Pilsētpartijas Gods kalpot Rīgai (GKR) līderis un Saeimas ārpusfrakciju deputāts Oļegs Burovs – kļūstot par “stuti” Evikas Siliņas valdības niecīgajam vairākumam un viņa partijai iekļaujoties Rīgas domes (RD) koalīcijā – no Jēkabielas “statista” pēkšņi kļuvis par figūru, ar ko rēķinās. Izrādās, politikā arī viens ir karotājs.
Sarunu caurstrāvoja sajūta, ka Burovs jūtas Saeimā esam – kaut brīvprātīgā – trimdā, cerot pēc nepilniem diviem gadiem atgriezties mīļajās Rātsnama sienās. Varbūt pat atkal sēsties domes priekšsēdētāja krēslā, ko ieņēma 2019. un 2020.gadā. Brīžiem radās iespaids, ka viņš nejūtas to īsti pametis. Tāpēc Burovs “ar vienu kāju” jau dzīvo 2025.gadā.
Jūs nepārsteidz, ka politiķiem, kuriem vēl nesen bijāt viņu lamāts “ušakovists – šleserists”, iedzīts dziļi aiz sarkanajām līnijām, tagad esat valstiski atbildīgs cilvēks un uzticams partneris?
– Uz to raugos ironiski. Kļuvām par valstisku partiju, tiklīdz domē mēs – visi pieci GKR deputāti, atbilstoši partijas valdes lēmumam – nobalsojām par [Uzvaras parkā uzceltā padomju] pieminekļa nojaukšanu. Mana pirmā reakcija bija: cik tas, izrādās, ir vienkārši!
Savā laikā pietiekami nenovērtēju, ka man vēlēšanu kampaņā un pēc tās prasīs uzņemties atbildību par visu domē agrāk notikušo – nevis tikai par to, ko pats esmu vai neesmu izdarījis, strādājot pašvaldībā.
Mana atpazīstamība, mans reitings radās no darba Rīgas izpildvarā: cīņa ar graustiem, teātri, muzeji, Mežaparka Lielā estrāde. Ar to ienācu politikā, ar to tajā nodarbojos. Koalīcija – gan tā, kas domē bija, gan tagadējā – ar ironiju par mani saka “hozjaistveņņik” [krieviski – “saimniecisks darbinieks”].
Taču man prasīja ko pavisam citu : “Nē, draugs mīļais – pastāsti mums par [kukuļošanā apsūdzēto Aleksandru] Brandavu!” Es atbildu: “Neesmu nekādi tur iesaistīts!” Pretī saka: “Neizlocies, viņš bija jūsu partijā! Pastāsti arī par Ušakovu!” Skaidroju: “Viņš taču bija pats savā partijā!” Pretī saka: “Bet jūs bijāt desmit gadus kopā!”
Tagad toreizējos paziņojumus – piemēram, [RD priekšsēdētāja vietnieces, bloka Kods Rīgai pārstāves] Lindas Ozolas pirms 2020.gada vēlēšanām sacīto, ka Burovam vajadzētu sēdēt uz apsūdzēto sola – vērtēju kā emociju uzplūdus. Tāpat arī visas “sarkanās līnijas” pret GKR. Socioloģija uzrādīja, ka mūsu atbalstītājos ir vairāk latviešu kā krievu, pat divas trešdaļas. Toreizējie konservatīvie saprata, ka esam viņu – nevis Saskaņas – konkurenti. Tāpēc parādījās lozungs “Ar GKR – nekad!”.
Šobrīd tas viss šķiet nebūtiski, pat normāli – tādi ir spēles noteikumi. Tomēr man valstiski ir runāt par Mežaparku, par Mākslas muzeju, par to, ka 2018.gadā Nacionālajam teātrim bija vajadzīgi jauni krēsli un sakopta fasāde. Balsojums par pieminekli ir tikai viens ķieģelis GKR valstiskumā. Turklāt [ar ironiju] nobalsojām jau pirms gada, bet koalīcijā uzņēma tikai tagad. Beidzot ieraudzīja balsojuma rezultātu?
Nav sajūta, ka esat iesaistījies absurda teātrī? Domē GKR tagad daļēji aizstāj agrāko vairākumu izjaukušos Progresīvos, kas Jauno Vienotību apvaino korupcijā. Taču apvainotāju partija topošajā valdībā redz sevi kā “korumpantu” galveno sabiedroto. Arī pret Jums tai iebildumu nav.
– Būdams domes deputāts, pats ļoti kritizēju tās iepriekšējo priekšsēdētāju [Mārtiņu Staķi] un Progresīvos: ir daudz diskusiju un darba grupu, tajās mīļākais vārds ir “kritēriji”, bet reāla darba nav. Taču šobrīd Saeimas Progresīvajiem, manuprāt, vajadzētu dot zināmu avansu. Turklāt viņi jau nevadīs valdību, tikai trīs ministrijas.
Kultūras ministrijā ies ārkārtīgi smagi. Daļa sabiedrības droši vien spēj pieņemt Progresīvo ministri [Agnesi Loginu] un jaunu politiku šajā nozarē, bet lielākai daļai tas būs ļoti grūti. Jācer, ka notiks brīnums un viņai veiksies. Satiksmes ministrijā Briškena kungu ar visu viņa pieredzi un zināšanām jau gaida galvenais neatrisinātais jautājums – Rail Baltica izmaksas. Par Sprūda kungu man šaubu nav, viņš būtu arī labs ārlietu ministrs.
Jāskatās, vai Progresīvie mēģinās īstenot valdībā savu politiku vai arī sekos Vienotības nospraustajam kursam. Dzīvosim, redzēsim…
Dzird dažādas versijas par topošās valdības dzīvotspēju. Vieni paredz tai dažus mēnešus – pieņemšot Stambulas konvenciju, tad sviedīšot ārā Progresīvos un ņemšot vietā Nacionālo apvienību. Citi saredz koalīcijā resursu nostrādāt visu atlikušo Saeimas pilnvaru laiku. Kāda ir Jūsu prognoze?
– Protams, tie, kuri stāsta, ka būs izmaiņas un Progresīvo vietā nāks Nacionālā apvienība, atceras vēsturi un “pārbaudītas vērtības”. Bija vairākas koalīcijas, ko veidoja Vienotība, ZZS un Nacionālā apvienība. Būs vēl trīs balsis klāt, jo nacionāļiem ir 13, nevis desmit mandāti. Par to vienoties nebūtu problēma.
Runājot par šo koalīciju – sabiedrībā ir zināms uztraukums par to, kā tajā varētu uzvesties un strādāt Progresīvie. Mums pieredzes ar viņiem nav…
Kā – “nav”? Bet Rīgas dome?
– Aiziešana opozīcijā un vispār Progresīvo uzvedība domē – kamēr paralēli Saeimā veidojas koalīcija ar partijas “lielo” frakciju – ir diezgan dīvaina. To varu norakstīt vienīgi uz politiskas pieredzes un zināšanu trūkumu. Es šobrīd nerunāju par Sprūda kungu vai Ābramas kundzi…
Šis Progresīvajiem ir pārbaudes brīdis: vai, redzot savas kļūdas domē, būs ko mācījušies… Vienlaikus viņiem ir savs elektorāts, ZZS – cits, pilnīgi atšķirīgs. Šie divi politiskie spēki nav savstarpēji konkurenti un arī tāpēc var ilgi strādāt kopā.
Tātad Jūsu garās atbildes īsā versija skan: “Progresīvo dēļ neuzņemos prognozēt šīs valdības mūža garumu!”
– Jā.
Kādi ir trīs galvenie risinājumi, kurus GKR sagaida no jaunās valdības kā tās nekavējoties uzsāktus darbus?
– Vajadzētu uzreiz atbildēt iedzīvotājiem, vai šogad būs daļējie kompensācijas maksājumi par energoresursiem – vai to nebūs. Pats redzu, kāds ir stāvoklis, saņemot rēķinus par gāzi. Tas ir viens no galvenajiem.
Nākamais – tūlīt pat jābūt skaidrai informācijai par [nākamā gada] budžetu. Pirmkārt: mainām nodokļus, nemainām? Vai – par to runā vairākus gadus – samazinām pievienotās vērtības nodokli ēdināšanas nozarei, kafejnīcām, restorāniem? Vai šī samazinājuma atkal nebūs? Vai kādi nodokļi tiks palielināti? Šobrīd mēs to nezinām, un sabiedrībā ir bažas. Tās būtu tādas sociālas lietas.
Ja runājām vispārīgāk – ko mēs, reģionāla partija, sagaidām no [topošās] valdības? Ziniet, man – kā jaunam, zaļam deputātam, kad pērn pirmo reizi piedalījos [Saeimas] sēdē un bijušais prezidents [Egils Levits] sāka runāt par “reformām”, ko regulāri atkārtoja arī aizejošais premjers [Krišjānis Kariņš] – tas atgādināja [PSRS prezidenta Mihaila] Gorbačova laikus. Tad tika daudz runāts par “glasnosķ” [atklātību] un “perestroiku” [pārbūvi]. Tieši tāpat mēs tagad sakām “reformas” tikai sacīšanas pēc. [..] Runājam, un nekas nenotiek.
Bija diezgan smieklīgi, kad pirmajā Saeimas sēdē bijušais prezidents paziņoja: mēs atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas. It kā visi, kuri par to sāka publiski runāt, nekad nebūtu apmeklējuši šīs valstis. Mēs ne pirmo gadu redzam, kā, robežu pārbaucot, skats mainās: jūtamas lielākas investīcijas, sakārtotība gan laukos, gan visā kaimiņzemē.
Arī par to runājam, bet atkal nekas nenotiek. Var runāt par “dinamiku”, par “ekonomisko transformāciju”, atrast kādus citus vārdus – bet skaidrs ir viens: mēs esam absolūti sliktā situācijā. Ir politiķi, kuri saka, ka sliktāk vairs nevarot būt. Te nu es viņiem nepiekrītu – vienmēr var būt vēl sliktāk.
Tā bedre, kurā esam, var kļūt vēl dziļāka.
Esmu jau to teicis – šobrīd mēs esam kā purvā. Tajā nav tik slikti – silti, mīksti…
…dzērvenes…
Tikai vari nepamanīt, ka grimsti arvien dziļāk un dziļāk. Kad to saproti, ārā vairs netiec. Mēs esam tādā situācijā, tādēļ šobrīd es gribu redzēt patiešām notiekam izmaiņas.
Būs, protams, vēl arī skaļi lozungi, jo nākamgad ir Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Dažiem tās ir ne tik daudz mērķis tur iekļūt, cik “vingrojums”, lai parādītu sevi pirms 2025.gada [pašvaldību] vēlēšanām. OK, lai nu tā būtu, jo vēlēšanas bija un būs. Taču mums, GKR, galvenais ir, lai būtu arī darbi, ne tikai vārdi.
Jūsuprāt, valdības energopabalsti šoziem būs?
– Pagaidām to nezinu. Budžets pildās, kā redzam, taču informācijas nav. Pabalstiem ir jābūt! Citādi daudziem izdzīvot būs ļoti grūti.
Kāda ir GKR un Jūsu personiskā pozīcija par valsts valodu nezinošo Krievijas pilsoņu izraidīšanu? ? Vai cerat, atbalstot topošo valdību, ietekmēt šo politiku?
– [Nopūšas, iztur pauzi.] Man un partijai nav viennozīmīgas atbildes. Mums par to nenotiek diskusija – ņemot vērā, ka esam pilsētas un pašvaldības partija. Mēs spriežam par to, kas notiek pašvaldībā.
Runājot par valodu – nesaprotu cilvēkus, kuri līdz pat šodienai nav naturalizējušies un dzīvo ar nepilsoņu pasēm. Kaut daļa no viņiem zina latviešu valodu, bet arī šodien gaida, kad piezvanīs pie [mājokļa] durvīm un iedos [pilsoņa] pasi: “Viņu pienākums ir dot mums pilsonību!” Es to nesaprotu.
Esmu runājis ar daudziem Krievijas Federācijas pilsoņiem un sapratis, ka viņi šo izvēli savā laikā izdarīja absolūti merkantilu vajadzību dēļ – pensija, iespēja vieglāk apciemot radus. Es viņos neredzu “piekto kolonnu”. Vienlaikus piekrītu, ka dažiem cilvēkiem varētu būt grūti apgūt valodu pēc 70 gadu vecuma [no pārbaudes atbrīvo 75 gadus sasniegušos un vecākus]. Taču nevaru saprast, kā viņi nevarēja kopš 1991.gada elementāri iemācīties dažus vārdus latviešu valodā.
Tāpat es saprotu, ka šodien Latvijā var dzīvot absolūti krieviskā vidē un iztikt bez latviešu valodas – ja nestrādā vai strādā kaut kādā kolektīvā, kur ir tikai krieviski runājošie. Vari iet uz veikalu un pie ārsta, dzīvot savā informatīvajā telpā – dzīvot paralēli. Tā ir ļoti liela mūsu valsts problēma, taču neanalizēšu, kāpēc tā izveidojās.
Šobrīd ir pieņemts – par ko pats balsoju – kompromiss, dodot Krievijas pilsoņiem vēl divus gadus sagatavoties pārbaudei. Esmu viens no politiķiem, kuri aicina pensionārus nebaidīties doties uz eksāmenu, jo attieksme būs ļoti labvēlīga. To apliecina arī cilvēki, kuri devās nolikt eksāmenu. To, ka prasības – elementāras! – ir pamatotas, man šaubu nav.
Man bijušas arī sarunas ar dažiem Krievijas pilsoņiem – kuriem, cik zinu, visi bērni un mazbērni lielāko tiesu ir Latvijas pilsoņi –, un viņiem teicu, ka varbūt vajadzētu atteikties no Krievijas pilsonības un iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, pieņemot nepilsoņa pasi.
Man nepatīk perspektīva, ka pensionāriem – kuri nav valsts ienaidnieki, vienkārši pierada dzīvot savā vidē, “burbulī”, bet nu saprot, ka “nav variantu” – nāktos braukt uz Krieviju. Nav viņi nekāda “piektā kolonna”! Taču, ka tāda mums eksistē, esmu pārliecināts. Tāpat kā par to, ka tā sastāv arī no latviešiem un Latvijas pilsoņiem. Nebūsim naivi!
Jūsu paša atbalsts topošai valdībai ir norēķināšanās par iespēju GKR iesaistīties RD vairākumā?
– Nē, mūs domē uzrunāja Vienotība, Nacionālā apvienība un bloks Kods Rīgai. Viņi aicināja, mēs paši koalīcijā neprasījāmies. Pat teicām, ka politiski mums varbūt vieglāk ir opozīcijā viņus kritizēt. Primārā bija mana aiziešana no Šlesera frakcijas, tad nāca piedāvājums iesaistīties domes pozīcijā, tagad – no “zemniekiem” piedāvājums sadarbībai ar skatu uz 2025.gadu. Šķita nepareizi noslēgt vienošanos ar ZZS par pašvaldības vēlēšanām, bet līdz tām saistīties ar citu [valdības] partneri.
GKR šobrīd ir 11 gadi, un lielāko tiesu no šī laika – izņemot pēdējos trīs ar pusi gadus – bijām domes pozīcijā. Savā laikā [Eiropas Parlamenta deputāts] Amerika kungs, partiju dibinot, to veidoja kā varas partiju. Tādēļ GKR attīstījās varbūt nedaudz nepareizi – nu, kā tāda “Rīgas arodbiedrība”. Man šķita, ka mums vajadzēja sevi pārbaudīt: vai esam tikai satelītpartija lielam politiskam spēkam – tā bija Saskaņa –, pat kļūstam tajā par tādu latvisku nodaļu, vai tomēr spējam palikt paši par sevi.
Tad, kad mēs 2020.gada ārkārtas vēlēšanās izlēmām distancēties no Saskaņas un startēt atsevišķi, “zemnieki” jau piedāvāja startēt kopā. Atteicu, jo gribējām pārbaudīt – esam partija vai neesam? Jā, mēs vēlēšanas zaudējām, nokļūstot opozīcijā, bet vinnējām kā partija, kas spējusi izveidot savu domes frakciju. Ja nebūtu tikuši pāri piecu procentu barjerai – tagad varu to droši teikt –, būtu likvidējušies.
Cilvēki redzēja, ka neesam populisti, kuri tribīnē uzstājās ar skaļiem un harizmātiskiem paziņojumiem. GKR vērtē pēc konkrētiem izdarītiem saimnieciskiem, pragmatiskiem darbiem. Tāpēc mums ir ļoti būtiski strādāt pozīcijā.
Taču esmu sevi pārbaudījis arī dziļā opozīcijā – vispirms domē, pēc tam Saeimas Šlesera partijas Latvija pirmajā vietā (LPV) frakcijā. Tas ir bezjēdzīgi – vari piedāvāt jebko, tavu priekšlikumu noraida. Tagadējam valsts budžetam biju sagatavojis priekšlikumu par 40 tūkstošu piešķiršanu paralimpiešu vajadzībām. Tas tika noraidīts! Tagad, ja tāds tiks sagatavots, es ticu, atbalsts būs!
Kas Jūs motivēja pamest LPV frakciju? Tiešām šie 40 tūkstoši?
– Pirms Saeimas vēlēšanām, pat kādu gadu pirms tām, Ainārs Šlesers divas reizes piedāvāja mūsu partijām sadarboties. Abas reizes GKR piedāvājumu noraidīja. Vēlēšanām tuvojoties, sapratu, ka mums būtu vēlams tajās piedalīties – tieši tā, kā to dara liela daļa pilsētu un reģionālo partiju, sadarbojoties ar Vienotību, ZZS vai Apvienoto sarakstu.
Mēs runājām ar citām partijām, bet nekur galīgu piekrišanu nesaņēmām. Pēdējā brīdī valdē pieņēmām lēmumu startēt kopā ar Šleseru, un vienošanās tika slēgta vienīgi par šīm Saeimas vēlēšanām. Mēs neveidojām partiju apvienību, nebija arī vienošanās par darbu Saeimas pilnvaru laikā.
Ziniet, kas man patīk Ainārā Šleserā? Viņš vieglā valodā runā par ekonomiku, un tas simpatizē arī uzņēmējiem. Vēl tas, ka viņš vēlas apvienot Latvijas tautu un tas nenozīmē apvienot pa tautībām.
Taču mēs uzreiz brīdinājām, ka vēlēšanu laikā nesakritīs viedokļi par vakcināciju. Mēs, GKR, neesam nekādi antivakseri. Tā bija viena lieta, ko nevarēju LPV pieņemt. Otra – liels populisms. Es neesmu tāda… trampisma, brutāla populisma, tāda “Gobzema varianta” piekritējs. Sapratu, ka tas ir ceļš, kā iegūt vēlētāju atbalstu, bet tas nav manējais. Arī maniem GKR kolēģiem tas nav pieņemams.
Pats galvenais bija LPV tuvināšanās Stabilitātei! – mēs izlēmām distancēties no Saskaņas un iet savu ceļu, bet caur Šleseru, izrādās, tuvinājāmies šai partijai. Tas nu nekādi nebija akceptējams! Jā, esmu par kompromisiem un saprotu, ka dzīvē viss nav tikai balts vai melns. Taču pēc pagājušā gada 24. februāra ir karš, un attieksmē pret to man pustoņu nav.
Te tiešām ir sarkanā līnija, te tiešām viss ir melnbalts.
Kad redzu, kā daži – ne tikai Stabilitātei! cilvēki, arī bijušie GKR biedri – izvairās no skaidras atbildes, nevēlas atzīt Krieviju par agresoru, es nevaru to pieņemt. Nesaprotu, kāpēc LPV pie Brīvības pieminekļa un Rīgas pils vajadzēja rīkot protesta akcijas sadarbībā ar [Andreja] Rosļikova partiju. To dēļ mēs pārtraucām sadarbību. Nevar apvienot Latvijas tautu, ejot kopā ar tādu marginālu partiju!
Pēc pasākuma pie Brīvības pieminekļa sākām saņemt biedru iesniegumus par izstāšanos no GKR. Tādus rakstīja ne tikai latvieši, bet arī krievi. Viņi nepieņem Šlesera politiku.
Jums izdevās šos cilvēkus noturēt?
– Es aizgāju no LPV frakcijas, un viņi savus iesniegumus atsauca.
Valdības mēdz dāsni atdarīt ārpusfrakciju deputātiem par konsekventu atbalstu. Artuss Kaimiņš, padzīts no paša partijas [KPV LV], iepriekšējā Saeimā palika ietekmīgs Sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs. Cerat saņemt līdzīgu balvu?
– Mēs nerunājām par konkrētiem amatiem. Es tagad saprotu specifisko atšķirību starp Saeimu un Rīgas domi. Saeimā palaiž kaut kādu baumu, un tad, gluži kā iesviežot ūdenī akmeni, var redzēt, kā izplatās vilņu apļi. Kā aizgāju no Šlesera, tā nāca daži klāt, sveica, teica – būšot man jauns amats…
Gaida manu reakciju, bet es nereaģēju. Atbildēju tādā pašā veidā, “iemetot akmeni”, lai sacītais aiziet līdz visiem – ja man vēlas piedāvāt kaut ko tādu, kur ir daži simti klāt pie algas vai dienesta mašīna, lai tam netērē laiku. Man to nevajag, mani tas neinteresē.
Mani interesē 2025.gads.
Kad pagājušajā nedēļā apstiprinājām vienošanos ar ZZS, valdes sēdē arī neviens neprasīja, kas man vai GKR par to tiks. Pieļauju, kaut kādi piedāvājumi varētu būt. Ja tos izsacīs, izskatīšu: vai tas ir darbs, kurā varu izmantot pieredzi, pozicionēties kārtējā sevis pārbaudē? Sanāks kaut kas paliekošs – vai čiks? Tas ir sliktāk par nekā nedarīšanu.
ZZS kopš tās izveides 2002.gadā nekad nav tikusi domē*. Kaut vides aizsardzības idejas – kad savienībā tiešām bija Zaļā partija – it kā būtu pilsētniekiem pievilcīgas. Vai tas iecerēto sadarbību nepadara par “neiespējamo misiju”? Nevis GKR 2025.gadā ievilks domē ZZS, bet viņu dēļ domē netiksiet paši…
– Jā, ar vārdu “zemnieki” nosaukumā Rīgā ir grūti būt populāram. “Ko gan zemnieki var dot man, pilsētniekam – piestādīt Spilves pļavas ar kartupeļiem?” Tas nu tā, primitīvi izsakoties… Zaļo ideju tagad it kā pārstāv Progresīvie. Kad 2020.gadā ZZS startēja uz Rīgas domi ar Zaļo partiju – Valainim esot pirmajam sarakstā, Tavaram otrajam – viņi savāca 4,8%. Jā, arī tad pietrūka.
Lai “zemnieki” deleģē savus profesionāļus – ja tādi viņiem ir –, kas var dot vērtību kopējam sarakstam, par kura veidošanu vienojāmies. Pieļaujum ka tam varētu pievienoties vēl citas partijas, arī nepolitiski cilvēki. Tieši tāpat, kā izveidojās Apvienotais saraksts .
Runājot ar Valaiņa kungu un Krauzes kungu, es sapratu: viņi apzinās, ka ZZS – pretendējot būt valstiskai partijai ar ietekmi visā Latvijā un ar pārstāvjiem augstākajos valsts amatos – jābūt ietekmei Rīgā. Tāpēc šajā ziņā viņi cerīgi skatās uz mums, GKR.
Vai ZZS nelaime nav tā, ka rīdzinieki saskata tajā iespējamo “Trojas zirgu” – galvaspilsētas vajadzību sabotētāju un “kādas citas” pilsētas interešu apkalpotāju? Starp citu, kādas ir Jūsu attiecības ar Aivaru Lembergu?
– Nē, es tā nedomāju. Par Lembergu… Visi šobrīd ir lietas kursā par viņa tiesvedību – taču kāpēc Lembergs joprojām ir viens no populārākajiem politiķiem? Kāpēc Latvijas cilvēki brauc uz Ventspili, skatās uz pilsētas jauno arhitektūru…
…kas “bagātajā” Ventspilī tiek celta arī par naudu no tai piešķirtās pašvaldību izlīdzināšanas fonda dotācijas! No rīdzinieku naudas!
– Tas cilvēkiem patīk, tās ir pārbaudāmas lietas. Šlesera kunga problēma: kad viņš atgādina par saviem veiksmes stāstiem – RIMI, AirBaltic, Ryanair, dzelzceļš, osta –, tas viss bijis sen. Uz Venstpili var aizbraukt tagad.
JĀ, Vienīgi var redzēt, ka pilsēta ir tukša.
Tāpat, kad ciemojos Ventspilī kopā ar skolu direktoriem un mums bija ekskursija pa pilsētu, pamanīju, ka daudz tur paveikts ne tikai par pilsētas budžeta līdzekļiem un aizņēmumiem, bet arī par Eiropas naudu un valsts budžeta finansējumu. Mēs, Rīga, prasījām naudu līdzīgiem projektiem. Faktiski jau rezervēju Skanstes ielas rajonā 3,2 hektārus zinātnes centra būvniecībai. Taču to uzcēla Ventspilī.
[Aizdegas.] Vai tas ir pareizi Latvijai? Visu cieņu [zinātnes centram] Vizium, bet tādam vajadzēja būt Latvijas centrā – ja ne Rīgā, tad Jelgavā vai Bauskā. Lai nav tā, ka bērniem no Latgales vai Vidzemes ir uz šādu centru jābrauc cauri visai valstij! Bet, cepuri nost, viņš spēja piesaistīt naudu.
Neredzu šobrīd [ZZS] nekādu “Lemberga ēnu”. Pats ar viņu nesazinos (bet tas nenozīmē, ka distancējos), esam tikusies vienreiz – kad biju domes priekšsēdētājs, pārrunājām pašvaldības atlaišanas juridiskās nianses. Kā pašvaldību cilvēks cienu Lembergu par to, cik aktīvi viņš strādājis savā pilsētā. Es kontaktējos ar [partijas Ventspilij un Latvijai valdes locekļiem un Saeimas deputātiem] Jāni Vucānu un Gundaru Daudzi – neizskatās ka šie kungi ir Lemberga pārstāvji un lobē kaut kādas viņa idejas.
Uzskatu, viss šis stāsts ir ļoti pārspīlēts. Atvainojos, bet mēs atceramies “stipendiātu sarakstus” un to, kā vairāku partiju priekšsēdētāji brauca uz Ventspili saņemt “norādījumus” (ja neko vairāk). Ko ar to gribu teikt?
Mīļie draugi, viss ir atkarīgs no mums pašiem!
No tā, vai mēs tur braucam un staigājam pa mežu, konsultējoties ar lieliem uzņēmējiem, oligarhiem un citiem – vai paši īstenojam neatkarīgu politiku, varam pateikt “nē”. Atcerēsimies Raimonda Vējoņa prezidentūru – viņš varēja pateikt “nē” un rīkoties neatkarīgi savā politikā! Tāpat ir ar korupciju. Var to skaļi nosodīt, var biedēt ar KNAB, bet ja mēs paši saprotam, ka tas ir grēks un to nevēlamies, tad korupcijas nebūs.
Jums kļūstot par stuti valdībai, daudzi vispār pamana, ka Burovs un GKR viņiem ir “tumša bilde”. Varat paskaidrot, piemēram, kāds ir jūsu vēlētājs? Kas ir tie 13 162 pilsoņi jeb 7,72 nobalsojušie, kuri GKR deva piecus domes mandātus?
– Tie ir rīdzinieki, pēc socioloģijas spriežot, vairāk sākot no 35 gadu vecuma, ar dažādu izglītību – gan augstāko, gan vidējo –, neatkarīgi no tautības un sociālā statusa. Arī inteliģence. Protams, pārsvarā tie ir cilvēki ar vidējiem ienākumiem vai mazturīgi – bet viņi jau arī ir sabiedrības lielākā daļa.
Kas viņus piesaista GKR?
Mēs viņiem šķietam atbildīgi un saimnieciski. Savā darbībā atbalstam kristīgās vērtības. [Ar uzsvaru:] Galvenais – nebaidāmies no atbildības. Tā ir viena no Latvijas politikas nelaimēm, ka pie varas tiek – vai tai pietuvojas – cilvēki, kuri izvairās no atbildības.
––––––
* Rīgas domes 2001.gada vēlēšanās domē iekļuva divi Zaļās partijas un viens Zemnieku savienības kandidāts, un viņi vēlāk apvienojās ZZS frakcijā. Savukārt 2005.gada pašvaldību vēlēšanās ieviesa piecu procentu barjeru, kas kļuva par ZZS nepārvaramu šķērsli.
Lasiet arī: Ušakovu un Ameriku apsūdz kukuļņemšanā
