Minhenes Drošības konference tika dibināta, lai veicinātu dialogu starp oponentiem, tomēr šogad trīs dienas ilgā tikšanās bija sabiedroto viedokļu apmaiņas vieta, raksta Politico.
Pirms tikšanās izskanēja brīdinājumi, ka tādā veidā Minhenes drošības konference kļūs par savējo pulcēšanos. Tomēr tā gluži nav, un joprojām nav līdz galam skaidrs, vai visi sabiedrotie redz situāciju vienādi. Lietuvas ārlietu ministrs Gabriels Landsberģis (Gabrielius Landsbergis) intervijā Politico sacīja, ka Minhenes konference devusi iespēju izjust kopējo noskaņojumu, īpaši par svarīgākajiem jautājumiem, piemēram, kara gaitu un turpmāko atbalstu Ukrainai.
Tomēr tikšanās Minhenē Landsberģim arī radījusi bažas, galvenokārt tādēļ, ka jau kopš brīža, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins sāka asiņaino iebrukumu Ukrainā, rietumvalstis tā arī nav spējušas vienoties par to, kādam jābūt kara iznākumam. Protams, Ukraina to zina – tā vēlas atgūt visas Krievijas okupētās teritorijas, tostarp Krimu; panākt, lai Maskava atlīdzina visus zaudējumus un saņemt drošības garantijas. Toties Francijas, Vācijas un arī Itālijas līderi vēl pagājušā gada aprīlī un maijā runāja par pamieru un izlīgumu. Kopš tā laika Francijas prezidents Emanuels Makrons (Emmanuel Macron) un Vācijas kanclers Olafs Šolcs (Olaf Scholz) ir mainījuši nostāju.
Makrons Minhenē paziņoja, ka šis nav īstais laiks dialoga veidošanai, un viņš nav sazinājies ar Putinu kopš septembra.
Savukārt Šolcs, kura valdība vēl nesen vilcinājās dot atļauju tanku Leopard nodošanai Ukrainas rīcībā, uzrunā piektdien, 17.februārī, aicināja valstis nekavēties un sūtīt tankus jau tagad.
Tajā pašā laikā runas par izlīgumu joprojām ir dzirdamas. Kijivā virmo satraukums, ka ASV prezidenta Džo Baidena (Joe Biden) administrācijā ir personas, kas labprāt samazinātu palīdzību Ukrainai, turklāt, tā kā rietumiem nav vienota skatījuma par vēlamo rezultātu, tas kādā brīdī var arī notikt. Pēc Landsberģa domām, problēma ir ne tikai mērķa trūkums. Līdz šim nav izdevies pat veidot jēgpilnas diskusijas, un tas šaubīgajiem dod iespēju vēl vairāk apšaubīt nepieciešamību palīdzēt Ukrainai.
Lietuvas ārlietu ministrs sacīja: «Mans galvenais jautājums ir par to, kādēļ mums nekad nav bijusi diskusija par iznākumu?
Vienīgās diskusijas vai idejas, kas cirkulē, ir par miera sarunām un procesiem, un tas viss ļoti satrauc cilvēkus tajā Eiropas daļā, no kuras es nāku.
Labi, mēs runājam par uzvaru, par stāvēšanu līdzās Ukrainai līdz pat beigām, bet parunāsim arī par iznākumu.» Viņaprāt, militārie eksperti skaidri zina, kas jādara, lai Ukraina uzvarētu, bet, nenosakot konkrētus mērķus, tā ir tikai palīdzība, lai Ukraina turpinātu cīnīties par jebko, ko var nosargāt.
«Mēs tuvojamies ļoti būtiskam brīdim,» norādīja Landsberģis. Viņš un citas Baltijas un Centrāleiropas valstu amatpersonas vēlas vismaz panākt, lai ir skaidri noteiktas apņemšanās par ieroču un munīcijas piegādēm tuvākajos mēnešos. Viņš piebilda, ka bieži dzird sakām, ka Krievija jau ir zaudējusi stratēģiskā līmenī, tomēr, viņaprāt, tā nav.
Stratēģisks zaudējums nozīmētu, ka Krievijā notiek vēsturiskas pārmaiņas, un tā vairs nevar turpināt līdzšinējo politiku, pat ja tas nozīmētu Krievijas Federācijas sairšanu.
Landsberģis neiestājas par šādu kara rezultātu, bet gan izmanto to kā salīdzinājumu. Laikā, kad sabruka Padomju savienība, rietumos bija personas, kas aicināja Baltijas valstis un Ukrainu neaiziet no PSRS. Viņu vidū bija arī Vācijas un Francijas amatpersonas, kas baidījās, ka savienības izjukšana destabilizēs situāciju reģionā.
Līdzīgi arī šobrīd ir cilvēki, kas satraucas par iespaidu, ko zaudējums karā varētu atstāt uz procesiem Krievijas iekšienē. Landsberģis jautāja: «Tātad, vai mums vajadzētu apstāties? Vai mums būtu jālūdz ukraiņiem, lai viņi atturas no savu teritoriju atgūšanas?» Viņaprāt, atbilde ir «nē».
Lasiet arī: Ukrainai jānotur pozīcijas; Minhenē tiekas rietumvalstu līderi
