ASV prezidenta Donalda Trampa (Donald Trump) iniciētā Venecuēlas prezidenta Nikolasa Maduro (Nicolás Maduro) sagūstīšana var izrādīties pamatīgs trieciens Kremļa pašapziņai, raksta “Politico.”
Veicot zibenīgu operāciju Venecuēlā, Baltais nams ir parādījis, ka Krievijas diktatora Vladimira Putina pašpasludinātā daudzšķautņainā, pret rietumiem noskaņotā diktatoru alianse patiesībā ir visnotaļ bezzobaina. Viens no pazemojumiem Putinam ir tas, ka visa pasaule novēro, cik viņš ir neuzticams sabiedrotais, kad kauliņi ir mesti, un tā tas jau bijis arī Kalnu Karabahā, Sīrijā un Irānā. Tagad to papildina apvainojošā apjausma, ka Tramps izrādījies spējīgāks spēka izrādīšanā, par kuru vienmēr sapņo Kremlis.
Putins ir pārspēts viņa uzskatā, ka viņš pats ir likums. Lai gan Krievijas diktators visticamāk būtu bijis sajūsmā par Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska sagūstīšanu, izmantojot līdzīgu triku, tā vietā viņš uzsāka brutālu karu, kas ilgst jau četrus gadus un kurā krituši arī vairāk nekā viens miljons krievu.
Bijušais Kremļa runu autors, politiskais analītiķis Abass Gaļamovs “Politico” sacīja, ka Putins, visticamāk, izjūt pamatīgu skaudību Trampa virzienā, jo to, ko krievi solījās paveikt Ukrainā, amerikāņi pusstundas laikā izdarīja Venecuēlā. Tas, ka Krievija zaudējusi savu stāju, pašlaik ir viena no retajām lietām, par ko vienisprātis gan neatkarīgie eksperti, gan Krievijas ultranacionālisti.
Gadiem ilgi Krievija centusies pasniegt sevi kā galveno spēku, kas turas pretī amerikāņu vadītajai rietumu hegemonijai,
vadot aliansi, kuru būtībā vieno vien ideja par Vašingtonu kā kopīgo ienaidnieku. Maskava sevi uztvērusi kā sargu visiem šajā aliansē. 2022.gada februārī, iebrūkot Ukrainā, Krievija aicināja sabiedrotos sniegt atbalstu. Lielā mērā aicinājums tika uzklausīts. Irāna pārdeva krieviem lidrobotus, Ķīna un Indija iegādājās naftu. Latīņamerikas un Āfrikas valstis savu atbalstu vairāk izteikušas vārdos, tā ļaujot Krievijai uzturēt ideju, ka tā nav izstumtā straptautiskajā arēnā. Tomēr jaunākie notikumi liecina, ka “draudzība” darbojas tikai vienā virzienā, un Krievija nesteidz palīgā.
Pirmie, kas saprata, ka biedrošanās ar Krieviju ir laika ķērnāšana, bija Armēnija. Aizņemta karojot Ukrainā, Maskava neko nedarīja, kad Azerbaidžāna 2023.gadā sagrāba etnisko armēņu apdzīvot Kalnu Karabahu, un krievu miera uzturētāji tikai noskatījās uz notiekošo. Gadu vēlāk Krievija nebūt nesteidzās glābt krītošo Asada režīmu Sīrijā. Kad ASV un Izraēla bombardēja Maskavas sabiedroto Irānu, palīdzība izpalika. Tagad sagrāvi piedzīvojusi Venecuēla, un Maskava tikai nicīgi nosodījusi ASV rīcību.
Maskavas un Karakasas saikne ir pietiekami sena. Kopš 1999.gada Krievija Venecuēlai piegādājusi militāro aprīkojumu vairāk nekā 20 miljardu dolāru vērtībā. Tas daļēji notika ar aizdevumu palīdzību, un kā nodrošinājums kalpoja kontroles par Venecuēlas naftas rūpniecību nodošana Maskavai. Tagad šīs investīcijas krieviem nebūs pieejamas.
Īpaši nepatīkams krieviem ir Maduro arests, jo iepriekš viņi centušies sev draudzīgo valstu līderus nogādāt drošībā.
Kamēr bijušais Ukrainas līderis Viktors Janukovičs un sīrietis Asads ērti iekārtojušies Maskavā, Maduro 5.janvārī stājās tiesas priekšā Ņujorkā.
Protams, Krievijas amatpersonas nosodījušas amerikāņu uzbrukumu, un Krievijas Ārlietu ministrija paziņojusi, ka tas bijis pārkāpums pret suverēnu un neatkarīgu valsti, un deputāts Aleksejs Puskovs sacīja, ka Trampa rīcība esot mežonīgā 19.gadsimta imperiālisma atgriešanās. Ironiski, ka krievi tieši to pašu īsteno Ukrainā.
No Krievijas puses izskanējusi arī ierastā ieroču žvadzināšana, runājot par iespējamo kodolieroču piegādi Venecuēlai.
Citi Krievijas pārstāvji norādījuši, ka Trampa rīcība Karakasā parāda, ka starptautiskie likumi vairs nav spēkā, un tādējādi arī Kremļa darbība ir attaisnojamas. Vēl daži runā, ka, tā kā Tramps izvilcis gaismā Monro doktrīnu, viņš pievērsīsies Ameriku pārņemšanai savā kontrolē, līdz ar to atstājot Krievijas interešu sfērā Eiropu un Centrālāziju.
Putins gadiem sekojis rīcības modelim, kas varenību mēra brutālā spēka pielietošanā.
Tikai šoreiz viņš kritis kaunā, jo Tramps šī modeļa ietvaros rīkojies veiksmīgāk, un izskatās, ka galvenā emocija krievu ultranacionālistu vidū ir aizplīvurota un atklāta skaudība. Ietekmīgais ultranacionālists Aleksandrs Dugins rakstīja, ka visa Krievija uzdodot jautājumu, kādēļ cīņa pret ienaidniekiem nenotiek līdzīgā veidā. Viņš aicināja ņemt piemēru no Trampa, bet darīt to ātrāk un labāk. Kremļa lakstīgala Margaritya Simoņjana bijusi tiešāka, paziņojot, ka ir iemesls būt greizsirdīgiem. Tāpat prokremliskie komentētāji saskābušā tonī atzinuši, ka ASV, visticamāk, nesaskarsies ar starptautiskajām sankcijām.
Gaļamovs norādīja, ka daudziem krieviem Trampa rīcība būs pašu pasaules uzskata apstiprinājums, nevis liks to pārdomāt. Krievijas amatpersonas un sabiedriskie mediji ilgstoši uzsvēruši, ka pasauli pārvalda spēks, nevis likumi. Ironija slēpjas faktā, ka Tramps acīmredzot džungļu likumus pārzina labāk nekā Putins.
Lasiet arī: Pareiza rīcība vai nevēlams precedents: ko pasaulei nesīs ASV rīcība Venecuēlā?