Neprecīzas informācijas sniegšana par Latvijā 7.septembrī ielidojušo Krievijas dronu ir politisks lēmums un politiskā atbildība par to jāuzņemas aizsardzības ministram Andrim Sprūdam (“Progresīvie”), sarunā ar BNN norādīja Juris Maklakovs, bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris. Arī bijušais aizsardzības ministrs, politologs Artis Pabriks (“Latvijas attīstībai”) uzskata, ka tas lielā mērā ir politiskās morāles jautājums. Savukārt par tikai dienu vēlāk izskanējušo skandālu ap “militarizētās tēlniecības kompozīciju” pie Ādažu militārās bāzes, eksperti norāda – tas novērš uzmanību no citām, daudz aktuālākām problēmām un maz ticams, ka Aizsardzības ministrija (AM) vadība par to uzzināja tikai tagad.
Augstu amatpersonu iespējamie meli par to, ka 7.septembrī Gaigalavā nokritušā Krievijas drona lidojums ticis monitorēts kopš brīža, kad tas pārkāpa Latvijas gaisa telpas robežu, joprojām ir iekšpolitisko notikumu topa augšgalā. Tādēļ BNN bijušajam aizsardzības ministram Artim Pabrikam un bijušajam NBS komandierim Jurim Maklakovam jautāja – vai minētajām amatpersonām pēc pieķeršanas melos no augstajiem amatiem nevajadzētu atkāpties?
“Kad [VARAM ministram] Jurim Pūcem sanāca sameloties par 70 eiro, neviens neteica – kam negadās? Es domāju, ka tas lielā mērā ir politiskās morāles jautājums. Un kā politologs varu teikt, morāle tās ir normas, ko citi sagaida no mums. Šajā gadījumā man būtu ļoti īsa atbilde uz šo jautājumu – tāds lēmums lai paliek uz attiecīgo cilvēku sirdsapziņas, tas arī viss,” teica Artis Pabriks
Savukārt Juris Maklakovs norādīja, ka tas viennozīmīgi bijis politisks lēmums.
“Visu cieņu ministrijai, bet to pieņēma politiķi. Es nedomāju, ka to pieņēma NBS vadība. Viennozīmīgi, tā ir politiskā atbildība un Sprūdam, ja viņš nav konsultējies ar premjeru vai vēl kaut ko, ir jāuzņemas šī atbildība.”
Taujāts, kādēļ, viņaprāt, bijusi nepieciešamība sabiedrībai sniegt patiesībai neatbilstošu informāciju, bijušais NBS komandieris pauž, ka, visticamāk, šāds politisks lēmums pieņemts, lai uzturētu naratīvu, ka mēs varam un esam spējīgi notriekt dronus. “Tomēr realitātē varbūtība pamanīt tik nelielu objektu ir ļoti maza. Tāpēc loģiski, ka viņi to nepamanīja.”
Juris Maklakovs arī uzsver, ka bruņoto spēku autoritātes graušana ir vairāk dēļ politiskā lēmuma par neprecīzas informācijas sniegšanu. Maklakovs norāda: “Lai pamanītu dronus un notriektu šos dronus, ir jāiegulda ļoti lieli finansiālie līdzekļi. Robeža [ar Krieviju un Baltkrieviju] ir 450 kilometrus gara un ja viņš lido virs meža, ne ar ko viņu nepamanīsiet, izņemot vizuāli.”
Artis Pabriks atgādina, ka aizsardzības nozare ir ļoti hierarhiska – tā ir piramīda. “Tas nozīmē, ka šeit prasīt atbildību no zemāk stāvošajiem nav īsti pareizi,” pauž bijušais aizsardzības ministrs.
Lūgts komentēt, kā vērtē to, ka skandāls par “militarizētās tēlniecības kompozīciju” pie Ādažu militārās bāzes izcēlās dienu pēc tam, kad LTV raidījums “De facto” demonstrēja sižetu par meliem drona sakarā, Artis Pabriks uzsvēra, ka Ādažu Militārā instalācija uz drona fona ir ļoti mazsvarīga. “Es nezinu, vai tas ir apzināti vai nē, bet šis instalācijas jautājums, protams, ka novērš uzmanību no citām aktuālākām problēmām, jo tā nozīmība pret robežas aizsardzību, pretgaisa aizsardzību un drona notriekšanu ir simt reizes svarīgāka nekā šī instalācija.”
Juris Maklakovs taujāts, vai varēja būt tā, ka ne aizsardzības ministrs, ne NBS komandieris vesela gada garumā nepamanīja, ka pie Ādažu bāzes top šāds objekts, atbild, ka viennozīmīgi nē. “Ja tas [nelietderīgie tēriņi] nebūtu atklāts, ministrs pirmais būtu klāt un teiktu atklāšanas uzrunas. Noteikti par to ir zinājuši. Ir izdalīta tomēr liela nauda – gandrīz 200 tūkstoši, nedomāju, ka tā bija paslēpta tādā veidā, ka neviens viņu nav pamanījis un politiskā vadība to nav redzējusi.”
“Es viennozīmīgi saku, ka par to ir zinājusi ministrija, ierēdniecība un, domāju, arī politiskā vadība zinājusi.”
Atbildot uz jautājumu, vai iespējams, ka ar viena skandāla palīdzību Aizsardzības ministrija cenšas slāpēt citu, Juris Maklakovs atbild: “Tas varētu tā būt, es to neizslēdzu”.
Savukārt Artis Pabriks norāda, ka izšķirošie momenti šeit ir divi. “Viens ir, kad šī ideja parādījās, un tas notika, kad es biju ministrs. Pašā idejā es neko sliktu neredzu. Ja tajā laikā (2020.gadā – aut.) uz ministriju atnāk bruņotie spēki un saka: mums te ir ideja par instalāciju, kā mēs to bāzi varam pilnveidot, nu, mīļie draugi, ja jums ir lieka nauda un laiks – īstenojiet! Sākumā jau nekādas izmaksas neviens nevar stādīt priekšā, tās nav zināmas. Ideja ir, strādājiet pie tās. Otrs svarīgākais lēmums ir, kad tiek piešķirta nauda būvniecībai, šie 183 tūkstoši. Tad jājautā, kurš tam lēmumam ir sekojis un devis zaļo gaismu? Es nezinu, vai tas bija ministra līmenis vai kurā ierēdniecības līmenī tas notika. Varbūt tas pat nebija ministrijā.”
Artis Pabriks norāda, ka ir daudzas un svarīgākas lietas, kur kara laikā to naudu varētu izmantot. “Būtībā šajā stāstā ir divas sadaļas – mākslinieciskā, par ko īsti nav jēgas spriest, jo gaumes ir dažādas, un par to var diskutēt mūžīgi, otrs jautājums – vai dokumenti kārtībā. Trešais jautājums ir, vai tas ir atbilstoši laikam un atbilstošas izmaksas.”
Artis Pabriks uzsver, ka, viņaprāt, šo naudu daudz lietderīgāk būtu atvēlēt, teiksim, militārās industrijas grantiem, lai radītu un pētītu kaut ko jaunu. “Prioritātes jau tiek pārskatītas vismaz reizi pusgadā, un nav nekāds noslēpums, ka gan privātās institūcijās, gan valsts pārvaldē ir gana daudz projektu, kas ir aizsākti, bet kaut kādu iemeslu dēļ tos vai nu neturpina, iesaldē vai atliek uz vēlāku laiku. Šis ir viens no tādiem projektiem, kas reāli nebija aktuāls. Tas nevar būt pirmajās desmit vai divdesmit prioritātēs aizsardzības nozarē, tas atrodas kaut kur pašās beigās,” pauž Artis Pabriks.