Viedokļa raksts/Ilona Bērziņa
Uzņēmumiem, kas apkalpo valsts naftas produktu drošības rezerves, jābūt ārpus jebkādām aizdomām par sadarbību ar Krieviju vai šīs valsts kravu apkalpošanu. Tomēr pagājušajā nedēļā muitas dienests uz laiku apturēja vilciena kravu ar naftas produktiem, kas bija paredzēta piegādei “Vitol Terminal Latvia” Ventspilī. Iemesls, cik saprotams, bija neskaidra dokumentācija. Pēc noskaidrotās informācijas, krava jorpojām ir aizturēta. Te rodas jautājumi: no kurienes nāk šī degviela un kā tiek uzraudzīta tās izcelsme?
Saskaņā ar pieejamo informāciju, produkti varētu būt nākuši no Indijas. Tomēr eksperti jau iepriekš ir norādījuši, ka šādas kravas var būt rafinētas no Krievijas jēlnaftas, kas nozīmē – sankcijām pakļauta izejviela nonāk tirgū ar citu izcelsmes zīmogu. Tas neliecina par tiešu pārkāpumu, bet gan par sistēmas caurumiem, kurus sankciju režīms pats nespēj pilnībā aizvērt.
Problēma ir dziļāka – valsts rezerves un starpnieki
Šis gadījums iezīmē arī citu, daudz plašāku jautājumu – kam patiesībā uzticētas Latvijas valsts naftas rezerves?
Gadu gaitā par šo tēmu ir izskanējušas dažādas norādes no nozares pārstāvjiem – ka valsts rezerves ne vienmēr tiek uzticētas lielajiem, pārbaudītajiem termināļiem, bet gan mazākiem starpniekiem, kuru darbības caurredzamība bieži ir ierobežota. Tas rada ne tikai drošības riskus, bet arī paaugstina izmaksas, jo katrs starpnieks pievieno savu procentu.
Formāli viss tiek pasniegts kā konkurence un tirgus princips. Taču praksē tas nozīmē, ka valsts drošības mehānisms kļūst atkarīgs no privātu komersantu uzticamības. Cenas aug, bet pārliecība par rezervju reālu pieejamību – krītas.
Kas sabiedrībai no tā?
Ja sistēma paliek necaurspīdīga, sabiedrība galu galā ir tā, kas maksā vairāk – gan par degvielu, gan par neskaidrību.
Ja krīzes brīdī izrādītos, ka daļa rezervju glabājas uz papīra vai pie uzņēmumiem, kuri vairs nespēj tās nodrošināt, zaudējums būtu ne tikai ekonomisks, bet milzīgs ļaunums tiktu nodarīts arī drošībai.
Sabiedrībai ir tiesības zināt, kas glabā valsts rezerves, kā tās tiek uzraudzītas un kā tiek vērtēti komersanti, kas tās apkalpo. Šobrīd šie dati nav pietiekami publiski, un tas tikai vairo aizdomas un neuzticēšanos.
Apturētā krava nav tikai atsevišķs incidents – tā ir simbols sistēmai, kurā uzraudzība un caurredzamība joprojām atpaliek no riskiem.
Situācijas problēma ir tā, ka mēs nevaram būt droši, ka krīzes brīdī degviela tiešām būs tur, kur tā nepieciešama – un par saprātīgu cenu.
Tāpēc šis gadījums nav tikai par vienu vilcienu vai vienu termināli. Tas ir par valsts spēju sargāt savu drošību no pelēkajām zonām, kuras piepilda nevis politika, bet klusēšana.
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X!