Svētdien Igaunijā aizritēja Valsts domes jeb Rīgikogu vēlēšanu pēdējā diena, kad kaimiņvalsts pilsoņi savas balsis varēja nodot tikai vēlēšanu iecirkņos. Ar lielu atrāvienu no konkurentiem tajās uzvarēja valdības pamatu veidojošā Reformu partija (RP) un tās līdere, tagadējā premjerministre Kaja Kallasa.
Taču – kaut iepriecināts par jaunajiem vēlēšanu rekordiem – valdošās partijas politiķis Marko Mihelsons (kurš pats tika ievēlēts sesto reizi) intervijā portālam Delfi.ee atzina uzvaru par «necerēti veiksmīgu», bet šīs parlamenta vēlēšanas par «dīvainām».
Dažādas sabiedrības viedokļu aptaujas uzrādīja visai atšķirīgus pilsoņu politisko simpātiju rezultātus, un tādēļ intriga tajās saglabājās līdz pat balsu skaitīšanas beigām. Kamēr tika skaitītas «papīra» balsis, kas tika nodotas iecirkņos, vēlēšanu līdere šķita populistiskā Igaunijas Konservatīvā tautas partija. Tā, plaši pazīstama ar savu igaunisko abreviatūru EKRE, piedāvāja sabiedrībai pavisam citu valsts (ne)attīstības virzienu.
EKRE politiķi sludina sevi par trampistiem, tradicionālistiem un eiroskeptiķiem, taču būtībā šie «tradicionālo tautas vērtību sargātāji», līdzīgi kā citi Eiropas labējie radikāļi, ir
putinisti, ko Paši līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā pat Īpaši neslēpa.
Tāpēc ziņas, ka ar viņiem mēģinājuši saistīties cilvēki no Vāgnera grupas, kaimiņvalstī nebūt nekļuva par šokējošu sensāciju – ne sabiedrībai, ne savā retorikā supernacionālistiskās partijas atbalstītājiem. EKRE piekritēji vairumā dzīvo «dziļos laukos» ārpus lielpilsētām un ekonomiskās aktivitātes centriem, un populisti prasmīgi ekspluatē viņu – mazāku ienākumu un pesimistiskāku perspektīvu radīto – greizsirdību.
Šoreiz ir sasniegts visu 105 gadus vecās valsts Rīgikogu vēlēšanu rekords balsotāju skaita ziņā. Tajās pavisam piedalījās 615 tūkstoši pilsoņu (2011.gadā – 580 tūkstoši.) Vēlētāju aktivitāte (63%), tāpat kā iepriekšējās četrās parlamenta vēlēšanās pārsniedza 60% atzīmi. Augstākais līdzdalības rādītājs tika sasniegts 1995.gada vēlēšanās (68%), zemākais bija piedzīvots 1999.gadā (57%).
Pirmo reizi, kopš pilsoņiem Rīgikogu velēšanās tiek dota iespēja balsot tiešsaistē (no 2007.gada), šādi nodoto
e-balsu skaits (313 514) Ir pārsniedzis iecirkņos nodoto Papīra biļetenu skaitu (301 495).
Kaja Kallasa ir kļuvusi par parlamenta vēlēšanu vēsturisko rekordisti par viņu personiski nodoto balsu ziņā (analogs mūsu «plusiņiem»), saņemot 31 821 pilsoņa atbalstu. Aiz premjeres seko Igaunijas krievvalodīgo pilsoņu vidū ļoti populārais Tallinas pilsētas galva Mihails Kilvarts (14598 balsis) no Centra partijas (CP). Iepriekšējais rekords piederēja bijušajam un jau mirušajam CP līderim Eduardam Savisāram (kurš no Tautas frontes līdera ātri pārtapa igauņu «Nilā Urbanovičā», sev atbalstu atrodot cittautiešos) – viņš 2015.gadā saņēma 25 057 balsis.
Rīgikogu deputātu 101 mandātus uz nākamajiem četriem gadiem sadala sešas partijas, kas pārvarējušas 5% barjeru. Liberālā RP uzvarēja, saņemot 31,2% balsu un gūstot 37 deputātu vietas (par trijām vairāk nekā tagadējā sasaukumā). EKRE ir otraja vietā ar 16,1% balsu un 17 mandātiem (zaudēs divus). «Bronza» tika kreisi centriskajai – taču to var saukt par Saskaņas veiksmīgāku līdzinieci – CP, kurai 15,3% balsu dod 16 mandātus.
Savukārt 2019.gadā CP guva 26 deputātu vietas, tādēļ to atzīst par šo vēlēšanu lielāko zaudētāju. Partijas vadība jau paziņojusi, ka uzņemas atbildību par sakāvi (bet neatkāpjas).
Turklāt šoreiz vairs nav iespējams 2019.gada vēlēšanu iznākums,
kad RP arī uzvarēja vēlēšanas, taču tika izslēgta no valdības veidošanas. Tad CP līdera Juri Ratasa vadībā izveidojās tās, EKRE un nacionālkonservatīvās partijas Tēvzeme (Isamaa) koalīcija, kuras politiķu vārdi un darbi pat sāka NATO partneros radīt šaubas par valsts uzticību alianses vērtībām. Igaunija šķita kļūstam par «mazo Ungāriju».
Taču šī valdība krita, kad CP piedzīvoja korupcijas skandālu. Tas 2021.gada pašā sākumā ļāva varu pārņemt Kallasai, izveidojot RP un CP koalīciju. Taču viņas pirmā valdība krita 2022.gada jūnijā, kad CP kopā ar EKRE nobalsoja pret RP virzīto izglītības likumu. Pēc tam RP kopā ar sociāldemokrātiem un Tēvzemi izveidoja Kallasas otro valdību, ka strādās līdz jaunā Rīgikogu sanākšanai.
Ceturtajā vietā – gūstot 13,3% balsu un 14 mandātus – nokļuvusi līdz šim parlamentā nepārstāvētā un pārsvarā ar skaļu valdības kritizēšanu pazīstamā liberālā partija Igaunija 200 (Eesti 200). Tās nosaukums ir atsauce uz valsts 100 gadu jubileju, teju vai pretendējot Igauniju vadīt nākamos simts gadus.
Tādēļ šajā sasaukumā būs par vienu partiju vairāk nekā tagadējā. Izrādās, arī Igaunijā ir pietiekami daudz vēlētāju, kam tīkamas «jaunas sejas, (darbā nesasmērētas) tīras rokas».
Politiskā aritmētika liecina, ka šī jaunpienācēja ir saņēmusi lielu daļu kādreizējo CP vēlētāju atbalstu.
Rīgikogu paliks arī abas tagadējās valdošās koalīcijas partneres – Sociāldemokrātiskā partija (9,3% balsu, 9 mandāti, viens zaudēts) un Tēvzeme (8,2% balsu, astoņi mandāti, zaudēti četri). Tā, kā liecināja aptaujas, pat riskēja izlidot no parlamenta.
Aiz procentu barjeras palika trīs vēlēšanām reģistrēti politveidojumi – Igauņzemes apvienotā kreisā partija (2,4%); Labējie (2,3%, no tēvzemiešiem atšķēlušies privātās iniciatīvas aizstāvji un ekonomikas «valstiskošanas» nosodītāji) un vides aizstāvju Igauņzemes zaļā partija (1%).
Kreisie kļuva skandalozi slaveni, kad viens no kandidātiem (etnisks igaunis) izrādīja klaju putinismu, dodoties «vizītē» uz Donbasu un uzstājoties Krievijas armijas TV kanālā Zvezda. Tas – tāpat ka risks tapt tiesātam par pretvalstisku rīcību – viņu padarīja par otru populārāko politiķi krieviskajos valsts ziemeļaustrumos, taču tur vienlaikus bija arī ļoti izteikta vēlētāju pasivitāte, atstājot viņu un sarakstu bešā.
Lasiet arī: Igaunijas konservatīvie draud ar tiesvedību par publikāciju
