Pats šausmīgākais droši vien ir tas, ka aizvadītās 365 asiņainās un necilvēcīgās dienas spēja izraisīt viena vienīga (ne)cilvēka maniakāla iegriba. Savas absolūtās varas samaitāta «cara» apsēstība būt otram Pēterim Pirmajam.
Karu radīja meli. Totāli vājprātīgi, klaji idiotiski, truli analfabētiski to neticamībā. Aizejot pat tiktāl, ka to Krievijā, draudot ar bargiem sodiem, drīkstēja saukt vienīgi par «speciālo militāro operāciju», nekā citādi – līdz paša Putina runā paspruka aizliegtais vārds.
Tagad jau gandrīz vai ir aizmirsies, ka viss melu un vardarbības nāvējošais vājprāts iesakās gandrīz kā farss. Gan ne pašā pērnajā 24.februārī, bet trīs dienas agrāk. Tad, kad «cars» sapulcināja Kremlī tā dēvēto valsts politisko eliti uz Drošības padomes sēdi, sarīkojot tai TV kameru priekšā publisku nopratināšanu: vai atzīsim «Doņeckas un Luganskas tautas republiku» neatkarību?
Jau šādas avantūras piedāvājums daļai no Putina uzticamās gvardes bija neslēpts šoks. Viņi saprata, ka tā sagrūst pašu labklājība un bagātība, kas balstīta energoresursu tirgošanā devīgajai Eiropai. Videoieraksts nežēlīgi atrādīja līdz tam Krievijā un pasaulē par ietekmīgiem cilvēkiem turēto marionešu apjukumu. Kā sabijušies skolnieki viņi bargajam «skolmeistaram» nopenterēja to, ko Putins vēlējās dzirdēt.
Dažs gan nebija īsti sagatavojies šādam «kontroldarbam». Vispārēju izsmieklu tad izpelnījās Ārējā izlūkošanas dienesta vadītājs Sergejs Nariškins – pārsakoties, ka viņš atbalsta «tautas republiku» iekļaušanu Krievijā. Izrādījās, patiesība runā ne tikai ar bērna muti… Sākās tas, ko nespējām iedomāties – «pilnvērtīgs» karš trešā gadu tūkstoša Eiropā.
Tagad – kā raksta britu izdevums Financial Times – tiek apgalvots, ka vismaz Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs – tāpat kā Putins, bijušais čekists un viņa uzticības persona – centies «caru» atrunāt no sasteigtās agresijas. (Līdz tam gan tika apgalvots, ka tieši viņš un aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu bijuši galvenie iebrukuma atbalstītāji.)
Taču divās desmitgadēs uzbūvētais «pusdiktatoriskais» režīms ļauj Putinam bez aiztures realizēt melus, kuriem pašam labpatīkas ticēt. Turklāt, kas ir ļoti būtiski, izraisītajam karam konsekventi nemeklējot attaisnojumu «tautas gribā». Viņš iedomājas sevi stāvam tam pāri.
Vispirms bija «Donbasa glābšana no iznīcības» un «Ukrainas denacifikācija», pēc tam nāca «savu vēlmi iekļauties Krievijā izteikušo cilvēku aizsardzība». Vēl nupat tika runāts par «cīņu pret Rietumu plāniem iznīcināt Krieviju», tagad – par «Moldovas sargāšanu no Ukrainas agresijas». Baidos, drīz vien dzirdēsim kaut ko tādu, līdz kam tagad veselais saprāts neļauj aizdomāties.
Taču varbūt vēl briesmīgāka par šo «Sadamu Huseinu ar kodolieročiem» ir padevība, kādā
140 miljonu nācija piespiež sevi izliekamies ticam režīma meliem.
Vēl vairāk, neģēlīgais iebrukums kaimiņvalstī un tur veiktie kara noziegumi tiek pieņemts kā pašsaprotami un pat apsveikti. Par spīti svešā zemē aizdzītiem, tur kā lielgabalgaļai kritušiem un sakropļotiem tautiešiem. Par spīti ierastās labklājības un drošības sairšanai.
Atbalsts Putinam atkal sasniedzis Krimas sagrābšanas laika rekordus, ziņo Maskavas socialogi. Tagad vairs negribas par to ne smīkņāt, ne diskutēt par savākto datu realitāti. Tāpat arī par to, ka Maskavā uz neseno «patriotisko koncertu» Lužņiku stadionā cilvēki esot pulcēti vai nu administīvā kārtā, vai par samaksu.
Mobilizētie pusmūža vīrieši, kuri paši par ģimenes iekrājumiem pirka valsts neiedoto karavīru apģērbu un aprīkojumu, lai drīz vien mirtu pie Bahmutas un Soledaras, mums joprojām ir uzskatāms brīdinājums: velti gaidīt šajā nācijā morālu lūzumu. Pat ja Krievija pirms gada cerēja uzvarēt Ukrainu dažu nedēļu vai pat dienu ilgā «zibenskarā», tagad tā apliecina gatavību – un resursus – karot gadiem.
Tāpēc nelolosim nekādas ilūzijas. Mums teju vai jābūt pateicīgiem, ka Putins (tā ziņo) vismaz vēl apjēdzot, ka nedrīkst «taktiski» pielietot kodolieročus. Jo tad radioaktīvais piesārņojums izpostīs plašus apgabalus pašā Krievijā.
***
Pirmajās kara dienās un mēnešos ziņas no Ukrainas gan mums, gan citur Eiropā raisīja – atļaušos teikt šādi – neticības pilnu sajūsmu. Trausla un nabadzīga, dziļu iekšēju pretrunu un korupcijas caurausta valsts ar savstarpēju intrigu apsēstu tās politisko eliti un prezidentu, kurš amatu bija izcīnījis ar savu šovbiznesā gūto popularitāti un pārliecinošu apņēmību beigt kaujas Donbasā…
Kādas gan ukraiņiem varēja būt izredzes pret daudzkārt varenāku – karavīru skaitā, bruņojumā un munīcijā, budžeta līdzekļos – pretinieku? Citu valstu militārā palīdzība līdz kara sākumam bija ļoti piesardzīga, izteikti «neletāla» – ai, tikai neiedot kādu patronu par daudz! Dievs pasarg’, vēl izšaus to Krievijas virzienā! Kādas gan 155 mm haubices vai HIMARS raķetes – «jūs traki vai»?
Tagad toreizējie bailīgie palīdzētāji atzīst: bijuši pārliecināti, ka ar saņemtajiem prettanku ieročiem ukraiņi varēs cīnīties vien partizānu karā, kad okupanti būs sagrābuši valsts lielāko daļu. Vai visu.
Taču brīnumi notiek.
Noslēdzot kara pirmā gada «grāmatvedību», Ukrainas aizsardzības ministrija ir apkopojusi tā hroniku desmit svarīgākajās armijas, valsts un tautas uzvarās:
veiksmīgā Kijevas, Čerņigovas, Sumu un Harkovas aizsadzība 2022.gada februārī – aprīlī;
civiliedzīvotāju masveida pretestība okupantiem to uz laiku iekarotajās Ukrainas teritorijās;
Krievijas armijas atkāpšanas no Kijevas, Čerņogovas un Sumu apgabaliem martā un aprīlī;
Krievijas raķešu kreisera Maskava – tās Melnās jūras karaflotes flagmaņkuģa – nogremdēšana aprīlī;
Čūsku salas atkarošana jūnijā;
Krievijas karaspēka apgādes sistēmas sagrāve valsts dienvidos un austrumos jūnijā un augustā;
okupēto Harkovas apgabala teritoriju daļēja atbrīvošana septembrī un oktobrī;
okupētās Hersonas pilsētas atbrīvošana septembrī un oktobrī;
pretgaisa aizsardzības sistēmas veiksmīga darbība, cīnoties ar ienaidnieka uzbrukumiem apdzīvotām vietām un energoinfrastruktūrai no pērnā gada oktobra līdz šā gada februārim;
Krievijas uzbrukuma apturēšana Ukrainas austrumos no pērnā gada decembra līdz šī gada februārim.
Taču vai mēs – Baltijas valstis, NATO, Rietumi – jau nesākam, īpaši pēs Hersonas atgūšanas, nepamatoti gaidīt, pat pieprasīt no Ukrainas jaunus «brīnumus»?
Jā, tās atbalstam piešķirtie NATO un Japānas – demokrātisko lielvalstu G-7 kluba biedres – līdzekļi jau pārsniedz 150 miljardus eiro. Latvijas valsts un sabiedŗībais vairāk kā 400 miljoni – viens procents no iekšzemes kopprodukta – šajā summā nebūt nav «piliens jūrā».
Taču mums gluži vai acīs un ausīs tulznas beržas no lielāku un bagātāku valstu jau nodrillētiem vēstījumiem ziņu lentēs un pārraidēs: «Tūlīt, tūlīt pat būs Ukrainai mūsu doti «leopardi» – nu, teiksim, pēc mēneša, diviem, varbūt pusgada… Veseli desmit! Kaut šķiet, drīzāk gan pieci. Trīs – nu pavisam noteikti!»
Aiz visa tā joprojām stāv klajas bailes, ka tikai karš nepārceļas uz Krievijas teritoriju, un tam mēs, Rietumi, nejūtamies gatavi. Un arī nebūsim. Taču kā šos pasolījumus ir klausīties dronu, raķešu un artilērijas apdraudētajiem ukraiņiem?
***
Kad kāds jūsmīgi politiķi vai publicisti mēdz izteikties, ka «pasaule nosoda Krieviju» vai «pasaule atbalsta Ukrainu», tas ir jauki poētisks, bet tukšs pārspīlējums.
Komunistiskā Ķīna turpina lavierēt starp nevēlēšanos sagandēt savu globālo tirdzniecību, konfliktējot ar ASV un ES, un apjautu, ka nedrīkst ļaut Putinam karā zaudēt. Iespējams, tā tiešām ir palīdzējusi Krievijas kara mašinērijai, bet ASV valdība baidās no sekām, «noraujot masku» Pekinai.
Indija, «pasaules lielāka demokrātija», piekopj attiecībās ar Krieviju cinisku pragmatismu, izmantojot iespēju tikt pie lētākiem energoresursiem, militārām tehnoloģijām un glaimojošas apziņas par savām «globālā spēlētāja» pozīcijām.
Šo divu lielvalstu nostāja jau ir stabils pamats tam, lai Krievijas karš pret Ukrainu tiešām varētu vilkties un gruzdēt ilgus gadus.
Iespējams, lielākais kara radītais trieciens Rietumu pasaulei – NATO, ES, G-7, tāpat arī Austrālijai un Jaunzēlandei – ir atklāsme, ka no tās ir novērsušies «globālie Dienvidi». Tā mēdz kopuma apzīmēt Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas valstis. Pat Brazīlijas jaunievēlētais kreisu uzskatu prezidents uzskatīja par vajadzīgu demonstratīvi sveikt «kolēģi» Putinu un vēlēt viņam veiksmes… Savukārt Dienvidāfrikas Republika gatavojas kopējiem jūras manevriem ar Ķīnu un Krieviju.
Daudzām no šīm pārsvarā trūcigajām valstīm jaunā vadzvaigzne ir, protams, Pekina ar saviem investīciju miljardiem.
Taču arī Maskava tām lieti noder, piemēram, ārpolitisku ambīciju apmierināšanai.
Pie viena šāda diplomātija šķiet patīkama iespēja «atriebties» par kaut kādiem – baidos, mitoloģizētiem vai pilnīgi sadomātiem – Rietumu pāridarījumiem vai nepietiekami izrādītu cieņu.
Nesen tepat Rīgā tika piedzīvots «anekdotisks» gadījums, kas spoži raksturo situāciju. Janvāra pēdējā dienā Rīgas pilī tika akreditēta Zimbabves (ja nu kas – tā ir valsts Āfrikas dienvidos) vēstniece. Saeimas prezidija locekle ar viņu laipni pārrunāja iespējamo ES un šīs valsts sadarbību, savukārt Ārlietu ministrijas valsts sekretārs – Latvijas un Zimbabves ekonomisko sadarbību. Tikmēr šīs valsts prezidents pieņēma Āfrikas valstis apceļojošo Krievijas ārlietu ministru, lai pārspriestu abu valstu sadarbību un kritizētu Rietumu demokrātijas «pseidovērtības»…
Mēs, kas atbalstām Ukrainu un palīdzam tai, esam globālais mazākums. Taču, antiglobālistu žargonā runājot, mēs arī esam «zelta miljards», pasaules bagātākā, militāri varenākā un tehnoloģiski bruņotākā daļa. Lai nu cik reizēm pagļēvs, bet tomēr uzticams balsts Ukrainai. Jā, šajā bariņā esam arī mēs – hroniski činkstošā, «prettautiskās valdības postā dzītā» un «visssliktipunkts» Latvija.
***
Diez vai man te vajadzētu aizrauties ar uzskaitījumu, kā tuvu tālais karš ir mainījis mūs, Latvijas sabiedrību. To, kas ir noticis, pietiekami spoži noformulēja Saeimas priekšsēdētājs, janvāra vidū Kijivā uzrunājot Ukrainas parlamentu [plašāk šeit]: ««Jūsu spēks ļauj mums pašu mājās paveikt lietas, ko esam atlikuši gadiem, spert platus soļus prom no padomju mantojuma, no kaimiņa impēriskās ietekmes, no pagātnes tumšā smaguma, likvidēt okupācijas simbolus.»
Taču, jāatzīst, mums šajā ziņā vēl ir nopietnas «izaugsmes iespējas». Manas kolēģes 23.februārī jutās spiestas – baidos, tiešām pamatoti! – izvietot mūsu portāla sociālo tīklu kontos atgādinājumu: šis datums nav nekāda «vīriešu diena»!
Tas savukārt nevilšus uzvedina atcerēties nesenās sociālantropologa Klāva Seldenieka bažas [plašāk šeit], ka daļa sabiedrības cīņā ar Krieviju ir gatava tai līdzināties: «Vajadzētu paturēt prātā, ka, cīnoties ar ļaunumu, ir risks, ka mēs paši par to varam pārvērsties.»
Gribas gan ticēt, ka Latvijas tauta ir upe, kas reizumis uzbango, iztīrot savu gultni un atrodot taisnāku tecējumu, lai drīz vien atgrieztos saprāta un pieredzes noteiktajā plūdumā.
Lai mums visiem pietiek izturības, drosmes, sirds dāsnuma šī briesmīgā kara otrajā – varam vien ticēt un debesīm lūgt, lai pēdējā – gadā!
Lasiet arī: Landsberģis: Rietumi joprojām nezina, kādai jābūt Ukrainas uzvarai
