Šopavasar aizstāvētā maģistra darba pētījumā atklāts, ka skaņa, ko rada jūras vēja parki, var likt izklīst siļķu bariem, bet zivis var aizpeldēt citviet, un pavasara nārstu turbīnu troksnis neietekmē, raksta “ERR News.”
Kirke Parisa (Kirke Paris) Tartu Universitātē aizstāvēja maģistra darbu, kurā pētīja, kā jūras vēja parkiem raksturīgā zemas frekvences skaņa ietekmē Baltijas siļķu uzvedību. Eksperiments lauka apstākļos parādīja, ka skaņas avota tuvumā siļķu baru blīvums bija mazāks; tajā pašā laikā sākotnējie rezultāti neliecina, ka vēja parki nodara zivīm nozīmīgu kaitējumu.
Pētījuma izvēli noteikusi praktiska nepieciešamība, jo Igaunijas piekrastes ūdeņos plānotas plaši jūras vēja parki. Pieaug arī cilvēku darbību radītais zemūdens troksnis. Parisa sacīja, ka izpratne par to, kā dzīvnieki uztver apkārtējo vidi ir svarīga, lai saprastu, kā zivis apdzīvo vidi un kā tajā pārvietojas. Pētnieki nolēma novērot zivis dabiskajā vidē, jo laboratorijas apstākļos skaņa varētu izplatīties citādi nekā atklātā jūrā, un mākslīgā vide varētu arī ietekmēt zivju uzvedību. Parisa norādīja, ka zivs nebrīvē noteikti uz stresoriem reaģēs citādi nekā savvaļā.
Eksperiments norisinājās Rīgas jūras līcī, uz dienvidiem no Kihnu. Apmēram 16 kvadrākilometrus plaša apgabala centrā tika novietots īpašs skaļrunis, kas simulēja vēja turbīnas radīto skaņu. Pētnieki ar laivu šķērsoja iepriekš noteiktus maršrutus un mērīja zivju blīvumu. Skaņas frekvence bija vēja turbīnām parasti raksturīgie 100 herci, un skaļruņa radītā skaņa sasniedza 170 decibelu spēku. Parisa sacīja, ka tas atbilst ļoti skaļai cilvēkai runai, bet ūdenī vairāk atgādina zemu, nepārtrauktu dūkšanu.
Salīdzinot apstākļus ar un bez skaņas, bija saskatāma skaidra tendence.
Kad bija ieslēgts skaļrunis, siļķu baru blīvums tā tuvumā samazinājās. Lai gan ne visas zivis pameta zonu, ko skāra skaņas piesārņojums, siļķu bari kļuva redzami izkliedētāki. Eksperimenta laikā iegūtie dati liecina, ka statistiski nozīmīgs trokšņa efekts vērojams apmēram 350 metrus ap skaņas avotu. Parisa norādīja, ka rādiuss, kas mazāks par puskilometru, vienas vēja turbīnas kontekstā nerada vērā ņemamu šķērsli, un zivis no tā var aizpeldēt prom. Situācija ievērojami mainās, ja vēja parku veido desmiti vai simti turbīnu. Tādā gadījumā trokšņa skartā zona paplašinās, un svarīgs kļūst vairāku turbīnu vienlaicīgi radītā trokšņa kombinācija. Atrašanās vieta kļūst īpaši nozīmīga, ja lieli vēja parki aizšķērso ceļu uz nārsta vietām. Parisa uzsvēra, ka pašreizējie pētījumi gan neliecina, ka tā notiks Baltijas jūrā.
Papildus trokšņa piesārņojumam, vēja parki var ietekmēt zivis arī citos veidos. Piemēram, būvniecības laikā paceltie nogulumi var pasliktināt redzamību zem ūdens. Arī zemūdens kabeļu, kas savieno vēja parkus ar sauzemi, radītais elektromagnētiskais lauks var traucēt zivju navigācijas spējām.
Tiesa, ne visas vēja parku radītās izmaiņas kaitē jūras faunai. Pamtīgie vēja turbīnu pamati bieži piesaista zivis, palielinot biomasas daudzumu un pieejamās barības apjomu. Zvejas aizlieguma zonas, kas bieži tiek veidotas ap vēja parkiem, var sniegt zivīm drošu patvērumu.
Parisa pastāstīja, ka zivju dzirde ir ievērojami sarežģītāka nekā sākotnēji varētu šķist.
Lai gan jūras dzīvniekiem nav ārēji redzamu ausu, iekšējās ausis uztver skaņas spiediena izmaiņas apkārtējā vidē. Daudzas sugas spēj arī uztvert ūdens daļiņu kustību. Tā kā zivis ir ļoti plašs un savstarpēji atšķirīgs komplekss, dzirde ievērojami atšķiras starp sugām. Dažas zivis spēj uztvert ultraskaņu, citas dzird infraskaņu. Lielākā daļa sugu labāk uztver zemas frekvences, no 100 līdz dažiem simtiem hercu. Skaņa palīdz zivīm pārvietoties vidēm, meklēt barību un izvairīties no plēsējiem.
Baltijas jūras siļķe, visticamāk, ir starp zivīm ar labāko dzirdi reģionā. Lai gan Baltijas siļķu dzirde iepriekš nav pētīta, ir plaši pētījumi par tai tuvi radniecīgo Atlantijas siļķi.
Lauka pētījums norisinājās no 2023. līdz 2025.gadam, un maģistra darbs ir daļa no plašāka pētījuma. Parisa pētījumu veica rudenī, kad zivis ir aktīvākas un koncentrējas līcī. Citi pētnieki pēc tam turpināja Baltijas siļķu uzvedības novērojumus pavasarī, seklajos Pērnavas līča ūdeņos.
Tika atklāts, ka troksnis neietekmē nārstu, kas vēja parku plānošanai ir laba ziņa.
Parisa plāno turpināt pētīt konkrētos zivju uztveres mehānismus doktorantūrā, īpašu uzmanību pievēršot skaņas izraisītajai ūdens daļiņu kustībai.
Pētniece norādīja, ka vēja parku ietekmes novērtējumā jālūkojas uz vairāk nekā vienu faktoru, un jāņem vērā dažādu faktoru kombinācijas. Viņa piebilda, ka pētniekus interesē, kā skaņa ietekmē visu ekosistēmu, ne tikai vienu sugu.
Pētījumā atklātais līdz ar to nenozīmē, ka jūrā var bez ierobežojumiem būvēt vēja parkus. Tajā pašā laikā neesot iemesla baidīties, ka viena vēja parka radītā skaņa varētu uzreiz iznīcināt Baltijas siļķu populāciju. Esot ļoti slikta ideja piepildīt visu Rīgas jūras līci ar vēja parkiem, bet ir jāmeklē gudri risinājumi.