā un nodokļos rada savu negatīvo efektu, it sevišķi, kad valsts iejaucas kādā biznesa sektorā, tostarp banku, ar lēmumiem, kuri ir ārpus ikdienas komercprakses. Tas rada kopējo nedrošības un nestabilitātes sajūtu, jo ir kā vēl viens pierādījums, ka valsts var iejaukties privātā sektora darbībā.
“Ekonomikā bija, ir un būs satricinājumi un kaut kādas izmaiņas, kuras dažreiz ir paredzamas, dažreiz ir neparedzamas. Jā, procentu likmes strauji uzkāpa, bet no otras puses tās nebija ārpus līmeņa, kādā procentu likmes varētu būt un vēsturiski ir bijušas, ja mēs paskatāmies uz laiku pirms 10, 20 vai 30 gadiem. Vai valstij vajag iejaukties šajā situācijā ar kompensācijām? Nu… Tas ir labs jautājums. Ir jau arī citi riski, un vai valstij tie būtu jākompensē,” jautāja Krols.