Ja klasiskās Ziemassvētku kino sirsnības, dziesmu un spožo lampiņu šogad šķiet par daudz, lieti var noderēt Ziemassvētku filmu tops Grinča gaumē. Tās ir filmas, kurās svētku plāni sabrūk, dāvanas pazūd, bet ballītes izvēršas par haosu, vēsta straumēšanas platforma “Disney+”.
“Ziemassvētku dziesma” (“A Christmas Carol”, 2009)
Skrūdža stāsts Grinču uzrunā personīgi. Gan viens, gan otrs uzskata, ka sabiedrībā dominējošais aicinājums “priecājies, jo tā taču jādara!” līdzinās emocionālam teroram. Filmā Skrūdžs negaidīti tiek aizvests trīs dažādos ceļojumos, kuros viņu pavada Ziemassvētku rēgi: pirmais no pagātnes, otrais no tagadnes, bet trešais no nākotnes. Katra atklāsme un saņemtā mācība viņu emocionāli pārsteidz kā pašizaugsmes grāmata, kas pēkšņi paziņo, ka īstā problēma mājo tevī pašā, un atgādina, ka dažkārt neērtākā ir saruna tieši ar sevi.
Grinčam patīk, ka svētku noskaņā patiesībā slēpjas ļoti cilvēcīgs jautājums: kas notiks tālāk un vai vēl ir laiks kaut ko mainīt.
Starp citu, stāstu, kurā balstīta filma, rakstnieks Čārlzs Dikenss (1812–1870) finansiālā spiediena dēļ uzrakstīja nieka sešās nedēļās. Tas tapa, Dikensam stundām ilgi pastaigājoties pa naksnīgajām Londonas ielām – šķiet, ka arī viņš izbaudīja vienatni.
“Viens pats mājās” (“Home Alone”, 1990)
Ziemassvētkus pavadīt vienam – tas ir Grinča sapnis. Taču šī filma viņu uzjautrina pavisam praktisku iemeslu dēļ: svētku steigā pieaugušie kļūdās, plāni jūk un brūk un ierastais Ziemassvētku jampadracis kļūst apdraudēts.
Tikmēr mazais Kevins ar rūpīgu rūķa precizitāti izbūvē nāvējošas lamatas, kas būtu slepenā aģenta cienīgas – tāda, kurš strādā ar budžetu “viens eiro un mamma nav mājās”. Un kas ir paradoksālākais? Daudzi joprojām to uzskata par sirsnīgu ģimenes filmu.
Grinčs skatās un smaida: cilvēki paši cenšas “nolaupīt” Ziemassvētkus – brīnišķīgi.
Vai zināji, ka filmas pirmajā daļā redzamais Kevina jeb Makolija Kalkina brālēns Fūlers patiesībā ir aktiera brālis? Viņa vārds ir Kīrans Kalkins, un viņš ir tikai divus gadus jaunāks par Makoliju.
“Cietais rieksts” (“Die Hard”, 1988)
Šī ir filma, kas apstiprina – korporatīvā Ziemassvētku ballīte var izvērsties par īstu katastrofu. Tomēr šajā gadījumā sižets ir īpaši ass: teroristi ieņem debesskrāpi, ķīlnieki panikā izklīst pa stāviem. Tā vietā, lai dziedātu svētku dziesmas, cilvēki bēg, kliedz un cenšas izdzīvot – precīzs emocionālais atspoguļojums tam, ko Grinčs jūt katru reizi, kad izdzird dziesmu “Last Christmas”. Un pat leģendārais “Nu man ir ložmetējs, ho, ho, ho!” (“Now I Have A Machine Gun Ho-Ho-Ho”) mirklis viņam šķiet nevis agresīvs, bet drīzāk mulsinoši atklāts – kā pieaugušo pasaules apliecinājums, ka arī svētkos ne viss ir glīts un sirsnīgs. Dažkārt tas vienkārši ir haoss, un Grinčs ar to prot sadzīvot itin labi.
Galveno varoni Džonu Makleinu filmā “Cietais rieksts” spēlē iemīļotais aktieris Brūss Viliss. Vēlāk viņa meita Rūmera Vilisa atklāja, ka viens no šāvieniem filmēšanas laukumā bijis tik skaļš, ka aktieris vienā ausī daļēji zaudējis dzirdi. Savukārt Vilisa meita Talula Vilisa 2023. gadā norādīja, ka dzirdes problēmas aizkavējušas tēva demences diagnozi, jo ģimene sākumā domājusi, ka viņa grūtības komunicēt saistītas ar dzirdes traucējumiem.
“Nārnijas hronika: Lauva, Ragana un drēbju skapis” (“The Chronicles of Narnia: The Lion, the Witch and the Wardrobe”, 2005)
Ja Grinčam būtu jāizvēlas ideālā ziemas valstība, tas noteikti nebūtu Ziemeļpols ar Ziemassvētku vecīti, rūķiem un lampiņām, bet gan Nārnija – burvju pasaule, kur ziema ir mūžīga un neviens pat nedomā par Ziemassvētku rotājumiem. Sniegs birst kā no pārpilnības raga, bet no svētkiem nav ne miņas: ne dziesmu, ne dāvanu, ne līksmības. Ir tikai tīrs un auksts miers.
Baltā Ragana ir tēls, ko Grinčs saprastu bez vārdiem – ļauna, eleganta, nelokāma un dziļi pārliecināta, ka prieks varētu būt sabiedrības bīstamākā daļa.
Kad bērni ierodas Nārnijā un sāk taujāt par Ziemassvētkiem, Ragana viņus noliek pie vietas ar vienu vienkāršu principu: “Tikai ne manā karaļvalstī!”. Grinčs to vēro ar patiesu cieņu – beidzot ir atradies kāds, kurš konsekventi spēj uzturēt decembra mieru. Un, protams, kad sižets mainās un gaisma sāk atgriezties, Grinčs tikai smagi nopūšas: pat pasakās cilvēki neprot novērtēt kārtīgu ziemu bez svētkiem.
Rakstot stāstu sēriju, no kā iedvesmota filma, autoru Klaivu Steiplu Lūisu (1989–1963) ietekmējuši abi piedzīvotie pasaules kari un bērni, kuriem masveidā nācās doties bēgļu gaitās. Pirmās idejas tapušas jau 1915. gadā, kad rakstniekam bija vien 16 gadi.
“Murgs pirms Ziemassvētkiem” (“The Nightmare Before Christmas”, 1993)
Ja kāds spētu vēl labāk saprast Grinča attiecības ar svētku sezonu, tas noteikti ir Džeks Skelingtons – labsirdīgs, taču eksistenciāli noguris Halovīna pilsētas karalis, kurš nejauši uzzina par Ziemassvētkiem un secina, ka šis “brīnumainais pasākums” patiesībā ir dīvains rituāls, kura īstā nozīme viņam paslīd garām.
Tā vietā, lai klausītos svētku dziesmās un apgūtu dāvanu saiņošanas pamatus, Džeks dara to, ko darītu jebkurš Grinča domubiedrs: pārņem Ziemassvētkus savā varā un mēģina tos “uzlabot”. Protams, rezultāts ir katastrofāls – Ziemassvētku vecītis nonāk gūstā, bērni dāvanu vietā saņem monstrus, un atbaidoši kļūst pat ziemeļbrieži.
Grinčaprāt, filma parāda, cik viegli ir sabojāt Ziemassvētkus, pat neko īpašu nedarot – pietiek ar pārlieku lielu entuziasmu un neiedziļināšanos faktos.
Amerikāņu režisora un animatora Tima Bērtona “Murgs pirms Ziemassvētkiem” radīta, izmantojot vairāk nekā 227 rokām darinātas lelles. Katrai no tām bijušas vairākas sejas, ko varēja mainīt atkarībā no vajadzības. Galvenajam varonim Džekam bijis vairāk nekā 400 galvu, lai veiksmīgi varētu atainot gan nepieciešamās sejas izteiksmes, gan kustības.
“Zvaniņš skan” (“Jingle All The Way”, 1996)
Šī filma precīzi parāda to brīdi, kad Ziemassvētku dāvanu trakums pārsniedz veselā saprāta robežas. Tēvs, kuru atveido Arnolds Švarcenegers, pēdējā mirklī dodas meklēt dēla kāroto rotaļlietu, supervaroni “Turbo-Man”, un atklāj, ka palikuši tikai daži eksemplāri, par kuriem nu cīnās teju visi pilsētas vecāki. No šī brīža sākas bezgalīga skriešana cauri pārpildītiem veikaliem, mēģinājumi sarunāt, izmantojot pazīšanos, un pat nejauša nonākšana kādas parādes epicentrā, kur viņš tiek ieģērbts paša “Turbo-Man” kostīmā.
Grinčam šis sižets raisa tīru prieku, jo par svētku haosu nav jāfantazē – tas notiek pats no sevis. Pieaugušie cīnās par rotaļlietām tā, it kā no tā būtu atkarīga pasaules nākotne. Grinčs uz to noskatās ar vieglu ironiju: ja decembris pats spēj radīt šādu jucekli, viņam Ziemassvētki nemaz nav jāsabojā, jo cilvēki lieliski tiek galā paši.
Filmas nosaukums iedvesmots no Ziemassvētku klasikas – dziesmas “Zvaniņš skan” (“Jingle Bells”), kuras oriģinālā versija angļu valodā radīta jau pirms gandrīz 170 gadiem – 1857. gadā.
“Edvards Šķērrocis” (“Edward Scissorhands”, 1990)
Ja kāds varētu sacensties ar Grinču vientulībā, tas noteikti būtu Edvards Šķērrocis. Viņš necieš cilvēku sabiedrību, bet tajā pašā laikā no sirds cenšas būt labs – un tas beidzas ar katastrofu.
Grinčs uzskata, ka viņi abi ir radniecīgas dvēseles: sabiedrība nesaprot viņu izskatu un nostāju.
Džonijs Deps Edvarda lomā piešķir stāstam melanholisku šarmu, kas Grinčam liek nedaudz iesmieties: “Un jūs vēl brīnāties, kāpēc es izlēmu dzīvot vienatnē?” Turklāt galvenais aktieris ir ļoti lakonisks, visas filmas laikā pasakot vien 169 vārdus.
“Ledus laikmets” (“Ice Age”, 2002)
Grinčam šī filma patīk, jo te ziemai ir galvenā loma, turklāt sasalums nebeidzas. Viņš ar zināmu gandarījumu vēro, kā mamuti, sliņķi un tīģeri lavās cauri sniegotajiem plašumiem, risinot pavisam praktiskas lietas: kur iegūt ēdienu, kā izturēt aukstumu un sadzīvot vienam ar otru. Grinčam patīk šī vienkāršība: nekādas svētku jezgas, tikai klusa, skarba ziema, kurai ļauts būt tādai, kāda tā ir.
Vai zināji, ka “Ledus laikmets” sākotnēji bija iecerēta kā drūma piedzīvojumu drāma un tikai krietni vēlāk filmas radošā komanda izlēma par labu komēdijai? Grinčs joprojām uzskata, ka oriģinālā versija būtu bijusi daudz labāka.
“Kalns starp mums” (“The Mountain Between Us”, 2017)
Izdzīvošana, sniegs, katastrofa un ledains klusums, bet kur Ziemassvētku sajūta? Pat ne tuvu. Tieši tāpēc Grinčam šī filma patīk. Lidmašīna avarē kalnos, un divi svešinieki (aktieri Keita Vinsleta un Idriss Elba) cenšas izdzīvot – nevis atrast svētku garu, bet gan siltumu. Grinčam šķiet – šī ir ideāla ziemas pasaka: vienatne tālu no civilizācijas, ziema un izdzīvošana. Grinčam patīk, ka filma ir par realitāti, nevis rotājumiem un saldiem solījumiem.
Aktrise Keita Vinsleta filmēšanā uzstāja, ka vēlas pati izpildīt ainu, kurā iekrīt ledus aukstā ūdenī, nevis ļaut to īstenot kaskadierei, kā tas bija iecerēts sākumā. Starp citu, šādu izvēli viņa veica arī, spēlējot Rozu filmā “Titāniks” (“Titanic”, 1997), pēc kā viņai nācās ārstēties no plaušu karsoņa.
“Kā Grinčs nozaga Ziemassvētkus” (“How the Grinch Stole Christmas”, 2000)
Kurš gan cits vēl tik ļoti novērtēs “Kā Grinčs nozaga Ziemassvētkus”, ja ne Grinčs pats? Šī ir varoņa mīļākā filma, un to viņš skatās katru gadu ar patiesu baudu. Beidzot kāds ir iemūžinājis viņa dzīvi. Viņam patīk, ka stāsts sākas ar pilnīgu absurdu: Vūvilas pilsētiņa ir koša, skaļa, un teju visi tās iedzīvotāji ir pārliecināti, ka lampiņas un dāvanas Ziemassvētkos ir pats svarīgākais.
Filma liek Grinčam justies saprastam – ja svētki izvēršas par sacensību, tad vēlme nozust kalnos nav kaprīze, bet gan pašsaglabāšanās instinkts. Tomēr slepenībā tā Grinčam patīk vēl viena iemesla dēļ – filma parāda, ka pat tad, ja pazūd dāvanas un rotājumi, Ziemassvētki nebeidzas.
Vūvilas iemītnieki turpina dziedāt, un Grinčs atskārš – troksnis, burzma un dāvanas nav galvenais.
Galvenās lomas atveidotājam, aktierim Džimam Kerijam katru filmēšanas dienu stundām ilgi nācās gatavoties, lai radītu viņa ikonisko grimu un tērpu. Kostīms bijis tik sarežģīts, neērts un mokošs, ka viņš pat konsultējies ar speciālistu, kas apmācījis Amerikas Savienoto Valstu Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģentus, lai apgūtu zināšanas un prasmes, kas palīdz izturēt spīdzināšanu tiem, kas nonākuši gūstā.
Lasiet arī:
Viss par un ap Ziemassvētkiem vienuviet – lielā rakstu izlase, gaidot ziemas saulgriežus
VIDEO | Tapusi absurda drāma par badastreiku, vientulību un cilvēcību 1990. gadu sākumā Lietuvā
Tramps atkal runā par Grenlandi; dāņi vārās dusmās
Krievija draud Eiropai ar karu, bet eksperti brīdina par citu scenāriju
Loloto vēlmju un ilgtermiņa mērķu piepildīšanās – četras zodiaka zīmes staros visu 2026.gadu
Vieniem zaļš, citiem melns, – astroloģes padomi, kā ar tērpa krāsu piesaistīt veiksmi Zirga gadam