Ilona Bērziņa, BNN
Krišjāņa Kariņa (JV) spītīgā vēlme, neklausoties koalīcijas partneru iebildumos, turpināt sarunas ar “Zaļo un zemnieku savienību” (ZZS) un Progresīvajiem (PRO) par iespējamu koalīcijas paplašināšanu, apliecina nevis politisko briedumu, bet valdības vadītāja iegribu, sitot dūri galdā, uzsvērt savu nozīmīgumu Latvijas politiskajā ķēķī un, iespējams, pildīt kādas aizkulišu vienošanās.
Zināmā mērā esam nonākuši, kā šahā saka, pata situācijā. Elementāra aritmētika rāda, ka valdība tikpat labi var darboties esošās koalīcijas sastāvā, kur Jaunai Vienotībai (JV), Apvienotajam sarakstam (AS) un Nacionālajai apvienībai (NA) ir 54 balsis, bet tikpat labi iespējams izveidot arī valdību no JV, ZZS un PRO, kurai būtu 52 balsis.
Kariņa iecere par megakoalīcijas veidošanu, kura tad braši īstenotu visas līdz šim tikai runu līmenī piesauktās reformas, ir maigi sakot, apšaubāma. Ja reiz par reformu praktisko izpildījumu nespēj vienoties trīs politiskie spēki, kāda ir garantija, ka to sekmīgi paveiks pieci koalīcijas partneri, kuru starpā valda ne viena vien pretruna?
Par slepeno vienošanos un līferēšanu
Sāpīgākais ir jautājums par Aivara Lemberga ietekmi uz ZZS, kuru aizejošais Valsts prezidents Egils Levits nodēvējis par “oligarhisku ietekmi” un izteicies, ka nebūtu gatavs nominēt amatam premjeru, kurš veidotu koalīciju ar šo spēku. Cits jautājums, kā rīkosies nākamais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš amatā stāsies 8.jūlijā.
Pagaidām viņš par to runā visai izvairīgi, vismaz intervijā LTV raidījumam “Aizliegtais paņēmiens”
Rinkēvičs savu pozīciju tā arī skaidri nedefinēja,
vien norādīja, ka “skaidrība par to, vai esošā koalīcija turpinās darbu vai parādīsies kāda četru vai piecu partiju koalīcija vai kāda cita trīs partiju koalīcija, šie jautājumi ir pilnīgi atvērti.” Līdz ar to nevar izslēgt iespēju, ka prezidentam Rinkēvičam šķitīs pilnīgi pieņemama arī tāda valdošā koalīcija, kurā ar savām 16 deputātu balsīm Saeimā nozīmīgu lomu spēlēs ZZS, tai skaitā arī Lemberga partija Latvijai un Ventspilij (L&V).
Jāatgādina, ka bez L&V divām deputātu balsīm Rinkēvičs nebūtu ievēlēts. Tas, savukārt, liek kārtējo reizi uzdot jautājumu – bija vai nebija pirms balsojuma par Valsts prezidentu kāda aizkulišu vienošanās un, ja bija, tad kāda ir cena?
Par grēkāžiem, cirku un aizdzīšanu tuksnesī
Interesants ir arī jautājums par ZZS un PRO bloķēšanos ar Aināra Šlesera Latvija pirmajā vietā un Alekseja Rosļikova Stabilitātei! neuzticības balsojumā Krišjāņa Kariņa valdībai. Lai arī jau pirms balsojuma bija skaidrs, ka Kariņš šo balsojumu izturēs, tomēr signāls ir interesants. Ar šo es domāju ZZS frakcijas vadītāja Viktora Valaiņa teikto, ka ZZS pieslējās šim pasākumam jo “valdība strādā ārkārtīgi neefektīvi”. Taču, ja kuģis neiet pēc noteiktā kursa un komandas darbs atstāts pašplūsmā, tad
no komandtiltiņa pirmām kārtām būtu patriecams kapteinis.
Tikmēr premjers Kariņš turpina jau ierasto praksi jeb “slikto” meklējumus, kuriem, līdzīgi kā upurējam āzim Vecajā Derībā, uzkraut visus grēkus un padzīt tuksnesī (izmest no valdības). Jāatzīmē, ka savu valdības kolēģu iebiedēšana ar mājienu – ja kādam kaut kas nepatīk, tur ir durvis, kļuvusi par Krišjāņa Kariņa otrās premjerēšanas visai spilgtu iezīmi.
Atcerēsimies kaut vai valstsvīra un vīrieša necienīgo uzbraucienu veselības ministrei Līgai Meņģelsonei par “īdēšanu pēc papildus naudām” un aicinājumu atkāpties tiem ministriem, kuri nav gatavi īstenot reformas. Tikmēr par paša Kariņa idejām – kā konkrēti tiks īstenota valdības deklarācijā minētā “ekonomiskā transformācija” un panākta uzņēmumu straujāka attīstība – nav dzirdēts nekas. Ja neskaita frāzes, frāzes un vēlreiz frāzes, nekas konkrēts sabiedrības vērtējumam līdz šim nav nodots. Tā vietā NA un AS tiek uzspiesta grēkāža loma, jo viņi, AS vārdiem runājot, negrasās piedalīties šajā cirkā.
Pats Kariņš tikmēr turpina spēlēt demokrātijai visai bīstamo spēlīti “kurš šeit ir saimnieks?”, par ko cita starpā liecina arī viņa pirms dažām dienām paustais sašutums – kā gan koalīcijas partneri var neatsaukties uz premjera aicinājumu runāt par [risināmajām] problēmām? Patiesībā problēma ir tikai viena, un tā ir Kariņa vēlme par katru cenu iedabūt koalīcijā vismaz ZZS.
Spekulācijas un laika jautājums
Tikmēr gan NA, gan AS paziņojuši par savu gatavību strādāt pie piecu identificēto problēmu (skolu tīkla sakārtošana, veselības aprūpes situācijas uzlabošana, darbaspēka jautājums, valsts kapitālsabiedrību akciju kotēšana biržā, sociālie jautājumi) risināšanas, taču aicina ātrāk izbeigt politisko nestabilitāti. Vienīgais, kurš saspringto politisko gaisotni izliekas nemanām, ir valdības vadītājs.
Tas, savukārt, liek domāt, ka runas par Kariņa plāniem jau samērā drīzā nākotnē ieņemt siltu vietiņu Briselē, piemēram, tikt izvirzītam eirokomisāra amatam no Latvijas (pašreizējās EK pilnvaru laiks ir līdz 2024.gada 31.oktobrim), nav gluži bez pamata.
Otra versija ir, ka Jaunā Vienotība pati labprāt veiktu zināmu rokādi – par Ministru prezidentu kļūtu līdzšinējais finanšu ministrs Arvils Ašeradens, bet Kariņš ieņemtu Edgara Rinkeviča atbrīvoto ārlietu ministra posteni.
Variants, ka Kariņš esot noguris un klusībā pats ilgojoties nolekt no augstā, bet nepateicīgā valdības vadītāja amata, īsti ticami neizklausās.
Uzreiz pēc Kariņam pieteiktā neuzticības balsojuma noraidīšanas JV deleģētais Saeimas deputāts Jānis Patmalnieks “Spried ar Delfi” speciālizlaidumā uzsvēra, ka visām šīm spekulācijām neesot nekāda pamata. Un atkal labs jautājums – kādēļ gan to nepaziņoja pats Kariņš vai Saeimas JV frakcijas vadītājs Ainars Latkovskis? Vai tiešām varētu būt tā, ka gadījumā, ja kāda no šīm versijām piepildītos, Patmalnieku būtu vieglāk upurēt maldinātajai – un tādēļ sapīkušajai – sabiedriskajai domai?
Pagaidām skaidrs vien tas, ka līdz 11.-12.jūlija NATO samitam Viļņā asas kustības valdošajā koalīcijā diezin vai piedzīvosim. AS un NA turpinās prasīt skaidrību par tālāko koalīcijas darbu esošajā sastāvā. Kariņš, ļoti iespējams, turpinās tikties ar ZZS un Progresīvajiem, demonstrējot apbrīnojamu domu sakritību, kā, piemēram, tas bija jautājumā par valsts kapitālsabiedrību akciju kotēšanu biržā. Savukārt ZZS, kā to iepriekš BNN jau norādīja politologs Filips Rajevskis, nekur nav jāsteidzas… Valdības iekšējās problēmas patiesi ir samilzušas līdz tādam līmenim, ka tās krišana ir tikai laika jautājums. Diemžēl premjers Kariņš tās pagaidām tikai pastiprina.
Lasiet arī: Ašeradens: Kariņš neatkāpsies no sarunām ar partijām
