Viedokļa raksts/Ilona Bērziņa
Pirmdienas vakars Latvijā izgaismoja nevis dronu iespējamu ielidošanu mūsu valsts teritorijā, bet gan daudz bīstamāku problēmu – valsts nespēju elementāri komunicēt krīzes situācijā.
Valsts prezidents publicē satraucošu paziņojumu par iespējamu apdraudējumu gaisa telpā. Sabiedrība reaģē, cilvēki meklē informāciju. Un ko viņi atrod? Neko. Lapa “112.lv” nestrādā. Lietotne – nedarbojas. Oficiālā informācijas sistēma – paralizēta tieši brīdī, kad tā ir visvairāk nepieciešama.
Tas nav tehnisks sīkums. Tā ir sistēmiska izgāšanās. Atcerēsimies “draudzīgo dronu”, kurš pirms nepilniem diviem gadiem nokrita Gaigalavas pagastā un komunikāciju par šo notikumu, kas izvērtēs par īstu katastrofu gan NBS, gan aizsardzības ministram Andrim Sprūdam (Progresīvie).
Tagad katastrofa gājusi plašumā – pēkšņi izrādījies, ka visa plātīšanās par Latvijas digitalizācijas spējām ir uzpūsts burbulis. Jo kā citādi vērtēt gan balsu skaitīšanas sistēmas izgāšanos pašvaldību vēlēšanās un šogad sekojošo IT iepirkumu skandālu, gan vēl jo vairāk “112.lv” uzkāršanos situācijā, kad Balvu novada un Ludzas novada iedzīvotāji brīdināti par iespējamu drona radītu apdraudējumu gaisa telpā, bet Valsts prezidents brīdina par iespējamu apdraudējumu gaisa telpā.
Varbūt pietiks no valsts puses ieguldīt milzīgu naudu sistēmās, kurās būtiskos brīžos “jāveic uzlabojumi”, “jānovērš nepilnības” utt., Turpinot šādi “apgūt” Latvijas un Eiropas nodokļu maksātāju naudu, X stundā var arī izrādīties, ka karalis ir kails, jo attiecīgo sistēmu izveidošanai paredzētā nauda šaubīgos konkursos izdalīta savējiem un desmitiem miljonu vērto iepirkumu rezultāts klibo ar abām kājām.
Mēs dzīvojam reģionā, kur karš Ukrainā nav kaut kur tālu – tas ir tepat blakus, dažu simtu kilometru attālumā. Un tomēr Latvijā joprojām nav nodrošināta elementāra lieta – stabila, funkcionējoša krīzes informēšanas infrastruktūra. Kā tas ir iespējams? Kur ir ieguldītie miljoni digitalizācijā? Kur ir testi? Kur ir rezerves sistēmas?
Vēl absurdāk – valsts pati rada paniku, bet nespēj to pārvaldīt.
Prezidents brīdina, bet institūcijas nespēj nodrošināt, ka sabiedrība var saņemt skaidru, pārbaudītu informāciju vienā vietā. Rezultātā cilvēki klejo starp sociālajiem tīkliem, baumām un nepilnīgiem mediju ziņojumiem.
Tas nav drošības stiprinājums. Tā ir uzticības graušana.
Aizsardzības ministrs pats atzīst – nav zināms, kas īsti pietuvojies Latvijas gaisa telpai. Varbūt drons, varbūt kas cits. Varbūt no Krievijas, varbūt no Ukrainas. Varbūt pat nekas bīstams. Citiem vārdiem – valsts brīdina par apdraudējumu, kuru pati nespēj identificēt.
Un šādā situācijā vēl sabrūk vienīgais instruments, kas paredzēts sabiedrības informēšanai. Tas vairs nav par tehnoloģijām. Tas ir par atbildību.
Ja krīzes komunikācijas sistēma nestrādā brīdī, kad prezidents izplata brīdinājumu, tad šī sistēma faktiski nepastāv. Un, ja sistēma nepastāv, tad jāuzdod vienkāršs jautājums – kas vispār Latvijā ir gatavs krīzei?
Šis incidents nedrīkst beigties ar kārtējo “atvainojamies par sagādātajām neērtībām”. Šeit ir vajadzīga politiska un institucionāla atbildība. Ir jānosauc konkrēti vainīgie, jāizvērtē sistēmas kapacitāte un nekavējoties jāiegulda tur, kur tas ir vitāli – nevis prezentācijās par digitalizāciju, bet reālās, funkcionējošās sistēmās.
Citādi nākamreiz tas vairs nebūs “iespējams apdraudējums”.
Un tad ar nestrādājošu mājaslapu nepietiks.
Lasiet arī: Noslēpumains objekts pie Latvijas robežas – atbildes vēl nav