“Andreja Upīša pieminekļa kā kultūrvēsturiskā mantojuma pārveidošana rada nepieļaujamu precedentu turpmākajai mūsu tautas un valsts kultūras mantojuma oriģinālu bojāšanai un iznīcināšanai. Šāds barbarisks veids faktiski nozīmē teju pusgadsimtu Kronvalda parkā novietotā pieminekļa neatgriezenisku sabojāšanu,” valsts augstākajām amatpersonām un citiem nozīmīgiem sabiedriskajiem darbiniekiem adresētā vēstulē norāda Dr.philol., rakstnieks, publicists Māris Ruks, aicinot nepalikt pasīva vērotāja lomā apstākļos, kad tiek iznīcināts Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums.
Kā zināms, Rīgas dome šī gada 16.oktobrī pieņēma lēmumu par Andreja Upīša pieminekļa (tēlnieks Alberts Terpilovskis) sazāģēšanu. Demontāža un pārvietošana jāveic trīs mēnešu laikā no minētā lēmuma pieņemšanas brīža.
“Rīgas domes lēmums ir tikai kārtējais atsevišķu politikāņu vandālisma akts, kurš notiek Krievijas sāktā kara pret Ukrainu gaisotnē. Līdz ar padomju režīmu slavinošo objektu nojaukšanu visā Latvijas teritorijā, kā politizēts vilnis nu seko uzbrukumi mūsu kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem. Ir nepieņemami, ka šajā pieminekļu iznīcināšanas karagājienā tiek primitīvi un ideoloģiski trafareti iznīcinātas mūsu latviešu tautas kultūras un rakstniecības vēstures liecības.
Šis process jau sāk atgādināt Ķīnas “kultūras revolūciju” pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad histēriskajā “tīrīšanas” kampaņā tika iznīcināti vēstures pieminekļi, bibliotēkas un klosteri.
Ir acīmredzams, ka notiekošais ir saistāms ar atsevišķu politisku spēku vēlmi “sapelnīt” politiskas “dividendes” kārtējām vēlēšanām,” pārliecināts vēstules autors.
“Latvijas un latviešu tautas vēsture ir skarba un pretrunu plosīta. Kā argumentācija tiek izmantoti Upīša biogrāfijas fakti, ka viņš ir bijis kolaboracionists – PSRS Sociālistiskā Darba varonis, ieņēmis LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētaja vietnieka amatu, kā arī īstenojis 1940.gada okupāciju. Protams, ka tā ir patiesība, taču, virspusēji politiķiem par pamatu ņemot šādus kritērijus, mums būtu vispār jāvērtē vēl citu sabiedrībā zināmu personu piemiņas vietas un attieksme pret šīm personām. Vai tiešām tagad Kārļa Ulmaņa ilūzijās balstītā rīcība 1940.gada vasarā un viņa paraksti uz okupācijas varas dokumentiem pārvelk treknu svītru viņa tik nozīmīgajam ieguldījumam Latvijas valsts izveidē? Padomju laika vēstures grāmatās kā revolucionāro ideju pamatlicējs Upīts minēts līdzās Rainim, latviešu strēlnieki dalījās “sarkanajos” un “baltajos”, vai tāpēc mums būtu jābojā arī Raiņa un Strēlnieku pieminekļi?!
Upīša pieminekļa pakājē pie Kongresu nama notika plaši tautas mītiņi par Latvijas neatkarību, un šajās tautas manifestācijās Upīša pieminekļa pakājē gūla ziedi. Upīts joprojām ir nozīmīgs ievērojamai sabiedrības daļai, un tas saistās ar viņa pozitīvo pienesumu. Viņš ir ražīgākais latviešu rakstnieks, dramaturgs, publicists, izcils literatūrkritiķis, nozīmīgs mūsu literārās valodas bagātinātājs. Tieši pateicoties viņa mantojumam, latviskumu bija iespējams kopt arī padomju gadu darbības laikā. Padarīt viņu par monstru, padomju varas gadu noziedznieku, tas neatbilst vēsturiskajai patiesībai un neiztur kritiku,” teikts vēstulē.
“Šādi politiski lēmumi, arī Rīgas domes ieplānotā Upīša pieminekļa publiskā sabojāšana, vedina domāt, ka patiesais mērķis ir sabiedrības un tautas šķelšana, nevis vienošana. Tā ir pilsoniskās sabiedrības iekšēja destabilizēšana. Civilizētā sabiedrībā rūpes par kultūrvēsturisko mantojumu nozīmē tā saglabāšanu oriģinālā veidolā. Šis Rīgas domes lēmums ir bezprecedenta gadījums, kad tiek nolemts nevis sakopt, restaurēt, pārvietot, noglabāt vai atdot dāvinātājiem kādu kultūrvēsturisku pieminekli, bet to neatgriezeniski sabojāt un sabojātā veidā izstādīt publiski. Visos laikos, visās kultūrās ir bijušas vēsturiski nozīmīgas personības ar dažādām ideoloģiskām pārliecībām. Jāatgādina, ka Upīša pieminekļa aizstāvju atklātajā vēstulē, ko pērn parakstīja ap trīsdesmit plaši pazīstami muzeju darbinieki, vēsturnieki, literatūrzinātnieki, ir norādīts, ka “valsts arhīvos nav atrodami dokumentāri pierādījumi, ka Andrejs Upīts būtu atbildīgs tieši par politiskām represijām – nedz 1919.gadā, kad nepilnus piecus mēnešus rakstnieks atradās politiskā amatā, nedz pēc 1940.gada. Pat 1919.gadā pildot Padomju Latvijas Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītāja pienākumus, Upīša politika ir vērsta uz kultūru, nevis citiem jautājumiem, kas skartu laikabiedru represēšanu, un šis fakts mūsdienās publiskā telpā bieži tiek apšaubīts bez jebkāda dokumentāra pamatojuma.”
Iemeslus mākslas darbu un nozīmīgu cilvēku piemiņai veltītu oriģināldarbu bojāšanai var piemeklēt jebkurš, bet tas nav pieļaujami tādā sabiedrībā, kas ciena savu vēsturi un kultūru.
Precedents ar Andreja Upīša pieminekļa plānoto sazāģēšanu, mūsuprāt, ir zīme, ka šai histērijai ir jādara vienreiz gals. Ja tiks pieļauta Upīša pieminekļa demontāža, tad nebūs nekādu šķēršļu drīzā nākotnē pievērsties arī citiem Latvijas kultūrvēsturiskiem pieminekļiem, lai tos iznīcinātu,” norāda Ruks.
“Politiskās varas aizsegā kādiem cilvēkiem piesavināties autorību un, izmantojot deputāta statusu, pielemt sev honorāru no budžeta naudas par pieminekļu bojāšanu nav pieļaujami tiesiskā valstī. Pieminekļi pieder tautai, nevis saujiņai Rīgas domnieku. Jāpiebilst, ka Rīgas domes lēmums liecina arī par rupju autortiesiskā mantojuma pārkāpumu, gan par interešu konfliktu vēlmē nopelnīt, jo plānotais pieminekļa sazāģētājs, resp., sabojātājs ir viens no pašreizējiem Rīgas domes deputātiem Ivars Drulle. Aicinām Jūs, izmantojot savu ietekmi un publisko autoritāti, darīt visu iespējamo, lai novērstu šāda Rīgas domes lēmuma realizāciju,” teikts vēstulē, kas adresēta Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam, Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai, Ministru prezidentei Evikai Siliņai, VARAM ministrei Ingai Bērziņai, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam Ivaram Kalviņam, Latvijas Universitāgtes rektoram Gundaram Bērziņam, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājam Guntim Gailītim un UNESCO ģenerāldirektorei Odrijai Azulē (Audrey Azoulay).
Lasiet arī: Viedoklis: Deputāti tērē naudu, kamēr maznodrošinātie paliek izsalkuši