Viedokļa raksts/Ilona Bērziņa
Siliņas valdības “restarta” plāns un izpildījums ļoti atgādina to pašu nejēdzību virkni, kas ievadīja Krišjāņa Kariņa otrās valdības krišanu. Jāpiekrīt politikas apskatniekiem, kuri saka: visvairāk tas izskatās pēc premjeres izmisīgiem centieniem saglabāt pašai savu krēslu. Nav skaidrs, cik lielu slodzi šis “ļodzīgais” ķeblītis izturēs, toties jau tagad var prognozēt, ka nākamās Saeimas vēlēšanās “Jaunajai Vienotībai” klāsies plāni.
Evika Siliņa, uz kuru partija, izvirzot viņu premjera amatam, jādomā, lika lielas cerības, savu politisko spēku pēc būtības ir “uzmetusi”. Pirmkārt, premjere nodemonstrēja, ka viņai, un tātad arī JV, nepietiek dūšas, lai turētos pretim “Progresīvo” šantāžai (atcerēsimies Šuvajeva slaveno: “Ikviens “progresīvo” ministrs ir koalīcijas stabilitātes jautājums”), otrkārt, Siliņa tik cītīgi kāpj uz sliktas komunikācijas “grābekļiem”, ka rodas iespaids – premjerei un viņas partijai no sabiedrības ir kas slēpjams. Domāju, tā ir šīs partijas progresējošā politisko muskuļu distrofija, par ko liecināja Siliņas bailes pieprasīt “Progresīvo” satiksmes ministra Kaspara Briškena demisiju vēl pagājušā gada septembrī, kad “Rail Baltica” skandālam pieplusojās arī “airBaltic” pusmiljarda eiro norakstīšana. Kopš tā laika “Rail Baltica” problēmas tikai gājušas dziļumā un šīs putras izstrēbšanai nudien būs vajadzīga milzīga “karote” no valsts budžeta un Eiropas fondu līdzekļiem. Taču tas ir cits stāsts, par ko vērts runāt atsevišķi.
Kāpēc Siliņas iecerētais valdības “restarts” vairāk liecina par beigu sākumu, nevis solīto “jauno uzrāvienu” ? Atbilde ir vienkārša – nav skaidrs, ko un kā Siliņa ar šo “restartu” grib panākt, kādi būs tā ekonomiskie un politiskie ieguvumi. Ko tas dos sabiedrības labklājības līmeņa un līdz ar to arī demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Kā tas reāli “palīdzēs stiprināt sadarbību drošības jomā ar vairākām Eiropas valstīm” un kāda vella pēc šī sadarbība nav stiprināta jau iepriekš? Ja visa šī Siliņas runāšana ir tukša muldēšana laika novilcināšanai, tā ir viena lieta, ja reāla vēlme kaut ko mainīt, pavisam cita. Par pēdējo gan nākas šaubīties, jo, piemēram, ļoti pareizais un vajadzīgais teksts pat birokrātijas un administratīvā sloga samazināšanu par 25%, stipri vien ož pēc populisma. Kā tiks veidota premjeres piesauktā privātās publiskās partnerības komanda birokrātijas mazināšanai? Kādas būs tās pilnvaras? Kā notiks šī mazināšana? Nostādīsim ierēdņus rindiņā un katru ceturto atlaidīsim? Spriežot pēc tā, kā notika ministru demisijas pieprasīšana, tā arī varētu notikt.
Atcerieties, kā pēc gaidāmā “restarta” izziņošanas parādījās spekulācijas, kura ministra “āda” īsti tiks prasīta – vai no ZZS tas būs KEM ministrs Kaspars Melnis vai tomēr labklājības ministrs Uldis Augulis? Vai no JV ministriem labāk upurēsim VARAM ministri Ingu Bērziņu vai tomēr izglītības un zinātnes ministru Andu Čakšu?
Lai vai kā, bet Briškens var būt lepns, ka viņa atlaišanas vārdā no valdības kompānijas pēc tika izmesti vēl divi ministri.
Te progresisti “Jauno Vienotību” ir pamatīgi apspēlējuši, jo spējuši sava Briškena atlaišanu pārvērst Evikas Siliņas “Pirra uzvarā”.
Par personālijām runājot, Evija Siliņa ir pamatīgi iešāvusi sev un partijai kājā. Attiecībā uz Ulda Auguļa demisijas pieprasījumu ir vērts nocitēt Latvijas pensionāru federācijas teikto: “Evika Siliņa 21. februārī savas uzrunas sākumā valdības labo darbu sarakstā atzīmē pensiju palielinājumu senioriem un norāda, ka pieprasīs no labklājības ministra Latvijas demogrāfijas uzlabošanas stratēģiju, kas jāiesniedz līdz jūnija mēnesim. Tomēr jau pēc mirkļa Ministru prezidente nāk klajā ar paziņojumu par nodomu atbrīvot no amata trīs ministrus, kuru vidū ir arī labklājības ministrs Uldis Augulis.” Tiešām apbrīnojama nekonsekvence un vēl apbrīnojamāka netālredzība! Senioru cienīta ministra atlaišana būtībā bez jebkāda pamatojuma un skaidrojuma JV var ļoti smagi atmaksāties Saeimas vēlēšanās. Jo kas gan mums ir aktīvākie balsotāji? Pareizi, tie ir pensijas vecumu sasnieguši un pārsnieguši ļaudis. Par Andu Čakšu stāsts ir vēl interesantāks. Kuluāros runā, ka pēc pirmajām indikācijām, ka Siliņa varētu pieprasīt viņas demisiju, ministre esot teikusi, ka tādā gadījumā izstāšoties no “Jaunās Vienotības”. Visticamāk, pēc atgriešanās parlamentā tas nozīmētu arī viņas izstāšanos no JV Saeimas frakcijas. Vai šīm runām ir kāds reāls pamats, redzēsim pavisam drīz.
Vai tiešām visi trīs no valdības izmestie ministri, strādājot Saeimā, turpinās atbalstīt valdību, kā to pašpārliecināti paudusi Siliņa? Jāšaubās. Tāpat jāšaubās, vai jaunie ministri tiks apstiprināti jau šajā ceturtdienā. Jo īpaši ņemot vērā, ka pirmdienas rītā vienīgais zināmais kandidāts ir Cēsu mērs Jānis Rozenbergs izglītības un zinātnes ministra amatam.
Visjaukāk uz šī fona izskatās Siliņas pārliecība, ka ne valdību kopumā, ne viņu pašu nevajadzētu nomainīt. Jo jauna valdība nozīmēšot garu politisko procesu, kas nebūšot iedzīvotāju interesēs. Diemžēl nākas atzīt, ka tāda īpaša rosība “iedzīvotāju interesēs” no valdības puses nav vērojama arī tagad. Protams, ja par tādu neuzskata visu šo valdības “restarta” cirku, kura vērošana ir tiešām interesanta.
Lasiet arī: LTV: Premjere lūdz atkāpties ministrus Briškenu, Čakšu un Auguli
