Gandrīz gadu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā redzams, ka daļai Latvijas krievu joprojām ir zināma identitātes krīze, bet vienlaikus var vērot, ka daļa sabiedrības, aktīvi iestājoties pret Krievijas agresiju, ir gatava kļūt tāda pati kā agresīvā kaimiņvalsts, atzīst Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.
«Vajadzētu paturēt prātā, ka, cīnoties ar ļaunumu, ir risks, ka mēs paši par to varam pārvērsties.
Tā ir klasiska problēma.
It kā tu esi labā pusē, taču, cīnoties ar ienaidnieku, tu pats kļūsti tik ārkārtīgi ļauns, ka tu esi pazaudējis to, kādēļ tu vispār cīnījies,» uzsver sociālantropologs. Viņš atsaucas uz daudzu latviešu vēlmi visus krievus pasludināt par «sliktajiem» un ielikt vienā šaurā kastē ar uzrakstu «putinisti».
Sedlenieks norāda, ka, novienādojot kādu cilvēku grupu, tiek izdarīta radikālu netaisnība. Viņš atgādina, ka latvieši paši no šādas pieejas savulaik smagi cietuši: «Krievijā [1937.gadā] masveidā tika iznīcināti mūsu tautieši tikai tāpēc, ka viņi bija latvieši, piederēja nepareizajai tautībai. Staļins pateica, ka «labu» latviešu nav. Tas vēlāk bija redzams arī divās deportācijās». Sociālantropologs saka, ka «tagad mēs šo pašu principu gribam piemērot visiem šeit dzīvojošajiem krieviem».
Sedlenieks arī norāda uz paradoksu, ka daudzu tā saukto aktīvo latviešu nacionālistu domāšanā ir vērojams spēcīgs padomju laika nosēdums un
daudzi, vēloties veidot it kā latvisku vidi, patiesībā reproducē totalitāras idejas.
Savukārt Latvijas krievu kopienā joprojām ir vērojama zināma identitātes krīze. «No vienas puses, mēs visus krievus asociējam ar Krieviju un tajā notiekošo. No otras – ne visi krievvalodīgie atbalsta Kremli,» atzina profesors.
Uzsverot, ka nerunā par tā saukto «vati», Sedlenieks pieļauj, ka vienai daļai krievu tīri psiholoģiski nav vienkārši iet kādos protestos pret Krieviju, jo agrāk nekas tāds netika darīts. Vienlaikus viņš uzsver, ka nevar apgalvot, ka attiecības starp latviešiem un krieviem ir kļuvušas saspīlētākas, jo nav nopietnu konfliktu, kas būtu vērojami, piemēram, uz ielas.
Līdz šim lielākā pretstāve bijusi ikgadējie pasākumi 9.maijā pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa, kas nu jau nojaukts. Pēdējo reizi nopietnas krievu kopienas neapmierinātības izpausmes novērotas pirms pāris gadiem saistībā ar skolu reformu. Taču pagājušā gada rudenī, kad Saeima pieņēma lēmumu par pāreju uz izglītību tikai valsts valodā, nenotika nekādi lieli protesti, piketi vai demonstrācijas, atgādina Sedlenieks. Viņš piebilst, ka arī 10.maijā pie «okupekļa» bija sanākuši pārdesmit cilvēku, kas ir milzīga atšķirība, salīdzinot ar to, kādas masas tur pulcējās iepriekšējos gados.
Profesors secina, ka ļoti daudzi Latvijas krievi jūtas ārkārtīgi slikti par notiekošo karu Ukrainā un vienlaikus apzinās, ka viņi ir ļoti sliktā situācijā. Proti, viņi ir krievi, un līdz ar to latvieši skatās uz viņiem ar milzīgām aizdomām. «Nav jau tā, ka visi Latvijas krievi ir par Putinu, taču uz visiem skatās ar aizdomām,» uzsvēra Sedlenieks.
Lasiet arī: Urbanovičs «vēl veiksmi» Elksniņam; politologs: Saskaņa paliek ar Latvijas valsti