Reiņa Uzulnieka brauciens no priekšvēlēšanu debatēm Īslīces pagastā un viesošanās ZZS aģitācijas teltī Bauskā līdz pat Stopiņu pagastam, kur policija viņu aizturēja pie automašīnas stūres pamatīgā reibumā, izgaismo daudz lielāku problēmu, nekā viena bijušā ministra pārlieko glāzītes cilāšanu. Aizkulisēs ne reizi vien dzirdēts par tā vai cita ar varu apveltīta cilvēka iedzeršanas kāri, tomēr lielākoties sekas nav bijušas arī tad, kad visiem zināms – priekšnieks nav ieradies darbā, jo ir piedzēries. Vai Latvijai ir izredzes tikt vaļā no šīs augsta ranga darboņu dzeršanas sērgas, BNN vaicāja uzņēmums “Mediju tilts” līdzdibinātājam, politologam Filipam Rajevskim.
“Kopumā mūsu sabiedrība ļoti daudz lieto alkoholu,” saka politologs un kā piemēru min Vidzemes augstskolas vadošā pētnieka, Dr.hist. Gata Krūmiņa darbu “Kas stiprāks, latvieši vai alkohols? Neliels ieskats pēdējo 200 gadu notikumos”, kurā ļoti precīzi rakstīts par alkohola patēriņu. “To mēs varam labi redzēt arī pēc statistikas. Mums pat tautas dziesmā teikts: “Pats par savu naudu dzēru, pats skrēj’ savu kumeliņ”. Tātad mums jau vēsturiski paticis iedzert. Problēma tā, ka padomju laikos alkohola patēriņš dramatiski pieauga – tauta tika nodzirdīta, tā bija daļa no politikas. Dzeršanas kults un, pats galvenais, dzeršanas apjoms pieauga apmēram divarpus līdz trīs reizes salīdzinājumā ar pirmskara Latviju. Mantojumā esam saņēmuši dzerošu sabiedrību un tas nebeidzas vienā paaudzē. Dzeršana kļūst par kultūras sastāvdaļu, daudzi dzer un briesmīgi dzer. Ja “zaļais pūķis” ir klātesošs visās sabiedrības sfērās, tad kāpēc lai viņš nebūtu klātesošs arī politikā? Politiķi ir tie paši sabiedrības locekļi, un politiskā vide ir sabiedrības spogulis,” skaidro Filips Rajevskis.
Taujāts, kā šo sērgu izravēt no sabiedrības un, vēl jo vairāk, no politiķu dienaskārtības, politologs atbild, ka tas ir ļoti sarežģīti un ar dažādiem aizliegumiem vien te nebūs līdzēts. “Protams, vienkāršākais šķiet ar akcīzēm pacelt cenu, vēl kaut kā ierobežot un samazināt alkohola pieejamību. Bet mēs labi redzam situāciju, piemēram, ar tabakas produktiem – to cena ir ievērojami celta, daudz kas aizliegts, un rezultātā ir milzīgs melnais tirgus. Tāpat arī ar alkoholu, ievērojami paaugstinot tā cenu, cilvēki dzers ļergu. Tādā veidā no šīs problēmas neviens nav ticis vaļā. Te runa ir par daudz plašāku cīņu ar alkoholismu kā atkarību. Tā ir visas sabiedrības problēma. Protams, attiecībā uz amatpersonām sodiem jābūt īpaši nežēlīgiem tieši tādēļ, ka amatpersonas personificē valsti”.
Filips Rajevskis vērš uzmanību uz vēl kādu problēmu, proti, uz sabiedrības un arī politisko spēku iekšējo toleranci pret “iemetējiem”.
“Uzulnieka stāsta daļa jau izrunāta krustu šķērsu, viņš brauca dzērumā, viņu noķēra, būs kriminālsods, atņems tiesības un būs arī sekas ar automašīnu. Tur tālākais scenārijs ir diezgan skaidrs. Bet rodas jautājums par cilvēkiem, kuri tajā dienā ar viņu bija kopā, kuri to tolerēja un nekādā veidā nereaģēja uz to, ka viņš pārvietojās automašīnai pie stūres. Var stāstīt visādas pasakas, bet trīsarpus promiles nerodas pēkšņi no vienas glāzes vīna, vienas glāzes alus vai vienas glāzes stiprā. Virs trim promilēm nozīmē, ka cilvēks jau kādu laiku ir pamatīgā reibumā. Un tad ir jautājums par pārējo cilvēku toleranci. Neviens nepasaka: klausies, vecīt, nesēdies pie stūres, būs nepatikšanas, es tevi aizvedīšu. Tas tikai parāda kopējo sabiedrības attieksmi: ai, nu, brauc, kāda man darīšana. Laime, ka tas viss beidzās tikai ar sabojātu karjeru, milzīgu sodu un tiesību atņemšanu, nevis ar briesmīgu negadījumu uz ceļa un sakropļotām dzīvībām,” saka politologs.
