Ar Eiropas Savienības Vispārējās tiesas lēmumu Latvijas pilsonim Pēterim Avenam 2022.gada 28.februārī noteiktās ES sankcijas ir atceltas. ES Padome vēl nav pieņēmusi lēmumu par apelācijas iesniegšanu šai lietā, tomēr, kā norāda P.Avena pārstāvis “Jāņa Kārkliņa advokātu biroja” vadošais partneris, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors, zvērināts advokāts Jānis Kārkliņš, tiesas spriedums ir iznīcinošs.
Kā tiek veidota ES sankciju politika un cik šis rīks ir ietekmīgs, lai sasniegtu deklarēto mērķi – nevis sodīt, bet panākt, lai tie, pret ko tās vērstas, mainītu savu politiku vai rīcību? Vai šīs sankcijas strādā?
Attiecībā uz katru individuālo fizisko personu sankcijas nešaubīgi strādā, jo fiziskās personas ir absolūti ierobežotas savos mantiskajos darījumos. Persona tiek vispār izstumta no ekonomiskās aprites. Salīdzinot var teikt – ja, atrodoties cietumā, cilvēks nevar komunicēt ar ārpasauli un baudīt fizisko brīvību, tad sankcionēta persona nevar baudīt nekādu ekonomisko brīvību, izņemot, ja noteiktām darbībām ir saņemtas speciālas atļaujas. Tādējādi no individuālas personas viedokļa raugoties, sankcijas ir iedarbīgas. Taču sankciju mērķis nav nodarīt ļaunumu kādai konkrētai fiziskai personai, šis mērķis politiski ir daudz lielāks – mainīt konkrētu valstu, piemēram, Irānas, Ziemeļkorejas, Krievijas uzvedību vai ietekmēt to.
Pagājuši vairāk kā divi gadi kopš Krievijas sāktā kara Ukrainā un mēs redzam, ka šis mērķis nav sasniegts. Manuprāt, tā notiek tādēļ, ka sankcijas noteikusī Rietumu pasaule vēl nav visa pasaule, ir pietiekami daudzas valstis, kuras turpina sadarboties ar Krieviju. Ņemot vērā globalizāciju un piegādes ķēdes, Krievija sankciju negatīvo ietekmi mazina sadarbojoties ar valstīm, kuras sankcijām nav pievienojušās. Nerunājot šai gadījumā par morāli un reputācijas zaudējumu, redzam, ka tīri ekonomiskā ziņā Krievijai sankcijas nav būtiski kaitējušas un nav arī ietekmējušas kara norisi.
Sankciju noteikšana pašā kara sākumā bija politisks žests no Rietumu puses un tām vajadzēja būt. Tas parādīja, ka mēs nosodām šo karu. Ja kāda valsts apdraud rietumu civilizācijas vērtības, tā reaģē un saka – mēs šo valsti vai konkrētos indivīdus sankcionēsim. Tomēr manā ieskatā sankciju politika ir jāpilnveido, lai tā būtu efektīvāka. Lai kā tas varētu nepatikt, bet pagaidām Krievija no sankcijām īpaši necieš.
Aģentūra Bloomberg pērn ziņoja, ka Putina spiediena un sankciju ietekmē Krievijas biznesmeņi no Eiropas izveduši savus aktīvus vismaz 50 miljardu ASV dolāru vērtībā.
Jautājums ir, ko mēs, kā Rietumu civilizācija, vēlamies. Vai gribam paust savu pozīciju un sodīt visus uzņēmējus, kas cēlušies no Krievijas? Taču kā tas palīdz Ukrainai kara laukā? Manuprāt, nekā.
Tie cilvēki, kurā savā uzņēmējdarbībā izsitušies līdz Rietumiem, iespējams, ir labākie no Krievijas prātiem. Šādus cilvēkus stumt atpakaļ uz Krieviju, lai viņi sekmē Krievijas ekonomikas attīstību un audzē šīs valsts ienākumus, lai tā vēl vairāk varētu ražot ieročus, nav pareizi. Manuprāt pareiza politika būtu, ja krievu uzņēmējus, kuri ir patiesi lojāli Rietumu vērtībām, aicinātu uz Rietumiem. Savukārt specdienestu uzdevums būtu identificēt to, kuri vienalga kādā veidā atbalsta Krievijas agresiju.
Tāpat Eiropas Savienība varēja, piemēram, pateikt – esam apzinājuši visus turīgos Krievijas biznesmeņus, kuriem ir liela ietekme ekonomikā, un, ja jūs atbalstīsiet karu vai pārkāpsiet kaut vienu no mūsu noteiktajiem kritērijiem, jūs būsiet sankcijās. Tādā gadījumā ļoti daudzi krievu uzņēmēji paliktu Rietumos un izvairītos no atgriešanās Krievijā. Tad krievu uzņēmējs varētu noorientēties – es varu nebūt sankcijās un pasargāt savus aktīvus, ja izdaru a, b, c un d. Taču daudzus sankcionēja, juridiski neko nepamatojot, un to pierāda arī Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedums Pētera Avena lietā, kur tiesa skaidri un gaiši pateica, ka viņam piemērotajām sankcijām nav nekāda pamata.
Ļoti daudzi šīs valsts uzņēmēji Krievijas karu Ukrainā neatbalsta. Protams, var teikt: kāpēc viņi to publiski nenosoda? Tomēr ir jāsaprot, kāds režīms valda Krievijā. Publiski šo karu nosodīt nozīmētu to pašu, kā teiksim, Latvijā septiņdesmitos gados iziet un publiski izteikt nosodījumu padomju okupācijai. Tagad varētu visiem pārmest un teikt – Gunārs Astra izgāja, vēl daži, bet ko jūs, pārējie, darījāt? Kāpēc klusējāt? Tātad arī jūs atbalstījāt to režīmu? Tāpēc nevar tā naivi teikt – izejiet un pasakiet! Tur tomēr cilvēkiem ir tuvinieki, draugi, dažādi biznesa partneri, uz kuriem tas atstās negatīvu iespaidu. Tur nav Rietumu brīvības, kur cilvēks var pateikt, ko domā, un viņam par to nekas nebūs. Tāpēc, manuprāt, vajadzēja sašķirot tos uzņēmējus, kas ir prorietumnieciski, un tādi tur ir, un tos, kuriem tiešām ir imperiālistiska domāšana.
Tagad visi tika pārmesti pār vienu kārti. Piekrītu, ka kara sākumā varbūt tiešām tā bija jādara, jo ko gan dažās dienās pēc iebrukuma var izšķirot. Tādēļ bija pareizi, ka visus, kas pirmsšķietami saistīti ar šo režīmu, sākotnēji sankcionēja. Tomēr, laikam ejot, tas bija jāšķetina. Ja Krievijas uzņēmēji redzētu, ka Rietumi to vērtībām lojālus cilvēkus aizsargā, tas arī citus mudinātu nostāties Rietumu pusē. Pašreizējā situācijā viņi neredz jēgu, neredz nekādu labumu no šādas rīcības, un dodas atpakaļ uz Krieviju.
Šā gada sākumā Kipras mediji ziņoja, ka daudzi lieli Krievijas uzņēmumi pēc tam, kad Kipras varasiestādes sāka izmeklēt sankciju apiešanas gadījumus, pameta šīs valsts jurisdikciju un izvēlējās pārcelties uz Krievijas “īpašajiem administratīvajiem apgabaliem,” kuri tur visai lielā steigā tika izveidoti.
Putins grib, lai visi Krievijas uzņēmēji savus aktīvus pārceļ atpakaļ uz Krieviju šīs valsts ekonomikas stiprināšanai, un faktiski ar rietumu rokām viņam tiek palīdzēts to darīt. Tas nav pareizi, jo tā mēs stiprinām Krievijas valsti. Mums vajadzētu caur lojāliem krievu uzņēmējiem pumpēt ārā no Krievijas naudu. Problēma tā, ka Eiropas, arī Latvijas sabiedrībai, Krievijas bagātnieks asociējas ar jahtu, neskaidras izcelsmes naudu un milzīgām villām ārvalstīs. Taču tā ir mazākā daļa no Krievijas uzņēmējiem, kurus redzot, sabiedrība vispārina.
Neapšaubāmi, sankcijas pret uzņēmējiem, kuri, karam turpinoties, turpina atbalstīt šo režīmu, piemēram, investē militārās ražotnēs, ir pilnīgi pamatotas, tomēr lielai daļai ar to nav pilnīgi nekāda sakara.
Financial Times aprīļa beigās ziņoja, ka Rietumu bankas, kas nav pārtraukušas darbību Krievijā, pērn Kremlim nodokļos samaksājušas vairāk kā 800 miljonus eiro, kas ir četras reizes vairāk, nekā 2021.gadā, tātad pirms Krievijas uzsāktā kara Ukrainā. Vai tas nenozīmē, ka pēc būtības vajadzētu sodīt arī šīs bankas par Krievijas ekonomikas atbalstīšanu?
Tas atkal dod vielu spekulācijām par Rietumu divkosību un mazina Rietumu “brendu”. Proti, no vienas puses tiek runāts par vērtībām, no otras – ar šādām darbībām tiek atbalstīta agresorvalsts ekonomika. Tanī pašā laikā Avena kungs sankcijās iekļuva arī tādēļ, ka viņam daļēji piederošs uzņēmums Krievijā maksā nodokļus. Ja tā, tad arī tie rietumu uzņēmumi, kas agresorvalstī maksā nodokļus, būtu jāsankcionē. Uzskats – tas, ka tu maksā nodokļus, jau pats par sevi nozīmē, ka tu esi kara atbalstītājs, ir absurds. Starp to nav korelācijas.
Savukārt, ja tiek uzskatīts, ka Krievijas uzņēmēji, maksājot nodokļus, atbalsta karu, tad no kurienes ir pārliecība, ka rietumu uzņēmēji, maksājot nodokļus tai pašā Krievijā, karu neatbalsta? Te parādās pilnīgi skaidra divkosība. Un tad krievu dvēselei liekas – nu, paskatieties, kādi tie Rietumi ir – viņi aizsargā savējos un pelna uz mūsu rēķina, bet tos izstumj ārā, lai nebūtu konkurences! Izdomāti tiek visādi stāsti. Tas nav smuki un tādēļ es arī uzskatu, ka šī politika ir jāveido gudrāk un pragmātiskāk.
Skaidrs, ka rietumu pasaule un jebkurš saprātīgs cilvēks nosoda šo karu. Bet tad arī gudri jāizlemj, kā panākt gan to, lai Krievija izbeidz vai vismaz ierobežo savu agresiju, gan arī kā gudrākos un talantīgākos šīs valsts prātus dabūt savā pusē. Vajag panākt Krievijas elites sašķelšanu. Jo, ja visa šī elite tiek aizdzīta atpakaļ uz Krieviju un viss viņiem ir atņemts, rodas revanšisms. Bet, ja šī pati elite redz, ka rietumiem lojālie uzņēmēji var turpināt savu ierasto dzīvi, tad palikušie neizbēgami sāks domāt – bet kāpēc mēs esam kopā ar Putinu? Notiks elites sadalīšana un Krievijā sāksies iekšējā neapmierinātība, ka kaut kas ir jāmaina. Tagad nekā tāda nav, jo visi ir ielikti vienā maisā.
Vai par to periodu, kurā saskaņā ar ES Vispārējās tiesas spriedumu, sankcijas bija piemērotas nepamatoti, kādam būs jāapmaksā Pēterim Avenam nodarītie zaudējumi? Ja jāapmaksā, tad kam, un kas noteiks šo zaudējumu apmērus?
Ja šis spriedums stāsies spēkā un paliks secinājums, ka Eiropas Savienības Padome nepamatoti pakļāvusi personu sankcijām, tad skaidri un nepārprotami būs noteikts, ka laika posmā no 2022.gada marta līdz 2023.gada vidum Avena kungs sankcijās bijis nepamatoti. Tas nozīmē, ka šī rīcība ir bijusi prettiesiska un Eiropas Savienībai jāatlīdzina nodarītie zaudējumi. Un tie ir milzīgi, jo tieši pirmajā gadā notika vislielākais viņa aktīvu vērtības kritums. Līdz ar to tas rezultēsies tiesvedībā, ja vien Eiropas Savienības Padome kaut kādā veidā nemainīs savu politiku.
Eiropas Savienības politiskā griba sankciju noteikšanas brīdī bija skaidra un saprotama. Tomēr tas nav tikai politisks lēmums, tas ir cilvēka dzīvi iznīcinošs un ietekmē arī viņa bērnus. Tāpēc valstu grupai būs šajā gadījumā jāatbild, to pateikusi augsti kvalificēta ES tiesa. Personas ievietošana sankciju sarakstos nav tāda vienkārša lieta – gribējām un izdarījām, tur jābūt noteiktām konsekvencēm. Attiecībā uz Avena kungu tiesa ļoti skaidri norādījusi, ka nav neviena pierādījuma apgalvojumiem, ka viņš jel kādā veidā – finansiāli vai kā citādi, būtu atbalstījis karu. Tas vien, ka viņš Krievijā ir liels uzņēmējs, vēl automātiski nenozīmē, ka viņš ir atbalstījis karu. Ir jāpierāda, ka viņš ar savām darbībām atbalstījis šo Ukrainas teritoriālās integritātes pārkāpumu.
Diemžēl par personas nepamatotu ievietošanu sankciju sarakstā Eiropas Savienības nodokļu maksātājiem var nākties maksāt miljardus. Ja jebkuru no mums pēkšņi nepamatoti ievietotu sankciju sarakstā, cilvēks būs ekonomiski iznīcināts. Par to ir jāatbild.
Iepriekš minējāt, ka Avena kungs sankcionēts, jo viņam daļēji piederošs uzņēmums Krievijā maksājis nodokļus. Paskaidrojiet, lūdzu, sīkāk.
Ja cilvēks tiek vainots par to, ka viņam daļēji piederošs uzņēmums Krievijā maksā nodokļus, faktiski būtu jāpaziņo, ka Krievijā ar uzņēmējdarbību nedrīkst nodarboties.
Kas vēl ir interesanti – Eiropas Savienības Padome sankciju pamatojumus laika gaitā maina. Tā nodokļu maksāšana jau sākumā nebija kā pārmetums, tā uzradās vēlāk, kad retrospektīvi tiek teikts – tu maksāji nodokļus, kad sākās karš! Taču, pirmkārt, kā var nemaksāt nodokļus, ja reiz tā ir imperatīva norma, ko nosaka valsts? Otrkārt, daudziem šie aktīvi bija rietumos, arī Avena kungam. No vienas puses Eiropas Savienība saka – tu nedrīksti maksāt nodokļus Krievijā, no otras, – pat ja tu gribētu atsavināt savu aktīvu un šos nodokļus nemaksāt, tu nevari to izdarīt, jo aktīvi ir iesaldēti.
No publiski pieejamās informācijas zināms, ka P.Avens un M.Fridmans jau vairāk kā gadu cenšas pārdot savas “Alfa bank” kapitāla daļas, taču tas nav iespējams, jo Kipras regulators tam nedod atļauju.
Avena kungs ir konkrēti definējis, ka viņš grib iziet no Krievijas tirgus, negrib nekādu saistību ar Krieviju un vēlas dzīvi pavadīt Latvijā, tātad rietumos, un vērsies pie vienas no Eiropas Savienības valstīm – Kipras, lūdzot dot atļauju šo aktīvu atsavināšanai. Atļauja netiek dota. Mulsina, ka cilvēks grib saraut visas saites ar Krieviju, bet viņam to neļauj. Latvijas valsts arī nepalīdz. Esam vērsušies pie valsts ar lūgumu palīdzēt, bet tiek uzskatīts, ka tas nav Latvijas uzdevums. Politiķiem ir kaut kādas nesaprotamas bailes vai drosmes trūkums iziet un pateikt: jā, mēs atbalstām Ukrainu, bet tas, ka mēs savam pilsonim palīdzam iziet no Krievijas tirgus, nenozīmē, ka mēs kaut kādā veidā kaitējam Ukrainai. Šāda rīcība būtu pragmatiska.
Rodas iespaids, ka rietumi grib, lai šādi cilvēki, kuri praktiski grib būt rietumos un atbalstīt tos, brauc atpakaļ uz Krieviju. Bet vajadzētu būt otrādi. Ja viņš šos aktīvus atsavina, par tiem saņemtā nauda nonāk kādā rietumu kredītiestādē un uzreiz tiek iesaldēta. Tā stāv kādā rietumu bankā un nestrādā par labu Krievijas kara mašīnai. Pārliecinoties, ka cilvēks tiešām grib būt Rietumos un pārrāvis visas saites ar Krieviju, viņš no sankciju saraksta tiek izņemts un šo naudu iepludina Eiropas ekonomikā, kur no tās tiek maksāti nodokļi, par kuriem, savukārt, var ražot ieročus un dot tos Ukrainai. Tā būtu pragmatiska rīcība un reāls atbalsts.
Latvijas sabiedrībai bijusi iespēja iepazīties vien ar Eiropas Savienības Vispārējās tiesas secinājumiem. Jūs teicāt, ka spriedums ir iznīcinošs. Vai varat pastāstīt sīkāk?
Pamatojumā Avena kunga iekļaušanai sankcijās 2022.gada martā bija divi punkti. Viens, ka viņš ir fiziskā persona, kura atbildīga par darbībām vai politiku, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, un otrs, ka viņš kā fiziskā persona materiāli vai finansiāli atbalstījis Krimas aneksiju vai Ukrainas destabilizāciju, atbildīgos Krievijas lēmumpieņēmējus vai gūst labumus no tiem.
Eiropas Savienības Padome, lai pamatotu, kādēļ Avena kungs ir atbalstījis karu, iesniedza lietā dažādas ziņas. Taču tiesa norādīja, ka visi notikumi, kuros Avena kungam bijusi dalība vai saikne ar Putinu, ir pagātnē. Piemēram, ir pārmetums, ka 1992.gadā Avena kungs sniedzis kaut kādu palīdzību Putinam, kad viņš strādāja Pēterburgā. Tiesa saka, nevar veidot cēloņsakarību Ukrainas neatkarības apdraudēšanai ar 1992.gadā sniegtu palīdzību, pat ja tāda būtu bijusi. Ja uzskatītu, ka tāda ir, tad Avena kungam jau 1992.gadā bija jāzina, ka Putins kļūs par prezidentu, iebruks Ukrainā, un tāpēc jāatsakās ar viņu sadarboties. Tur ir vairāki pagātnes notikumi, kas tiek it kā savilkti kopā, lai pierādītu, ka Avena kungs ir Putinam tuvs cilvēks. Viens gadījums pat ir komisks. Kādā Maskavas šķīrējtiesā tika pieņemts Avena kungam nelabvēlīgs spriedums un viņš uzskatīja, ka tas, iespējams, pieņemts prettiesiski. Avens rakstījis vēstuli prezidenta administrācijai ar lūgumu vērst prokuratūras uzmanību uz to, ka iespējams, notikušas nelikumības. Eiropas Savienības Padome to pagriež tā – lūk, cik viņš ir ietekmīgs, ka var prezidentam uzrakstīt vēstuli! Taču ja viņš būtu tik ietekmīgs, tad vienkārši varētu aiziet pie Putina vai piezvanīt viņam. Tomēr līdzīgi kā ikviens Krievijas iedzīvotājs, viņš raksta oficiālu iesniegumu. Tiesa arī pasaka – tas, ka Avens izmantoja likumā garantētās tiesības sūdzēties par kaut ko prezidentam, nepierāda ne to, ka viņš būtu tuvs prezidentam, ne arī to, ka viņš kaut kādā veidā būtu atbalstījis Ukrainas destabilizāciju. Vēl absurdāku to padara tas, ka šie notikumi risinājās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un 2000-šo gadu pašā sākumā.
Tāpat tiesa norādīja, ka nav nekādas saistības P.Avena dalībai Atlantijas padomes sanāksmē 2018.gada maijā un ES Padomes secinājumam, ka viņš tādējādi atbalstījis darbības vai politiku, kas apdraudēja Ukrainas teritoriālo integritāti, suverenitāti vai neatkarību. Tiesa raksta, nevar uzskatīt, ka Avens, vēsturiski darbojoties Krievijā, varēja paredzēt konkrētas darbības, lai atbalstītu politiku, kas destabilizē Ukrainu.
No ES Padomes bija arī pārmetumi, ka Avena kungs nav publiski nosodījis karu, un tiesa pateica, ka šāda bezdarbība, klusēšana arī nevar tikt uzskatīta par atbalsta aktu. Proti, lai pārmestu atbalstu Ukrainas destabilizācijai, ir jākonstatē darbība. Tas, ka tu klusē, nav atbalsts. Ir iemesli, kādēļ Krievijā nevar tā vienkārši iziet un pateikt, ko cilvēks domā par konkrēto režīmu. Tāpēc arī tiesa ļoti precīzi pateica, ka klusēšana nekādā gadījumā nav atbalsts. Pretējā gadījumā sanāk, ka visi, kas Padomju Latvijā klusēja, ir padomju režīma atbalstītāji. Bet mēs taču neuzskatām, ka visi latvieši, kuri padomju okupācijas gados neizgāja ielās, ir sadarbojušies ar okupācijas režīmu! Tāpat arī par visiem tiem cilvēkiem, kuri klusē par Krievijas agresiju Ukrainā, nevar teikt, viņi ir kara atbalstītāji.
Tiesa arī norādīja, ka ES Padome nesniedza nekādus papildu pierādījumus, salīdzinājumā ar tiem, uz kuriem tā bija balstījusies sākotnējo sankciju noteikšanas laikā, lai iekļautu Avena kunga vārdu sankciju sarakstā. Tātad šo divu gadu garumā, kamēr notika tiesvedības process, Padome nekādus jaunus pierādījumus, kas pamatotu, ka Avena kungs atbalstījis Ukrainas destabilizāciju, nespēja iesniegt.
Uz kādiem pierādījumiem ES Padome galvenokārt balstījās? Vai taisnība, ka galvenokārt tās bija preses ziņas?
Jā, galvenokārt tie tiešām balstījās uz ziņām vai pētniecisko žurnālistiku. Nekādā gadījumā negribu teikt, ka pētnieciskā žurnālistika būtu zemē metama, jo ir ļoti daudz gadījumu, kad, pateicoties žurnālistiem, daudzas lietas tiek atklātas. Tomēr šajā gadījumā nav ziņu, ka būtu arī kāda kompetento iestāžu informācija un lielākoties visi šie pierādījumi tiešām balstījās uz dažādām, pat apšaubāmām, interneta vietnēm. Manā ieskatā tā nedrīkstētu būt, ka jebkuram pilsonim piemēro tik smagas ekonomiskās sekas kā sankcijas, balstoties uz kaut kādiem ierakstiem internetā, ka kāds ir kaut ko redzējis vai dzirdējis. Tas varētu būt pirmais pavediens, kur kaut ko sākt meklēt, bet jāatrod fakti, ka tā tiešām ir patiesība, nevis jānospriež – ir trīs publikācijas un mēs uzskatām, ka tās ir patiesas. Ja šādu kārtību pieņem, tas rada shēmu kā iznīcināt jebkuru cilvēku.
Pēc ES Vispārējās tiesas spriedumiem par sankciju atcelšanu Pēterim Avenam un Mihailam Fridmanam izskanēja bažas, ka tagad neskaitāmas ES sankcionētās Krievijas fiziskās un arī juridiskās personas prasīs ES tiesu atcelt viņiem noteiktās sankcijas. Vai šīs bažas ir pamatotas, vai arī Avena gadījums bija īpašs?
Tiesa katru individuālu gadījumu tomēr vērtē atsevišķi. Avena kunga gadījumā ar neapbruņotu aci redzams, ka jau kopš 2014.gada viņš savu darbību saistījis ar rietumiem, dzīvojis Londonā, uzbūvējis savai ģimenei māju Latvijā. Līdz ar to viņa gadījumā tas ir savādāk un es nebrīnos par šo spriedumu. Tomēr tas automātiski nenozīmē, kas tagad arī citi Krievijas uzņēmēji tiks izņemti no sankciju saraksta. Tiesa šo gadījumu tiešām izvērtēja ļoti skrupulozi. Turklāt Avena kungs savu bagātību nopelnīja vēl pirms Putina nākšanas pie varas, un arī tas ir ļoti atšķirīgi no daudziem citiem, kuri Putina valdīšanas laikā ir pelnījuši no valsts budžeta. Tas ir pilnīgi cits stāsts. Tomēr domāju, ka tagad ne viens vien Krievijas biznesmenis tiešām cels prasības ES tiesā sankciju apstrīdēšanai. Tas gan nenozīmē, ka spriedumu par sankciju atcelšanu Avena kungam var vispārināt un tiesa tikai “štancēs” lēmumus, ar kuriem krievu uzņēmējus izņemt no sankciju saraksta. Satraukumam nav pamata. Tā nebūs.
Latvija lūgusi Eiropas Savienības Juridisko dienestu iesniegt apelāciju par sankciju atcelšanu Pēterim Avenam. Šis, protams, nav jautājums, kurā zīlēt – iesniegs ES Padome apelāciju vai neiesniegs, un tomēr – kāds ir jūsu viedoklis?
Manuprāt, apelācijas nebūs. Savukārt, ja būs, tad lasot šo spriedumu es neredzu nekādu iemeslu tā pārsūdzēšanai. Spriedums ir absolūti juridiski korekts un pilnīgi iznīcinošs. Tikpat labi ES Padome var pieņemt lēmumu, ka nevēlas otrajā instancē vēlreiz ciest pazemojumu. Jautājums, vai to vajag Latvijai. Domāju, drīzāk šis aicinājums iesniegt apelāciju bija politisks paziņojums, lai parādītu, ka esam vieni no karstākajiem Ukrainas atbalstītājiem. Tomēr tam nav nekādas saiknes ar atbalstu Ukrainai. Ukrainai vajadzīgi militārie ieroči, ar ko tā var uzvarēt kaujas laukā, nevis kaut kādas apelācijas par sankciju atcelšanu individuālai personai.
Mēs daudz darām ar karstu galvu. Trīs stundas pēc ziņas, ka ES Vispārējā tiesa lēmusi par labu Avenam, atskanēja paziņojums – Latvija aicinās šo spriedumu pārsūdzēt! Iznāk, ka Latvijas valsts ļoti aktīvi iestājas pret savu pilsoni. Man, kā pilsonim, tas liekas dīvaini.
Vismaz izvērtējiet to spriedumu, palasiet, sanāciet kopā un pēc piecām dienām pasakiet, aicināsiet vai neaicināsiet pārsūdzēt, vai vispirms pakonsultējieties ar citām dalībvalstīm. Kas notiks, ja pēc Latvijas valsts aicinājuma iesniegt šo apelāciju, Eiropas Savienības Padome to nedarīs, jo uzskatīs, ka spriedums ir ļoti spēcīgs un pamata apelācijas iesniegšanai nav? Vai tas, ka neizvērtējot spriedumu, emociju iespaidā kaut kas tiek darīts, nemazinās Latvijas prestižu starp pārējām Eiropas Savienības valstīm? Ja apelācija tiks iesniegta, Tieslietu ministrija varēs uzsist sev uz pleca un teikt: redziet, kā mēs! Bet ja neiesniegs? Tas parādīs, ka Tieslietu ministrija nav kompetenta? Politikai tomēr jābūt izsvērtai un gudrai, nevis lozungu veidā.
Tomēr pat tad, ja ES Vispārējās tiesas spriedums stāsies spēkā un sankcijas par attiecīgo periodu Avena kungam tiks noņemtas, vēl nenozīmē, ka tiks atceltas arī tās sankcijas, kuras noteiktas vēlāk. Vai šīm sankcijām ir kāds cits pamatojums?
Ir vēl viens pamatojums, kas nācis klāt 2023.gadā. Proti: “Viņš ir viens no vadošajiem uzņēmējiem, kurš iesaistīts ekonomikas nozarē, kas nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas Federācijas valdībai, kura ir atbildīga par Krimas aneksiju un Ukrainas destabilizāciju.” Tātad šis nodokļu aspekts. Tas bijis arī iepriekš, bet ne tik tieši. Tiesai būs jāvērtē, vai tas, ka uzņēmums, kurā Avens ir mazākuma dalībnieks, Krievijā maksā nodokļus, nozīmē, ka viņš atbalsta karu. Ja tā, tad arī visi tie Rietumu uzņēmumi, kuri strādā Krievijā, atbalsta Krimas aneksiju un Ukrainas destabilizāciju. Mūsu ieskatā arī šeit neveidojas šī cēloņsakarību ķēde.
Tiesai jāvērtē, un tas ir būtiski, ka ne jau Avena kungs maksā nodokļus Krievijā (P.Avens ir Latvijas nodokļu rezidents – red.), bet gan uzņēmums, kurā viņam pieder kapitāldaļas. Piemēram, es varu brīvi nopirkt biržā Apple vai Microsoft akcijas. Vai tādēļ, ka man pieder šīs akcijas, var uzskatīt, ka es maksāju nodokļus Amerikā? Nē taču, nodokļus maksā uzņēmums. Ir jāsaprot, ka viņš ir vienkārši akciju īpašnieks, turklāt pastarpināts, caur vairākām struktūrām. Viņš nav bijis Krievijā kopš kara sākuma, kādus nodokļus viņš tur var maksāt?
Viens no pārmetumiem Avena kungam ir arī tas, ka viņš bija sapulcē pie Putina tanī dienā, kad Putins paziņoja par “speciālās operācijas” Ukrainā sākumu.
Arguments, ka viņš piedalījās tajā sēdē izskanēja arī tiesā, tai skaitā arī no Latvijas valsts puses. Tiesa to izvērtēja un atzina, ka tas nav uzskatāms par atbalstu Ukrainas destabilizācijai. Viņu jau neizsauca uz sēdi piecpadsmit minūtes pirms tās sākuma, to, ka jābūt pie prezidenta, nosaka vairākas nedēļas iepriekš. Arī šīs sanāksmes dienas kārtībā nebija iekļauts jautājums par iebrukumu Ukrainā. Tajā rītā, kad Avena kungs ieradās šai sapulcē, viņš arī uzzināja, ka sācies karš. Pēc tam viņš iesēdās lidmašīnā, aizlidoja no Krievijas un nav tur vairāk bijis.
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X!
