“Nav noslēpums, ka dažādas Eiropas Savienības valstis dažādi vērtē iespēju, ka Krievijas militāra agresija var pārskatāmā nākotnē skart arī NATO dalībvalstis Eiropā. No Krievijas ģeogrāfiski tālākas valstis šos riskus uztver mierīgāk, un otrādi. No šāda viedokļa raugoties, tas, ka pēdējā laikā dalībvalstis spējušas vienoties par izdevumu aizsardzībai būtisku palielināšanu, neapšaubāmi ir sasniegums. Ļaudis Latvijā, kuri nereti bažīgi uztver to, vai mūsu sabiedrotie pietiekoši nopietni izturas pret Kremļa plāniem un iespējām, varētu atviegloti uzelpot,” norāda Eiropas Parlamenta deputāts Reinis Pozņaks.
“Tomēr taisnības labad jānorāda, ka tas ir tikai ceļa sākums, nevis uzvarošs finišs. Turklāt runa pat nav par to, cik precīzi un atbildīgi partneri solīto (panākt, ka līdz 2035. gadam izdevumi aizsardzībai un drošībai sasniedz 5% no konkrētās valsts IKP) īstenos dzīvē. Jāsaprot, ka naudas piešķiršana politiskajā līmenī vien neko negarantē. Iemesls ir tas, ka vairākas desmitgades ilgušais salīdzinoši mierīgais periods, kādu Rietumi baudījuši, ir mazinājis arī aizsardzībai nepieciešamās ražošanas jaudas,” teic deputāts.
“Tā nav tikai Eiropas Savienības problēma. Naudas izteiksmē ASV aizsardzībai pērn tērēja gandrīz triljonu dolāru, kas ir četras reizes vairāk par Ķīnas militārajiem izdevumiem. Tomēr amerikāņi ir nobažījušies, ka Ķīnas priekšrocība ir labāk attīstīta, militārām vajadzībām pielāgojama rūpniecība. Un bažas ir pamatotas. Piemēram, pagājušā gadā Pentagons nosprauda mērķi panākt, ka 2025. gada aprīlī mēnesī saražoto 155 mm artilērijas lādiņu skaits sasniegs 75 000. Reāli tempu ir izdevies kāpināt līdz 40 000. Līdzīgi citās pozīcijās.
Eiropā tas pats. Labā ziņa ir tā, ka NATO dalībvalstis Eiropā šo problēmu apzinās – gan amatpersonu, gan ekspertu līmenī. Piemēram, Eiropas Komisija šogad martā publicēja Eiropas aizsardzības spējām veltīto t.s. balto grāmatu, kurā minēja septiņas “plaisas” (“gaps”), kuras nepieciešams aizvērt.
Savukārt ietekmīgā domnīca “Kiel Institute for the World Economy” 2025. gada jūnijā publicēja skrupulozu analīzi ar skarbu nosaukumu “Fit for war by 2030?” (“Gatavi karam 2030. gadā?”), kurā dažādu bruņojuma tipu kontekstā ļoti konkrēti iezīmēti vairāki scenāriji. Proti, cik jāsaražo, lai justos pilnīgi droši, un cik – lai sajustos salīdzinoši droši,” skaidro Pozņaks.
“Tātad Eiropa palielina finansējumu aizsardzībai un diezgan labi saprot, kādas pozīcijas jāstiprina. Jautājums – kā to izdarīt praksē? Viena no problēmām ir joprojām nepietiekoši cieša sadarbība starp dalībvalstīm. Piemēram, ja skatāmies tanku segmenta analīzi, tad redzam, ka Eiropas valstu rīcībā ir apmēram 12 dažādi tipi. Šeit gribas pajautāt – ja Eiropa vēlas kāpināt tanku ražošanu, kā to izdarīt salīdzinoši ātrāk: vai strādāt ar katru no 12 tipiem, vai tomēr apvienot spēkus mazākam skaitam? Cita ietekmīga domnīca “Breugel”, komentējot pēdējās vienošanās par aizsardzību, nesaudzīgi aizrādīja, ka izvirzīto mērķu sasniegšana būs “nereāla un politiski neiespējama”, ja katra valsts to darīs individuāli.
Ciešāka sadarbība nozīmē ne tikai to, ka valstis koordinējas iepirkumos un ražošanā. Lai aizsardzībai nepieciešamais patiešām tiktu saražots, nepietiek ar kaut visaugstākā līmeņa amatpersonu politisku lēmumu. Briselē nav tāda viena “kases lodziņa”. Lai uzņēmumi varētu ražot un vēl jo vairāk paplašināt ražošanu, ir nepieciešama finanšu sistēma, kura aktīvi iesaistās. Šo sistēmu var saukt par banku, fondu, vēl citādi – tam nav tik lielas nozīmes. Nozīme ir tam, lai aizsardzībai atvēlētā nauda neiesprūst birokrātijā un finanšu sektora piesardzīgajā attieksmē pret militāro rūpniecību,” skaidro EP deputāts.
“Var teikt, ka nojausma par šādiem riskiem pastāv, un tāpat pastāv arī aicinājumi pret tiem izturēties nopietni. Piemēram, Eiropas Padomes 2025. gada 26. jūnijā publiskotajos secinājumos par drošību norādīts, ka dalībvalstīm nevajadzētu sapīties atšķirīgās prasībās ražotājiem, ka jāiesaista arī vidēji un nelieli uzņēmumi. Jau minētajā dokumentā Eiropas Padome saka, ka 2025. gada oktobrī tā izvērtēs, kā ar šo un citu rekomendāciju ieviešanu veicas. Tātad atlikuši tikai pāris mēneši, un tad arī varēs vairāk spriest par to, cik lielā mērā paziņojumi un solījumi īstenojas.
Tik apjomīgus un sarežģītus jautājumus kā aizsardzības spēju būtiska uzlabošana, turklāt salīdzinoši īsā periodā, neatrisina viens notikums, viena tikšanās, lai cik augstā līmenī. Nav jēgas vai nu krist panikā, vai, pretēji, ieslīgt eiforijā, balstoties uz to, kā kurš uz kuru nav paskatījies, nav sarokojies vai kaut ko pateicis presei. Latvijas un Eiropas drošības stiprināšana ir un būs garš process, kurā nedrīkst snauduļot un sarosīties tikai pirms samitiem vai citām augsta līmeņa tikšanām,” tā Pozņaks.
Lasiet arī: Švinka: Nepiekrītu priekšlikumam samazināt finansējumu ceļiem un šādu risinājumu tālāk nevirzīšu