Krievijas prezidenta Vladimira Putina kaitināšana un izaicināšana vienmēr bijusi bīstama spēle, kas bieži vien beidzas ar lidojumu no kāda augstāka stāva vai “neuzkrītošu” pašnāvību vasarnīcā, raksta Politico.
Kopš kara sākuma Ukrainā pāragri viņsaulē devusies virkne ar zināmām Krievijas personībām. Vismaz septiņi Krievijas oligarhi ir ņēmuši nelabu galu, un no priekšlaicīgas nāves savdabīgos apstākļos nav bijušas pasargātas arī amatpersonas. Tātad tas varētu būt tikai laika jautājums, kad Vāgnera grupas īpašnieks Jevgēņijs Prigožins, kurš labprāt palaiž muti, paklups pie vaļēja loga vai saļims pār tasi tējas.
Vai Prigožins būs pārkāpis līniju ar lamuvārdiem piesātināto sūdzēšanos par “vectēvu”, ko uzskata par apzīmējumu Putinam? Krievi pilnīgi noteikti ir sastapušies ar nāvi par daudz mazākiem nodarījumiem. Prigožins video sacīja, ka Putins joprojām ir pārliecināts, ka karš nesīs Krievijai grandiozu uzvaru: “Ja viņam izrādīsies taisnība, paldies Dievam.
Bet ko valstij vajadzētu darīt… Ja izrādās, ka vectēvs ir pilnīgs maitasgabals?”
Vēlāk Vāgnera grupas īpašnieks apgalvoja, ka nav ar to domājis Putinu, tomēr vērotāji uzskata, ka šādi komentāri iezīmē Prigožina norietu. Tāpat kā viņa sabiedrotais, čečenu līderis Ramzans Kadirovs, arī Prigožins ir izvairījies savos regulārajos dusmu izvirdumus tieši atsaukties uz Putinu. Tomēr, kamēr Kadirovs pēdējās nedēļās ir pieklusis, Prigožins top arvien skaļāks.
Kad abi pērn papildināja viens otra sūdzības par militāro vadību, Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs žurnālistiem norādīja, ka reģionu vadītājiem ir tiesības izteikt savu viedokli. Vēlāk gan Peskovs brīdināja, ka Kadirova un Prigožina komentāri vēl nepārkāpj likumu, tomēr līnija ir ļoti smalka. Šķiet, ka Kadirovs mājienu uztvēra.
Toties Prigožins nav laidis garām nevienu izdevību ķīvēties ar armijas vadību, un maija sākumā viņš bija tuvu tam, lai ne tikai uzbruktu Krievijas ģenerāļiem un aizsardzības ministram Sergejam Šoigu par katastrofālajām sakāvēm, bet arī lai kritizētu vīru, kurš viņus nozīmējis.
Prigožina saikne ar prezidentu ir sena, vēl ilgi pirms laika, kad Putins kļuva par valsts galvu.
Abi kļuva par čomiem 1990.gados Sanktpēterburgā, kad Putins bija uzlecošā zvaigzne politikā, un strādāja par pilsētas mēra Anatolija Sobčaka galveno padomnieku. Prigožins tolaik kontrolēja daudzus uzņēmumus dažādos sektoros, un viņa rokas sniedzās daudzās kabatās.
Daži žurnālisti, kas gadu desmitiem sekojuši Prigožina gaitām, uzskata, ka abus kopā saveda azartspēles – Putins bija azartspēļu pārraudzības komisijas priekšsēdētājs laikā, kad Prigožins gribēja atvērt pirmos Sanktpēterburgas kazino. Lai arī kādi bija patiesie iepazīšanās apstākļi, attiecības bija noderīgas abiem.
Prigožina ieguvums bija dāsno valdības iepirkumu līgumi, kas ļāva ēdināt skolēnus, valdības darbiniekus un Krievijas armiju. Viņš Kremlim savukārt bija interesants ar devumu informatīvajā karā – Prigožina Interneta izpētes aģentūras troļļi vezumiem ražoja dezinformāciju un centās ietekmēt politiskos un sabiedriskos procesus gan ASV, gan Eiropā un Āfrikā. Prigožina
algotņu armija tikusi izmantota kā rīks Krievijas ārlietu politikā, piegādājot kaujiniekus tumšām operācijām
ne vien Ukrainā, bet arī Sīrijā, Lībijā, Centrālāfrikas Republikā, Burkinafaso, Čadā, Mali, Mauritānijā un Nigērā. Daudzviet tā bijusi militārā palīdzība autoritāriem līderiem, lai apspiestu pretošanos.
Daži Krievijas opozīcijas līderi pauž, ka Putins ir bijs apmierināts ar Prigožina un citu radikālo ultranacionālistu aicinājumiem rīkoties skarbāk, jo tas padara nervozus rietumvalstu līderus. Citiem vārdiem sakot – uzmanīgi ar vēlmēm, Krievija bez Putina var būt Krievija ar Prigožinu. Ieslodzītā opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija personāla vadītājs Leonīds Volkovs aprakstījis Prigožinu kā bīstamāko noziedznieku Putina galmā. Citi, piemēram, Mihails Hodorkovskis, uzskata, ka Prigožins spēlē dubultspēli, un gatavojas dzīvei bez Putina.
Pētnieciskie žurnālisti Adrejs Soldatovs un Irina Borogana piezīmējuši, ka pagaidām krievu mediji nav pārtraukuši ziņot Vāgnera grupai labvēlīgas ziņas. Viņi uzskata, ka Prigožinam joprojām ir atbalsts Krievijas izlūkdienestu aprindās, un norāda, ka viņa atkārtotie uzbrukumi amatpersonām ir pārāk uzkrītoši, lai varētu notikt bez Putina ziņas. Žurnālisti pieļauj, ka Putins ir ķēries pie neordināriem paņēmieniem, lai savaldītu ģenerāļus, un Vāgnera grupai ir liela nozīme militārā līdzsvara radīšanai.
Tā varbūt arī ir, bet, ja vēl kāds ultranacionālists ņems līdzīgu galu kā Vladlens Tatarskis, kurš tika uzspridzināts kafejnīcā, kas reiz piederējusi Prigožinam, tas var nozīmēt, ka arī Vāgnera grupas šefa laika atskaite ir sākusies.
