Taupības pasākumi nesteidz noiet no sabiedrības uzmanības skatuves. Šoreiz uzmanības fokusā deviņu ministriju valsts sekretāru vietnieki, kuri pērn atalgojumos katrs saņēmis kopumā vairāk nekā 100 000 eiro. Vai šāds atalgojums ir samērīgs, BNN vaicāja uzņēmuma “Mediju tilts” līdzīpašniekam, politologam Filipam Rajevskim.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pērn algā saņēma 103 262,74 eiro, bet premjerministre Evika Siliņa nopelnīja 126 942,94 eiro, liecina viņu amatpersonu deklarācijas. Vai ir samērīgi, ka valsts augstākajām amatpersonām atlīdzība ir mazāka kā atsevišķiem valsts sekretāru vietniekiem?
“Valsts prezidents, lai arī nav politiķis un politisku atbildību nenes, tomēr ir virspolitiska figūra, un šajā gadījumā runa lielā mērā ir par sabiedrības attieksmi, pārvēlēšanas iespējām un tā tālāk. Savukārt ministriju valsts sekretāru vietnieki, līdzīgi kā uzņēmumu valdes locekļi, nes pilnu atbildību par saviem lēmumiem. Viņi diendienā pieņem lēmumus un dokumentus, kuri ietekmē daudzus cilvēkus un biznesus. Līdz ar to tā atbildības latiņa ir diezgan augsta. Cits jautājums, vai kāds no viņiem par neveiksmīgām lietām ir prasījis šo atbildību. Tādas lietas praktiski nav bijušas, lai arī ir pieredze, ka retos gadījumos ierēdņiem par saviem lēmumiem tomēr nācies atbildēt,” saka politologs.
Filips Rajevskis skaidro, ka uz visām šīm lietām jāraugās līdzsvarā, jo “arī daudzos privātos uzņēmumos cilvēkiem ar lielu atbildību algas ir pietiekoši lielas.”
Ne viens vien no ministriju valsts sekretāru vietniekiem ieņēmis labi apmaksātus amatus dažādu valsts uzņēmumu padomēs un valdēs. Uz BNN teikto, ka varbūt šāda līmeņa valsts amatpersonām tomēr vajadzētu atturēties no šādu pienākumu veikšanas, Filips Rajevskis atgādina, ka no šī gada janvāra noteikti būtiski ierobežojumi valsts amatpersonu amatu savienošanā un līdz 31.augustam daudziem bija jāizvēlas, kurā amatā viņi turpmāk strādās.
Tomēr politologs norāda uz kādu citu problēmu. “Lai kāda valsts uzņēmuma padomē vai valdē pieaicinātu cilvēku no biznesa, viņam jākļūst par valsts amatpersonu. Cilvēkam no malas, kurš gribētu ieņemt šo amatu, tas rada milzīgas klapatas. Tāpēc ne vienmēr uz šīm vietām var norekrutēt atbilstošus cilvēkus, jo viņi nevēlas saskarties ar visiem tiem ierobežojumiem, ko rada valsts amatpersonas statuss. Savukārt valsts sekretāri un viņu vietnieki jau tāpat ir valsts amatpersonas, iesniedz ienākumu deklarācijas, uz valsts amatpersonām attiecinātie ierobežojumi viņiem ir ikdiena un viens amats vairāk vai mazāk drīzāk ir naudas jautājums.”
Lai arī amatpersonu amatu savienošanā noteikti ierobežojumi, tiek pieļauti arī izņēmuma gadījumi. Tādēļ joprojām aktuāls ir jautājums – cik kvalitatīvi cilvēks spēj strādāt, sēžot vienlaikus uz diviem krēsliem?
“Stāsts par uzņēmumu padomju atjaunošanu pēc būtības piedzīvojis diezgan lielu fiasko. Viena no prasībām, lai Latvija varētu iestāties OECD, tiešām bija valsts un pašvaldību uzņēmumu padomju atjaunošana, taču neviens neteica, ka tajās jāsaliek ierēdņus. Uzņēmuma padomei ir sava funkcija, normālā situācijā to pārstāv kvalitatīvi un kvalificēti akcionāri, bet šajā gadījumā tās vairāk bija kļuvušas par tādu kā piemaksas gūšanas vietu ierēdņiem. Tie ierobežojumi jau arī tika ieviesti tādēļ, lai valsts amatpersonas nesēdētu vienlaikus uz vairākiem krēsliem,” saka politologs.
Lasiet arī: Polārpētnieki: Ģeoinženierijas metodes planētas dzesēšanai nestrādās