Ilona Bērziņa, BNN
Valdības veidošanas sarunām nevajadzētu norisināties tumšos kaktos aiz slēgtām durvīm. Šis process ir vismaz tikpat nozīmīgs kā Ministru kabineta sēdes, kuras, izņemot to slēgto daļu, ikviens interesents var vērot tiešsaistē.
Pagaidām politisko interešu lauciņu apkopšana liecina vien par to, ka atklātības varas procesos nav ne tik, cik melns aiz naga, un visu nosaka intereses.
Jaunās Vienotības (JV) stratēģija valdību veidošanā un ministru izvēlē ir dīvaina. Savas otrās valdības veidošanas laikā Krišjānis Kariņš koalīcijas partnerus nostādīja neērtā situācijā, publiski nosaucot partijām piedāvātās ministrijas pirms to piekrišanas. JV pārstāve Evika Siliņa pērnajā novembrī Delfi TV raidījumā Kāpēc neslēpa, ka JV ministru portfeļus tiešām sadalīja pati – bez konsultācijām ar topošiem koalīcijas partneriem.
Tagad izskatās, ka paziņojot par bijušā Satversmes tiesas tiesneša Gunāra Kūtra (ZZS) kandidatūru kultūras ministra amatam,
JV testē sabiedrību – tā norīs šo krupi?
Vai tomēr labāk būtu kultūras jomu piešķirt Progresīvajiem?
“Zaļo un zemnieku savienības” (ZZS) priekšvēlēšanu programmas sadaļā Izglītība, zinātne, kultūra un sports attiecībā uz kultūru ir tik vien kā divas deklaratīvas frāzes: “Veicināsim latviešu valodas, latviskās kultūras un tradīciju, mākslas un radošo nozaru attīstību” un “Sekmēsim kultūrizglītības stiprināšanu un kultūras mantojuma saglabāšanu”.
Arī Progresīvo kultūras piedāvājums nav neko diži labāks. Partijas 4000 zīmju programmā par kultūras jomu tik vien pateikts kā: “Nodrošināsim plašu kultūras pieejamību, atbalstot kultūras nozari un sekmējot digitalizāciju.”
Diezin vai ZZS interese par kultūras jomu būs radusies tikai par godu aritmētiskai ministru portfeļu dalīšanai. Publiskajā telpā jau izskanējušas bažas, ka ZZS pēkšņā vēlme ķerties pie kultūras procesu vadīšanas saistīta ar gaidāmo sabiedrisko mediju reformu jeb Latvijas televīzijas un Latvijas Radio iespējamu apvienošanu jau nākamgad. Šo ideju konceptuāli atbalstījusi arī Saeima.
Ja Kultūras ministrijas vadība tiešām nonāks ZZS rokās, tad šai partijai, kuras bagāžā ir arī sadarbība ar ASV sankcionēto Aivaru Lembergu un viņa partiju Latvijai un Ventspilij, līdz ar atbildību pār teātriem, muzejiem, bibliotēkām, kino, tautas mākslu, vizuālo mākslu un citām, pienāksies arī sabiedrības integrācija un mediju politika.
Latvijas Žurnālistu asociācija, skaidrojot, kādēļ ZZS nav labākā izvēle kultūras lauciņa kopšanai,
atgādināja pirms vairāk kā desmit gadiem fiksētās “Rīdzenes sarunas”.
Uzmanības fokusā šoreiz Lemberga pēc 10.Saeimas vēlēšanām Aināram Šleseram, iespējams, teiktais: “Zini, kas ir sūdīgi, mēs tā arī neatrisinājām… Ko es uzreiz teicu – ka vajag apvienoties par sabiedriskajiem medijiem. To televīziju daudzmaz sakārtoja, valsts televīziju, bet valsts radio, kā bija, tā palika”. (Oligarhu sarunas par sabiedriskajiem un citiem medijiem ir iespējams noskatīties šeit).
Jāatzīmē, ka koncepcija par sabiedrisko mediju apvienošanu jau vairāk kā desmit gadus klīst pa varas gaiteņiem. Pilnīgi iespējams, ka būtu jau realizēta, ja vien Valda Dombrovska (V) valdība to savulaik nebūtu apturējusi. Žurnāls Ir oligarhu sarunu kontekstā rakstīja, – kuluāros kā viens no tās apturēšanas iemesliem minēta politiskā stīvēšanās, kurš īsti uzliks ķepu apvienotajam medijam – Vienotība, ZZS vai nacionāļi. Tādēļ nebūs grūti iedomāties, cik nozīmīgu lomu jaunveidojamā kapitālsabiedrība Latvijas Sabiedriskais medijs ieņem esošās un topošo varas partiju rožainajos sapņos.
Kopumā valdības veidošana īpašus pārsteigumus nenes. Kā jau varēja sagaidīt, esam iedzīvojušies jaunā trīskāju ķeblītī. Tikai Apvienotā saraksta un Nacionālās apvienības vietā nu ir ZZS un Progresīvie. Šo partiju atmiņa izrādījās garāka nekā JV – gan par sadarbību ar Lemberga ietekmē esošo ZZS, gan par ideoloģiskām pretrunām ar Progresīvajiem.
To, ka AS un NA no piedalīšanās jaunās valdības veidošanā atteiksies, varēja prognozēt, jau vērojot Krišjāņa Kariņa neveiksmīgos centienus koalīcijas paplašināšanā. NA vēlētājs partijai nepiedotu savienību ar Progresīvajiem , savukārt AS pacietības kausā pēdējais piliens varēja būt Kariņa publiski pateiktais, ka AS nu ir dota iespēja virzīt Uldi Pīlēnu ekonomikas ministra amatam.
Pats Pīlēns šādu runu izplatīšanu sauc par JV manipulāciju, un apgalvo, ka viņam tāds piedāvājums neesot izteikts. Zināmā mērā tas atgādina Kariņa otrās valdības laikā piekopto taktiku – nākt klajā ar publisku paziņojumu attiecībā uz citu politisko spēku cerībā, ka varbūt tas arī uzķersies.
Pēc visa spriežot, piepildīsies arī politikas vērotāju prognozes par Krišjāni Kariņu kā nākamo ārlietu ministru un šī tramplīna iespējām lēcienam uz Briseles gaiteņiem. Kad jezga ap valdības paplašināšanu bija tikko kā sākusies, politikas gaiteņos mēļoja, ka iespējamība Kariņa izvirzīšanai eirokomisāra amatam no Latvijas ir ļoti reāla. Tagad viņa gaišais tēls ir krietni vien apputējis, savukārt līdz Eiroparlamenta vēlēšanām nākamā gada jūnijā palikuši vien nieka desmit mēneši.
Kariņa izredzes samazina vēl tas, ka gatavību turpināt darbu nākamajā Eiropas Komisijas sastāvā apliecinājis arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis. Tā kā eirokomisāra kandidatūru izvirza premjers,
JV iekšienē var izvērsties spraiga cīņa.
Pietiekami daudziem JV biedriem solījuma laušana par nebrāļošanos ar ZZS, kamēr šī partija atrodas Aivara Lemberga ietekmē, ir grūti sagremojams kumoss.
Tā kā par šīs draudzības iniciatoru tiek uzskatīts tieši Kariņš, bet Dombrovska mundieris ir tīrs, partijai var nākties izšķirties, kuru no abiem šiem smagsvariem EP deputātu kandidātu saraksta popularitātes vārdā upurēt.
Pagaidām JV vēl ir zirgā, un – ja pēkšņi no maisa neizlīdīs īlens Lemberga interešu lobēšanas veidā – tajā vēl visai ilgi noturēsies. Taču arī šajā stāstā skaidrība var parādīties jau visai drīz.
Proti, trešdienas, 6.septembra, TV24 raidījumā Dienas personība ar Veltu Puriņu – saistībā ar Edvarda Smiltēna (AS) publiski pausto viedokli, ka, iekļaujot ZZS valdībā, tiktu pieļauta Lemberga valdība ar izšķirošu Lemberga ietekmi – pats Aivars Lembergs izteicās:
“Nekādā valdībā es nebūšu, un nekādas Lemberga valdības nebūs. Tiek feikots, ekstāzes feiks. Es nevaru realizēt savu politiku nebūdams premjers. Lai kāds nosauc Lemberga intereses, lai kāds nosauc to, ko man vajag no tās valdības un Saeimas!”
Ironiskā kārtā uz šo jautājumu viņš pats ir atbildējis pērnā gada septembrī Delfi TV raidījumā Nākamais, lūdzu! – uzsverot, ka pret viņu vērstās ASV sankcijas ir Latvijas valdības (pirmās Kariņa valdība) sankcijas.
“Kariņa un Bordāna valdība palūdza man noteikt sankcijas, bet mana valdība palūgs noņemt,” izpaudās Lembergs. Būs interesanti vērot, kā un vai ZZS distancēsies no sava ministru prezidenta kandidāta. Vēl interesantāk būs noskatīties, kāda jezga sāksies, kad politpulciņi ņemsies dalīt lielo un kārdinošo lāčādu – ietekmi pagaidām vēl netapušajā kapitālsabiedrībā Latvijas Sabiedriskais medijs.
Lasiet arī: AS dibinātājs Pīlēns kritizē JV par vāju valdības vadību un divkosību
