Autore: Ilona Bērziņa/viedoklis
Globālās sankcijas pret Krieviju un Baltkrieviju tika ieviestas ar skaidru politisku mērķi – vājināt agresorvalstu ekonomiku. Taču šiem lēmumiem ir arī mazāk apspriesta blakne: tie ietekmē pasaules pārtikas drošību. Minerālmēsli ir viens no būtiskākajiem lauksaimniecības resursiem, un to pieejamība tieši nosaka, cik daudz pārtikas var izaudzēt. Ja mēslojuma ir mazāk, ražas krītas – un tas nozīmē augstākas pārtikas cenas un lielāku bada risku miljoniem cilvēku.
Šī problēma īpaši skar Āfriku, Dienvidāziju un Latīņameriku, kur lauksaimniecība jau tā ir pakļauta klimata riskiem un resursu trūkumam. Šajās valstīs minerālmēslu piegādes pārtraukumi var nozīmēt nevis ekonomisku diskomfortu, bet reālu izdzīvošanas jautājumu.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, Latvija ANO Pārtikas programmas ietvaros ļāvusi izvest desmitiem tūkstošu tonnu Krievijas izcelsmes minerālmēslu, kas piederēja Eiropas Savienības sankcijām pakļautiem uzņēmumiem un bija iesaldēti Latvijas teritorijā. Pagājušajā gadā 30 000 tonnu liela minerālmēslu krava tika nosūtīta uz Bangladešu. Iepriekšējie četri sūtījumi – kopumā 130 000 tonnas – 2023. un 2024. gadā tika nogādāti Kenijai, Zimbabvei, Nigērijai un Šrilankai, liecina Ārlietu ministrijas informācija.
Tas ir nozīmīgs humāns solis, taču pasaules pārtikas krīzes mērogā šādi sūtījumi ir tikai īslaicīgs risinājums.
Lai nodrošinātu stabilas ražas valstīs, kur miljoniem cilvēku dzīvo uz bada robežas, nepieciešama nepārtraukta minerālmēslu piegāde, nevis vienreizēji ziedojumi.
Jau Ukrainas kara sākumā toreizējais Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs uzsvēra, ka viens no Rietumu centieniem ir nodrošināt tā sauktās globālo dienvidu valstis ar graudiem un mēslojumu. Tas ir arī veids, kā mazināt Krievijas propagandu, kas cenšas pārliecināt pasauli, ka pārtikas cenu pieaugumu izraisījušas tieši Rietumu sankcijas.
Tomēr sankciju politika pati par sevi rada arī sarežģītus jautājumus. Baltkrievija joprojām ir viens no lielākajiem minerālmēslu ražotājiem pasaulē, īpaši kālija mēslojuma jomā. Valsts uzņēmums “Belaruskalij” un citi Baltkrievijas ražotāji ir nozīmīgi spēlētāji globālajā tirgū un to produkcija ir būtiska lauksaimniecībai daudzos reģionos.
Amerikas Savienotās valstis pagājušā gada decembrī daļēji mīkstināja sankciju režīmu attiecībā uz Baltkrievijas mēslojumu eksportu, pamatojot to ar pārtikas drošības apsvērumiem. Tikmēr Eiropas Savienība šīs sankcijas saglabā, lai gan minerālmēslu trūkums daudzās valstīs nozīmē mazākas ražas un lielāku pārtikas deficīta risku.
Taču būtiskākais ir tas, ka šīs kravas nekur nepazūd. Ja Baltijas valstis tās nepieņem, minerālmēsli vienkārši tiek novirzīti citur – galvenokārt caur Krievijas infrastruktūru.
Pērn Baltkrievija eksportēja aptuveni 12 miljonus tonnu minerālmēslu, izmantojot Krievijas dzelzceļu un ostas – Sanktpēterburgā, kā arī Melnās un Kaspijas jūras reģionā. Aptuveni 85% no šī apjoma tika transportēti caur Baltijas jūru.
Minimālā loģistikas cena Krievijā sasniedz apmēram 48 dolārus par tonnu. Tas nozīmē, ka tikai transportēšanas pakalpojumu vērtība sasniedz aptuveni 576 miljonus ASV dolāru gadā, no kuriem ostu pārkraušanas pakalpojumi vien var veidot vismaz 240 miljonus dolāru.
Citiem vārdiem – kravas nepazūd. Tās vienkārši sāk pelnīt citur.
Un tas nozīmē, ka vienlaikus ar sankcijām, kas vērstas pret agresorvalstīm, tiek radīta situācija, kurā Krievijas infrastruktūra un budžets turpina pelnīt, bet pasaules nabadzīgākajās valstīs minerālmēslu pieejamība kļūst arvien sarežģītāka.