Skolu tīkls jāreformē, uzstāj baņķiere

SEB bankas Korporatīvās komunikācijas pārvalde ir izplatījusi šīs kredītiestādes valdes priekšsēdētājas (un bijušās skolotājas) Ievas Teteres parakstītu komentāru, kurā pausts stingrs atbalsts Latvijas izglītības sistēmas pārveidei. 

Tā iespējami varētu būt reakcija uz otrdien, 11.jūlijā, izziņoto “pagaidu pamieru” starp  Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA) un Izglītības un zinātnes ministriju. Tālāk ir lasāmas Teteres paustā viedokļa būtiskākās atziņas.

“Kvalitatīva izglītība ir Latvijas veiktspējas pamatnosacījums. Ja gribam celt izglītības kvalitāti, noturot skolās pedagogus,

ir jāsabalansē izglītojamo un skolotāju proporcija.

Latvija vairs nevar atļauties uzturēt tādu skolu tīklu, kas ir piemērots krietni lielākam iedzīvotāju skaitam.”

***

“25 gadu laikā mums nav bijis pa spēkam izmainīt atalgojuma un skolotāja profesijas prestiža jautājumus. Izglītības budžets jāpārgrupē no ēkām, infrastruktūras, apkures izdevumiem uz skolotāju algām un attīstības veicināšanu.”

***

“Izglītības procesa digitalizācija ir neatliekama reforma. Digitālie risinājumi var dot iespēju piedāvāt vienādas kvalitātes izglītības saturu, neatkarīgi no skolas atrašanās vietas.

***

“Jāatslogo skolotāji no ikdienas birokrātijas – lai iegūtu vairāk laika būt kopā ar bērniem, jāizmanto tehnoloģiju piedāvātās iespējas, piemēram, mākslīgais intelekts pārbaudes darbu labošanā.”

***

“Jāstiprina piederības sajūta valstij – skolās

kritiski trūkst saturs, ko varētu dēvēt par caurviju valsts mācību.

Motivēts un adekvāti atalgots skolotājs var kļūt par vislabāko patriotisma nesēju mūsu bērnos un jauniešos.”

***

Tālāk – SEB vadītājas viedokļraksta Gaismas pils Latvijas skolās pilnā versija:

Gaismas pils cauri gadsimtiem ir katru Dziesmu un Deju svētku viens no emocionālākajiem brīžiem. Šis simbols ir bijis gana spilgts, lai kļūtu arī par Latvijas Nacionālās bibliotēkas nosaukumu, jo gan Jāzepa Vītola dziesma ar Ausekļa vārdiem, gan bibliotēka simbolizē tiekšanos pēc gaismas, zināšanu un izzināšanas ceļu.

Aizsākums ir ģimenē un skolā, kur jaunajā cilvēkā tiek ielikta viena no galvenajām vērtībām mūsdienu pasaulē – vēlme uzzināt, izpētīt, saprast. Apvienojumā ar zināšanu bagāžu, ko skolēns saņem skolā, šī ieinteresētība vēlāk kļūst par izšķirošu cilvēka konkurētspējas faktoru. Tāpēc kvalitatīva izglītība ir Latvijas veiktspējas pamatnosacījums.

Runājot par valsts attīstību un konkurētspēju, par vienlīdz svarīgiem kļūst daudzi faktori. Ekonomikas politika, veselības aprūpe, tiesiskums, valsts drošība, kultūrpolitika ir tikpat nozīmīgas jomas kā izglītība un zinātne.

Neticu, ka katrai no šīm jomām varam rast pāris vienkāršus un viegli piemērojamus risinājumus, lai īsā laikā viss nostātos savās vietās – ceļš uz savām “gaismas pilīm” jebkurā nozarē vienmēr ir sarežģīts, pilns šķēršļu. Tāpēc pievērsīšu uzmanību vien dažiem būtiskiem aspektiem vienā no mūsu valsts nākotnei izšķiroši svarīgām jomām – izglītībā.

Skolu tīkla mērķis – labāk, nevis mazāk

Pilnīgi visu, kas Latvijā notiek, tā vai citādi ietekmē vājie demogrāfijas dati. Iedzīvotāju skaita ziņā pašlaik atrodamies pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados – Latvijā dzīvo nepilni 1,9 miljoni cilvēku (2,6 miljoni deviņdesmito gadu sākumā), un kopš neatkarības atgūšanas demogrāfijas līkne visu laiku ir bijusi lejupejoša [CSP dati, lasiet šeit]. Iedzīvotāju, tostarp bērnu un jauniešu, skaita samazinājums ir novedis pie pamatotas un loģiskas iniciatīvas – reformēt Latvijas skolu tīklu. Ja gribam celt izglītības kvalitāti, noturot skolās pedagogus, ir jāsabalansē izglītojamo un skolotāju proporcija.

Regulāri [bankā – BNN] vētījam OECD datus, kuri uzrāda: Latvijā ir viens no mazākajiem skolēnu skaitiem uz vienu skolotāju. Izglītības un zinātnes ministrija norāda uz attiecību 1:9, izceļot, ka Latvijā pašvaldību skolu tīklā uz vienu skolotāju ir vidēji deviņi bērni [atsauce – šeit]. Salīdzinājumam – Eiropas Savienībā vidējais skolēnu skaits uz katru skolotāju sākumskolā pārsniedz 13 [atsauce – šeit].

Kā šai tēmai veltītajā publikācijā norāda izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša, Latvijā ir skola, kur pedagogu un administrācijas skaits ir lielāks par skolēnu skaitu; ir skola, kur posmā no 1. līdz 9. klasei mācās vien 13 skolēni. Tāpēc tiek veidotas klases, kurās kopā mācās dažāda vecuma bērni, un tas būtiski vājina izglītības kvalitāti [vairāk lasiet šeit].

Skolēnu un pedagogu proporcija tiešā veidā ietekmē skolotāju atalgojumu.

Valsts finansējums uz vienu izglītojamo vidusskolas posmā Latvijā 2020. gadā bija 154 eiro mēnesī, bet 2019. gadā – 143 eiro mēnesī. Tikmēr, piemēram, Igaunijā tas bija attiecīgi 117 eiro mēnesī un 113 eiro mēnesī [atsauce šeit].

Gluži vienkārši, – Latvija vairs nevar atļauties uzturēt tādu skolu tīklu, kas ir piemērots krietni lielākam iedzīvotāju skaitam. Uzturēt visas skolas kā sociālas misijas veicējus pašvaldībās droši vien varētu, taču šādā modelī nevaram runāt par izglītības kvalitāti. Varbūt skolu tīklam nav jābūt mazākam, bet gan citādākam, ar citu uzdevumu. Piemēram, dažus no priekšmetiem jaunieši var apgūt sev tuvajās skolās, bet dažus – tomēr apvienojoties izglītības izcilības centros?

No analogā uz digitālo, mazāk birokrātijas

Tomēr skolu tīkla sakārtošana nav vienīgā neatliekamā reforma, kas vitāli nepieciešama kvalitatīvai izglītībai. Ne mazāk nozīmīga ir izglītības procesa digitalizācija. Lai cik nomuļļāts liktos vārds “efektivitāte”, tas ir jāpiesauc kontekstā ar finansējuma izlietojumu izglītībā. Tieši tāpat kā uzņēmējdarbībā, arī izglītības jomā ir būtiski domāt par ekonomisko pamatojumu.

Digitalizācija sniedz daudz un dažādas iespējas, taču dažkārt rodas iespaids, ka Latvija ir čempions šo iespēju uzskaitīšanā, analizēšanā, piesaukšanā, taču nebūt ne praktiskā pielietošanā. Tieši digitālie risinājumi var dot iespēju piedāvāt vienādas kvalitātes izglītības saturu, neatkarīgi no skolas atrašanās vietas.

Zinām, ka Latvijā trūkst matemātikas, fizikas un citu priekšmetu skolotāju, bet ir jāspēj mainīties līdzi laikam. Nevaram atļauties katrā skolā pilnībā nokomplektētu mācībspēku komandu, tāpēc ir jāmeklē risinājumi, lai ar tehnoloģiju palīdzību daļu izglītības labā kvalitātē nodrošinātu visiem. Iespējams, ka mūsu izcilie skolotāji var attālināti vadīt lekcijas un seminārus, papildinot pamata izglītības saturu, ko skolēni saņem klātienē.

Zinu, ka mūsu skolotāji ir pārāk noslogoti ar ikdienas birokrātijas darbiem – tā vietā, lai būtu kopā ar bērniem, atbalstītu, nereti laiks jāvelta atskaišu, novērtējumu, programmu rakstīšanai. Arī šeit talkā var nākt mākslīgais intelekts, kas, piemēram, var piedalīties pārbaudes darbu labošanā. Iespējams, mums nevajag skolotāja rakstītu novērtējumu par katru bērnu divu lappušu garumā gada noslēgumā, bet kopsavilkumu var sagatavot digitālā sistēma? Skolotājs šo laiku varētu veltīt kvalitatīvai sarunai ar vecākiem. Tāpat arī skolotāju profesionālā izaugsme var notikt digitālajā pasaulē.

Atalgojums roku rokā ar reputāciju un kvalitāti

Labi saprotu skolotājus, kuri iestājas par savām tiesībām uz adekvātu atalgojumu par darbu, kas no cilvēka prasa ļoti, ļoti daudz.

Arī es savulaik biju skolotāja.

Mācīju bērniem angļu valodu Mārupes skolā. Vērojot to, cik smagnēji rit (patiesībā – nenotiek) tik nepieciešamās skolu tīkla reformas un vētījot nesenos 9. klašu eksāmenu rezultātus, nākas secināt, ka dažas lietas 25 gadu laikā izmainīt mums nav bijis pa spēkam.

Atceros, ka savulaik aizgāju no skolotājas darba ne tāpēc, ka būtu bijis pārāk grūti, bet tāpēc, ka jutu – ar šādu algu nevarēšu atļauties pilnveidoties. Nevarēšu nopirkt grāmatas, attīstīties. Kā gan es spēšu sniegt to, kas bērniem un jauniešiem ir vajadzīgs visvairāk – ieinteresēts, daudzpusīgs un plašs skats uz pasauli? Viņi ir un būs mūsu nākotnes pamats, tāpēc nevaram atļauties izniekot savus skolēnus un studentus, nedrīkstam izniekot skolotājus un pasniedzējus.

Skolotāju algas Latvijā ir niecīgas, profesijas reputācija zema. Skolotāji bieži vien ir “nogrimuši” ikdienas problēmu jūklī, tāpēc par kvalitāti un attīstību domāt nav laika. Ir vajadzīgs vairāk motivētu skolotāju, bet savā darbaspēkā ir jāiegulda. Tāpēc izglītības budžets jāpārgrupē no ēkām, infrastruktūras, apkures izdevumiem uz skolotāju algām un attīstības veicināšanu.

Saprātīgs atalgojums palīdzēs veicināt cieņu un respektu pret skolotāja profesiju, savukārt skolotāji būs motivētāki strādāt un ienesīs jaunu attīstības vilni Latvijas skolās. Atlīdzība ir cieši saistīta ar profesijas reputāciju – ir jāpanāk, ka būt skolotājam ir goda lieta, ka tas ir liels profesionāls sasniegums.

Jāstiprina piederības sajūta valstij

Gaismas pils ir stāsts arī par attieksmi pret savu valsti, savām saknēm. Vērojot izglītības satura attīstību, arī savu bērnu pieredzi un jauniešus darba tirgū, dažkārt ir sajūta, ka viņi īsti nezina, ko nozīmē būt latvietim, dzīvot Latvijā. Runa nav par nacionālismu, bet piederības sajūtu.

Redzu, ka šobrīd skolās kritiski trūkst saturs, ko varētu dēvēt par caurviju valsts mācību. Ļoti bieži jauniem cilvēkiem nav skaidrības, ko nozīmē pirmo reizi doties vēlēt – kādēļ tas ir būtiski un kā tas jādara. Ja gribam, lai valsts darbojas, mums jāmāca bērniem, kāpēc tā ir vajadzīga. Citādi ar laiku sastopamies ar sabiedrības daļu, kas saka, ka viņiem no valsts nekas nav bijis vajadzīgs. Viņiem nav izpratnes, ka iela, pa kuru viņi staigā vai drošība, kas it kā pienākas tāpat vien – tā jau ir tā ņemšana no valsts.

Esmu pārliecināta, ka motivēts un adekvāti atalgots skolotājs var kļūt par vislabāko patriotisma nesēju mūsu bērnos un jauniešos. Nav izšķiroši svarīgi, vai tam tiek veltīta kāda īpaša mācību stunda, jo savu zemi var iepazīt visā mācību procesā. Manā izpratnē tieši tāda ir Gaismas pils dziļākā nozīme – gaisma aust tad, ja to sauc un piemin daudzi un piemin ik dienu. Līdzīgi kā tagad, 2023. gada jūlijā, – Dziesmu svētku noskaņā.”

Lasiet arī: Vanaga: Par nākamo mācību gadu visas streika prasības ir izpildītas

Saistītie raksti

Jaunākās Ziņas