Lieldienās visa kristīgā pasaule svin Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētkus, taču vienlaikus tie ir arī pavasara saulgriežu svētki, kuri plaši tika svinēti vēl pirmskristietiskajā laikmetā. Daudzām tautām šie svētki bija saistīti ar dabas atmodu un auglības kultu, ko iemieso arī viens no izplatītākajiem Lieldienu simboliem – ola kā jaunas dzīvības nesēja.
Lieldienu jeb Kristus augšāmcelšanās notikums ir tas, kas dod cilvēkiem uzvaru pār grēku, nāvi, dāvā mūžīgās dzīvības cerību. Pirms Lieldienām kristieši atzīmē Kristus ciešanu laiku, kuru noslēdz ar Kluso nedēļu – Pūpolsvētdiena atzīmē Kristus ienākšanu Jeruzalemē, Zaļā ceturtdiena – Jēzus pēdējās vakariņas ar mācekļiem un svēto vakarēdienu, Lielā piektdiena – Kristus sišanu kristā un nāvi, bet trešajā dienā pēc tās – svētdienā – svin Kristus augšāmcelšanās svētkus.
Kāpēc Lieldienas svin dažādos datumos
Mūsu senie senči Lieldienas jeb Lielo dienu svinēja pavasara ekvinokcijas laikā, bet pēc kristietības nostiprināšanās tās tiek svinētas pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas iestājies pēc astronomiskā pavasara iestāšanās vai tās laikā. Tādējādi Rietumu kristīgajā baznīcā Lieldienu datums iekrīt starp 22. martu un 25. aprīli. Austrumu pareizticīgajās baznīcās, kuras lieto Jūlija jeb Juliāna kalendāru, Lieldienu datumi ir starp 4. aprīli un 8. maiju pēc Gregora kalendāra. Tādēļ Pareizticīgo Lieldienas šogad tiks svinētas 5.maijā.
Lielā daļā kristīgās pasaules Lieldienu nosaukums ir atvasināts no jūdu Pashā svētku vārda, kuros jūdi svinēja savas tautas atbrīvošanos no verdzības Ēģiptē un upurēja tam par godu kazlēnu vai jēru, kurš bija “bez vainas”. No turienes arī radies teiciens par upura jēru, kuram tiek uzkrauti visi grēki. Ar laiku kristieši Pashā svētkiem piešķīra jaunu nozīmi, Kristum iemiesojot īstenā Dieva jēra lomu. 325.gadā Nīkajas koncilā teologi no Lieldienu svinēšanas vienlaikus ar Pashā svētkiem atteicās, taču tā kā Romas impērijā par pavasara sākumu bija dažādi viedokļi, svētkus turpināja svinēt dažādos datumos. Vien 800.gadā, Kārļa Lielā valdīšanas laikā, visa kristīgā pasaule sāka svinēt Lieldienas vienā datumā. Taču vienprātība ilga tikai līdz viduslaikiem, kad 1582.gadā pāvests Gregors veica kalendāra reformu. Katoļi un evaņģēliskie kristieši pieņēma reformēto kalendāru, bet lielākā daļa pareizticīgo kristiešu turas pie Juliāna kalendāra.
No kurienes atcilpojis Lieldienu zaķis
Agrākā reģistrētā Lieldienu svinēšana notikusi mūsu ēras otrajā gadsimtā, taču Lieldienas kā pavasara saulgriežu svētki plaši svinētas jau pirmskristietiskajā laikmetā. Daudzām tautām ar dabas atmodu saistītā pavasara ekvinokcija bijusi saistīta ar auglības kultu, ko iemieso arī ola kā jaunas dzīvības nesēja. Olas krāsoja un savos pavasara festivālos ēda jau senie ēģiptieši un persieši, viņi tās uzskatīja par auglības un jaunas dzīves simbolu. Vairākas senās tautas ticēja, ka pasaule radusies no milzīgas olas.
Lieldienu angliskā nosaukuma “Easter” izcelsmi saista ar anglosakšu pavasara dievieti Eostru, arī feniķiešu auglības dievieti Astarti. Leģenda vēsta, ka Eostra katru pavasari pārvērtusi kādu putniņu par zaķi, un likusi viņai pienest ziņas par to, ko dara cilvēki savos mājokļos. Pateicībā par to viņa zaķim ļāvusi cilvēku mājokļu tuvumos reizi gadā dēt raibas olas. Pēc citas versijas garausim šī godpilnā loma tikusi tādēļ, ka zaķis, tāpat kā ola, jau izsenis ir auglības simbols. Zaķis savus mazuļus pasaulē laiž jau agrā pavasarī, turklāt lielā metienā, tāpēc tam ir tieša saistība ar auglību, ar to, ka dabā viss raisās, aug, vairojas. Saistībā ar Lieldienām zaķis vēstures avotos pirmo reizi minēts jau 1555. gadā, tiesa, nevis kā olu nesējs, bet gan kā svētku cepetis.
Pagāniskā tradīcija savijas ar kristīgo
Latviešiem pagāniskajā tradīcijā Lieldienas jeb Lielās dienas jēgu izteic pats vārds – diena ir kļuvusi lielāka par nakti. Šo svētku rituāli saistīti ar gaismas un auglības vairošanu, bet Lieldienu galvenā izdarība ir šūpošanās, maģisks rituāls, kas saulei Lieldienu rītā palīdz iešūpoties. Lieldienas kā Kristus augšāmcelšanās svētki Latvijā ienāca vien XIII gadsimtā, līdz ar kristīgās ticības nostiprināšanos. Katram kristietim Lieldienu laikā bija jāiet pie dievgalda un jāizsūdz grēki. Savukārt senās tradīcijas un “pagāniskie rituāli” bija jāaizmirst. Tā kā vietējie iedzīvotāji no gadskārtu svētkiem atteikties nesteidzās, tie, sākot jau no XIII gadsimta, pakāpeniski tika pielāgoti baznīcas kalendāram un senās tradīcijas pamazām apauga ar kristīgo tradīciju uzslāņojumu.
