Ilona Bērziņa, BNN
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs noteicis robežšķirtni, aiz kuras Jaunā Vienotība (JV) ar premjeru Krišjāni Kariņu priekšgalā vairs nevarēs, tautas valodā runājot, laist muļķi. Līdz augusta vidum valdības vadītājam ir skaidri un gaiši jāpasaka, kādā sastāvā tā turpinās strādāt.
Vai saglabāsies līdzšinējā “laulība” ar Apvienoto sarakstu (AS) un Nacionālo apvienību (NA)? Vai arī šie politiskie spēki tiks izmesti no valdības laivas, lai JV varētu teikt jāvārdu jaunajām simpātijām – “Zaļo un zemnieku savienībai” (ZZS) un Progresīvajiem (PRO)?
Runas par valdības iespējamo paplašināšanos vai esošo partneru nomaiņu pret ZZS un PRO nerimst jau kopš 31.maija, kad Saeima ar 52 balsīm Valsts prezidenta amatā ievēlēja Edgaru Rinkēviču. Tikpat ilgi nerimst arī spekulācijas, ka Kariņa vēlme paplašināt valdības sastāvu ar ZZS un PRO ir iepriekš pielīgtā pateicība par atbalstu Edgaram Rinkēvičam.
Tiesa, Progresīvie savas balsis par Rinkēviču atdeva vien trešajā balsošanas kārtā, kad no cīņas par augsto amatu izstājās Elīna Pinto. Tomēr nebūsim naivi – jau kopš brīža, kad viņas kandidatūra tika pieteikta, Pinto kundzes uzvarai neticēja neviens. Jādomā, arī paši Progresīvie tīri labi saprata, ka viņu desmit balsis trešajā balsošanas kārtā būs labs politiskā tirgus avots, un nekļūdījās.
Krišjānis Kariņš un politisko intrigu lielmeistare Jaunā Vienotība būtībā nokļuva kā starp Skillu un Haribdu*, jo vienlīdz bīstami bija gan atzīt, ka kaut kāda aizkulišu vienošanās bijusi, gan arī to nepildīt. No turienes arī aug kājas manipulatīvajam apgalvojumiem, – jo vairāk balsu koalīcijā, jo jestrāk ritēs reformas un pēc koalīcijas paplašināšanās visiem, tā sakot, būs laime un labklājība jau rīt pēc pusdienlaika…
Par svaigām asinīm un “makaroniem uz Kariņa ausīm”
Iespējams, valdības darbs tiešām kļūtu produktīvāks, ja tajā tiktu ielietas svaigas asinis. Bet tikpat labi iespējams, ka nespēja sastrādāties, savstarpējie kašķi un ambīciju bīdīšana tikai augtu augumā. Sarūmēšanās un atteikšanās no kāda portfeļa “reformu ideju un mērķu vārdā”, kuru publiskajā telpā tik sirsnīgi piesauc Kariņš, agri vai vēlu novedīs pie tā, ka paplašinātā koalīcija pārsprāgs kā ziepju burbulis. Turklāt,
visticamāk, tas notiks dēļ paša Kariņa arogances
un nevēlēšanās ieklausīties savos valdības kolēģos.
Ja valdības vadītājs “neņem pierē” koalīcijas partneru nepārprotami pausto, ka viņi nekādu partnerību ar ZZS valdībā nevēlas vismaz tik ilgi, kamēr šī politveidojuma aizkulisēs striķīšus rausta smagos noziegumos apsūdzēta un ASV sankcionēta persona, tas nav labs signāls ne iekšpolitiski, ne starptautiski.
Kariņa nemitīgi skandētā mantra (sākotnēji izpildīta Ulda Pīlēna atbīdīšanai no valdības veidošanas sarunām), ka pie galda, kur tiek apspriesti valstij svarīgi jautājumi, nesēdēs neviens, kurš nav ievēlēts Saeimā vai vismaz kandidējis vēlēšanās, šajā gadījumā skan ļoti naivi un nepārliecinoši.
Vēl interesantāki šķiet uz premjera ausīm “sakarinātie makaroni” par ZZS distancēšanos no Aivara Lemberga. Proti, šis jautājums neesot aktuāls, jo minētā persona nepiedalās partiju apvienības institūciju lēmumu pieņemšanā. Nopietni? Ko tādā gadījumā lēmumu pieņemšanas laikā dara Lemberga partija Latvijai un Ventspilij? Klusi sēž aizdurvē, kamēr lielie puikas lemj par štellēm?!
Šajā sakarā gribētos citēt iekšlietu ministra un kādreizējā premjera Māra Kučinska (AS) nesen teikto, ka Lemberga šī brīža ietekme ir pat lielāka, nekā viņa vadītās valdības laikā.
Lemberga klātbūtnes ēna nepaliks nepamanīta
Partiju retorika pēc vēlēšanām reti kad ir tāda pati, kā priekšvēlēšanu laikā. Tomēr Saeimas ZZS frakcijas vadītājs Viktors Valainis vēl tikai šā gada 1.aprīlī Latvijas Zemnieku savienības kongresā vēstīja: “Valdība ir bez ambīcijām un redzējuma par valsts attīstību, ministri savā darbībā ir “blāvi un nepamanāmi”, bet no Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa izteikumiem rodas sajūta, ka premjers dzīvo citā valstī”.
Vai tagad, kad pavīdējusi iespēja pašiem sēsties pie valdības galda, Ministru prezidents vairs nedzīvo “citā”, bet gan šajā valstī? Vai Aivars Lembergs vairs nedomā, ka iecere par radio un televīzijas raidījumiem tikai latviešu valodā neatbilst Latvijas nacionālās drošības interesēm un “tās mērķis ir arvien vairāk sašķelt Latvijas sabiedrību, padziļinot Latviju kā divkopienu valsti, radot iekšēju spriedzi un nedrošību,” bet Kariņš un valdošā koalīcija tādējādi izpilda Latvijai nedraudzīgu pasūtījumu?
Taču tieši šādu viedokli Lembergs pauda tikai nepilnu pusotru mēnesi pirms balsojuma par Valsts prezidentu. Nav noslēpums, ka tamlīdzīgi izteikumi Krievijas propagandistiem ir īsta medusmaize, un tiešām jājautā – kā interesēs tie tiek pausti?
Ne viens vien teiks, ka pietiek zelēt Lemberga un ZZS tēmu valdības paplašināšanās vai valdošās koalīcijas partneru nomaiņas kontekstā. Diemžēl viss nav tik vienkārši. Nelaime tā, ka Lemberga vārds ieguvis starptautisku skanējumu – un ne jau tajā labākajā nozīmē. Ja kāds ir piemirsis, tad ASV sankciju galvenā jēga bija mazināt smagos korupcijas noziegumos apsūdzētā politiķa ietekmi.
Šīs sankcijas vēl neviens nav atcēlis.
Tāpēc patīk tas Kariņam vai nē, bet Lemberga izpaudumi un viņa klātbūtnes ēna politiskajos procesos tiks vērtēti arī no mūsu valsts rietumu partneru puses.
Par politisko procesu un Gordija mezglu
Vienā ziņā Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam neapšaubāmi ir taisnība – politiķiem ir beidzamais laiks izrunāties savā starpā un saprast, kurš ar ko strādās tālāk. Dziesmu svētki izskanējuši, NATO samits Viļņā noslēdzies, un beidzot ir jāsaliek visi punkti uz “i”.
Vai Kariņš savā elegantajā manierē turpinās vadīt valdību, laiku pa laikam bargi norādot kādas nozares ministram par nepienācīgu reformēšanos? Vai taps jauna valdība, kurā Kariņš ieņems ārlietu ministra amatu bet valdības vadītāja gods tiks citam JV “pīlāram” (tautā runā, tas varētu būt Arvils Ašeradens)? Vai Krišjānis Kariņš tiks virzīts eirokomisāra postenim no Latvijas, kad Valdis Dombrovskis ieņems augstu un, galvenais, pastāvīgu amatu Eiropas Komisijā (mēļo, ka tas varētu notikt samērā drīz)?
Tāpat – galu galā, vai jaunievēlētais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs akceptēs tādas valdības sastāvu, kurā atradīsies arī ZZS ar visu ASV sankcionēto un līdz ar to Latvijas politiskajai videi toksisko Lembergu bagāžā?
Iepriekšējais Valsts prezidents Egils Levits īsi pirms savu pilnvaru beigām paziņoja, ka nebūtu gatavs nominēt amatam premjeru, kurš veidotu koalīciju ar ZZS, kamēr vien šis politiskais spēks nav distancējies no Aivara Lemberga. “Ne ar manām rokām”, teica Levits.
Tikmēr Jaunievēlētais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ar īsti diplomātisku rūdījumu visu šo jezgu nekomentē, jo negribot ar saviem paziņojumiem ietekmēt politisko procesu. Šobrīd tas ir tiktāl samudžināts, ka atgādina Gordija mezglu, ko pat pārcirst būs ļoti grūti.
* Sengrieķu mitoloģijā divi pārdabiski briesmoņi, kas mīt uz piekrastes klintīm abpus Mesīnas jūras šaurumam – starp Sardīnijas salu un Itālijas pamatdaļu – un aprij kuģiniekus. Brauciens starp šīm klintīm nozīmēja cīņu uz dzīvību un nāvi.
Lasiet arī: Levits: ZZS ir jāizdara izvēle – dot priekšroku Lembergam vai iekļauties demokrātisko partiju spektrā
