Ilona Bērziņa, BNN
Premjers Krišjānis Kariņš piektdien tik knaši aizdieba uz sarunām ar Progresīvajiem (PRO) un “Zaļo un zemnieku savienību” (ZZS) par jaunas valdības stiķēšanu, ka pat neiedziļinājās sakarīgajā Apvienotā saraksta (AS) un Nacionālās apvienības (NA) priekšlikumā par jaunu pieeju ministru nomaiņā. Bet velti.
Tieši abu paertneru piedāvātā iespēja – pēc noteikta laika nomainīt jebkuru ministru, kurš nav paveicis konkrētus darbus – arī ļautu realizēt premjera paģērēto dinamismu.
Kariņa nevēlēšanās “mest plinti krūmos” ir saprotama. Acīmredzot viņš no sirds tic, ka Ministru prezidenta postenis ticis piešķirts uz mūžu un ar mantošanas tiesībām, tāpat kā tiesības darīšanas vietā gudri runāt.
Pēdējie trīs mēneši tiešām pagāja stagnācijas zīmē,
bez valstiski svarīgu jautājumu risināšanas (neskaitot Kariņa dalību NATO samitā Viļņā).
Var jau teikt, ka pēc sarunas ar premjeru Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) apsolīja decembrī pārskatīt jaunos elektrības sadales tarifus un, kas zina, varbūt pat iegrožot valsts uzņēmumu Sadales tīkls un AS Augstsprieguma tīkls apetīti. Tikai – kāpēc decembrī, nevis tagad? Turklāt tā īsti vezums sāka kustēties vien pēc Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča paustā, ka šo tarifu pieaugums ir nesamērīgs un neprātīgs.
Jā, pērnā gada rudenī tiešām bija premjera aicinājumi vērtēt iespējas tarifu projektus koriģēt. Taču kāda no tā jēga, ja maija nogalē, Jura Pūces (LA) vārdiem runājot, valdība šos tarifus apstiprināja un gandrīz gavilēja par to, kādu darbu izdarījuši! (TV24, Preses klubs, 10.augusts).
Vēl senās Romas laikos piekoptā politika Skaldi un valdi!, šķiet, ir tuva arī Kariņam. Salaist visus matos, lai vājinātu neapmierinātos un koncentrētu varu savās rokās – tāds izsenis bijis dažādu autoritāru vadoņu iecienīts paņēmiens. Kariņa politikā piemērs nav tālu jāmeklē, atcerēsimies kaut vai ģeniālo ideju daļu no veselības nozarei nepieciešamā finansējuma rast izglītības nozarei šim gadam iedalītajā budžetā. Un kas par to, ka pedagogu algu jautājums jau kuro gadu ir iemesls pedagogu streiku draudiem! Atliek vien secināt, ka vismaz Kariņa gadījumā minētais princips kalpojis par lielisku dūmu aizsegu neizdarības piesegšanai.
Kāpēc gan Kariņam bija nepieciešams “uzlaist gaisā” paša vadīto valdību? Viens no iemesliem varētu būt kāds plašākai sabiedrībai nezināms dīls ar ZZS un PRO vēl sarunu laikā par atbalstu Valsts prezidenta vēlēšanās. Kā atceramies, visa šī drudžainā rosība sākās tieši pēc 31.maija Saeimas balsojuma.
Lai kā Kariņš kratītos vaļā no aizdomām, ka aiz vēlmes par katru cenu ievilkt valdībā ZZS vīd ASV sankcionētā, smagos noziegumos apsūdzētā un pirmajā instancē notiesātā Aivara Lemberga ēna, īpaši pārliecinoši tas neizskatās. Vai tiešām premjers ir par visiem simt procentiem pārliecināts, ka Lemberga klāt neesamība pie koalīcijas apspriežu galda kaut par mata tiesu mazina viņa ietekmi uz ZZS?
Grozies kā gribi, bet
Lemberga partija Latvijai un Ventspilij ilgus gadus ir ZZS sabiedrotā,
un šīs partijas pārstāvji no ZZS saraksta Saeimas vēlēšanās startējuši (un tikuši ievēlēti) sākot no 9.Saeimas vēlēšanām 2006.gadā, tātad jau sešus sasaukumus pēc kārtas. Tās ir pietiekami ciešas saites, kuras pēc Kariņa pavēles neizirs.
Otrs iemesls varētu būt jau minētā neizdarība. Uzņēmējdarbības ziņā Lietuva un Igaunija mums “griež pogas laukā”, investīciju klimata pievilcība Latvijā piecu ballu sistēmā novērtēta vien ar 2,3 punktiem (FICIL pētījums Ārvalstu investīciju vides indekss), iedzīvotājus dzen izmisumā jaunie elektrības sadales tarifi… Valstiska pieeja ģimeņu atbalstam ir tikai uz papīra, dzimstība turpina katastrofāli kristies (no 17 552 bērniem 2020.gadā līdz 15 535 bērniem 2022.gadā).
Šādos apstākļos bez vainīgā neiztikt, un kādēļ gan lai tie nebūtu līdzšinējie koalīcijas partneri AS un NA?
Taču kas mainīsies, aizstājot šīs partijas ar ZZS un PRO? Visticamāk, nekas. Protams, ja vien neskaita Stambulas konvencijas ratifikāciju, kas, premjera vārdiem runājot, būs “simbolisks, bet dziļi nozīmīgs Saeimas žests”. Pārējās viņa nosauktās piecas prioritātes valdības darba kārtībā bija jau līdz šim un nepazudīs arī turpmāk.
Jāpiekrīt politologa Filipa Rajevska Latvijas Radio teiktajam: situācija ar jaunas valdības veidošanu, premjeram nedemisionējot, ir gaužām savdabīga un izskatās pēc iekrampēšanās valdības stūrē. Taču tāpat jāpiekrīt, ka tehniski tas tiešām ir iespējams – ar iespējamās koalīcijas censoņu 52 balsīm Saeima var arī nobalsot par šādu rokādi.
Cits jautājums, cik leģitīma būs valdība, ja to veidos, apejot Satversmes 56.pantā noteikto:
“Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents”.
Ja reiz Kariņš tiešām uzskata, ka šī valdība ir sevi izsmēlusi, vienīgais loģiskais solis bija demisionēt un tad ķerties pie jaunas koalīcijas veidošanas. Taču te ir savi riski. Viņš ne tuvu nav vienīgais JV politiķis, kuram Valsts prezidents varētu uzticēt jaunas valdības veidošanu, un Kariņš to gluži labi saprot.
Šādā stilā strādājot, interesants ir jautājums, kas notiks, ja pēc pusgada premjers atkal saskatīs dinamisma trūkumu un gribēs atbrīvoties no jaunajiem draugiem. Ar kādu bubuli viņš partnerus baidīs tad? Piedraudēs uzsākt sarunas par koalīcijas paplašināšanu ar AS un NA? Varbūt piedāvās aicināt valdībā Šlesera partiju Latvija pirmajā vietā un Rosļikova Stabilitātei!? Būtībā Kariņš visas manevru iespējas ir izsmēlis un tik vien panācis kā visai bēdīgu Pirra uzvaru.
Lasiet arī: Kariņš: Latvijai ir vajadzīga valdība, kas kopīgi strādā sabiedrības labklājībai un ekonomikas izaugsmei
