No 2024.gada 1.janvāra minimālā alga Latvijā pieaugs līdz 700 eiro un līdz ar to palielināsies arī obligātās sociālās apdrošināšanas minimums. Par minimālās algas celšanas sekām uzņēmējdarbībai, konkurētspējas celšanu, birokrātijas sloga samazināšanu un to, ko uzņēmēji sagaida no valdības, BNN saruna ar Latvijas darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidentu, zivrūpniecības uzņēmuma SIA “Karavela” valdes locekli Andri Biti.
Darba ņēmēji jūtas priecīgi par minimālās algas pieaugumu. Ko tas nozīmē darba devējiem, kuriem šī alga būs jāmaksā?
Faktiski jau privātajā sektorā tā problēma ir mazāka, jo lielākā daļā gadījumu darbinieki saņem vairāk par minimālo algu, un atalgojuma celšana būs nepieciešama salīdzinoši nelielam strādājošo skaitam. Mūsu iebildumi pret šādu vienpusēju minimālās algas celšanu galvenokārt bija saistīti ar to, ka tas nenotiek izdiskutējot un vienojoties ar darba devējiem un darba ņēmējiem, kā paredz Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) formāts. LDDK pamatiebildums bija, ka tas neiet kopā ar darbaspēka nodokļa sloga izmaiņām. Nav noslēpums, ka Latvijā mēs maksājam lielākās darbaspēka nodokļa likmes Baltijā, līdz ar to katrs eiro, ko mēs izmaksājam savam darbiniekam, mums izmaksā visdārgāk, salīdzinot ar to, kā tas ir Lietuvā un Igaunijā. Tas atsaucas uz uzņēmumu konkurētspēju un arī uz mazākām neto algām, ko cilvēki saņem savos makos vai kredītkartēs.
Lielāka ietekme minimālās algas celšanai būs uz pašvaldību un valsts iestāžu budžetiem, jo daļai no sabiedriskajā sektorā strādājošajiem atalgojums ir piesiets pie minimālās algas un tad reizināts ar attiecīgiem koeficientiem.
Jau pārejot uz 620 eiro lielu minimālo algu tika lēsts, ka pašvaldībām tas papildus izmaksās 35 miljonus eiro. Taču pašvaldībai šī nauda no kaut kurienes arī jāņem, kādam tā sākumā jānopelna.
Bez šaubām. Mēs visi esam ieinteresēti, lai kopumā darbinieki pie mums, Latvijā, saņemtu vairāk savos makos vai kartēs, bet, lai šos lēmumus pieņemtu, par to jāvienojas visām trijām pusēm –darba devējiem, darba ņēmējiem un valdībai. Nevar vienpusējā kārtā pieņemt šādu lēmumu, neskatoties uz to, kā tas ietekmēs gan pašvaldības, gan darba devēju izmaksas. Tas nav tikai tāds nodalīts atsevišķs posms, kad paceļam minimālo algu, bet kā to izmaksāt nav mūsu problēma, par to lai domā darba devēji. Taču tieši tā tas izskatījās šajā un arī iepriekšējā reizē. Ja tas iet kopā, teiksim, ar neapliekamā minimuma celšanu, lai cilvēki neto algās saņemtu vairāk, nekā šobrīd, mēs būtu tikai par. Tomēr normāla, atklāta diskusija un aprēķini, kā kopumā tas ietekmēs ekonomiku, iztrūka. Pēdējā laikā valstī diezgan daudz slimojam ar populistiskiem lēmumiem, kas patīk vēlētājiem un sabiedrībai kopumā, bet kam ir apšaubāma ietekme uz kopējo labklājību nākotnē.
Par populismu jums laikam būs taisnība. Grozījumi Darba likumā tika pieņemti īsi pirms 14.Saeimas vēlēšanām un jau toreiz izskanēja bažas, vai tik aiz tā neslēpjas politisko spēku aicinājums: balsojiet par mums! Vai pēc tam kādas sarunas NTSP formātā par šo tēmu ir bijušas? Kā nekā valstī ir gan inflācija, gan materiālu un resursu cenu pieaugums un jādomā, kā to visu sabalansēt.
Pagaidām diemžēl kvalitatīvas diskusijas NTSP formātā nav bijušas. Finanšu ministrija ir aktivizējusi darbu pie nodokļu politikas, kas daļēji skar arī šos jautājumus – algu nodokļa sloga revīziju, bet pagaidām esam tikai sākuma stadijā. Iepriekšējā valdībā pusgadu jau nobumbulējāmies pa kabinetiem, par to spriežot, tagad atkal sākam no nulles. Ceram šoreiz uz kvalitatīvu darbu, aprēķiniem un modelēšanu par to, kā tālāk šo jautājumu risināsim. Tas jau neattiecas tikai uz šo lietu vien. Mēs ļoti gan aicinām, gan ceram, ka kādreiz tomēr nonāksim līdz pozīcijai, kur NTSP formātā vai kādā citā, sēžam un spriežam, kā varam uzaudzēt ekonomiku lielāku, kā un ar kādām metodēm katrs var tam palīdzēt. Pagaidām valstī vairāk vai mazāk dzēšam ugunsgrēku, mainot vai pārdalot budžetu. Kādu valsts budžetu uzņēmēji spēj saģenerēt, to arī pārdala. Līdz diskusijām un modelēšanām, kas jādara, lai budžets būtu lielāks, uzņēmēji būtu vairāk un spētu vairāk ražot, eksportēt un sniegt pakalpojumus, tā arī vēl neesam tikuši. Viena no LDDK funkcijām ir iet, runāt, prasīt un motivēt, lai agri vai vēlu nonākam līdz tam, ka spriežam kā celt ekonomiku, nevis pārdalīt esošo naudu no vienas kabatas otrā.
Ko uzņēmēji sagaida no valdības, lai būtu konkurētspējīgāki un lai atvērtos jauni, nevis slēgtos ciet esošie uzņēmumi?
Atslēgas vārds šim procesam ir “konkurētspējīga vide”. Jo skaidrs, ka katram jādara savs darbs un valdībai jau nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību. Kā parasti saku, salīdzinot ar savu uzņēmumu, lai būtu veiksmīgs eksportējot pasaules tirgos, manam produktam ir jābūt labam, izskatīgam, garšīgam un par atbilstošu cenu. Konkurētspējīgu cenu un ar atbilstošu servisu. Valsts pēc būtības, attiecībā uz uzņēmējdarbību, ir tādā pat situācijā. Ar mums konkurē Lietuva, Igaunija, Polija un citas valstis, un valstij jānodrošina vide, kurā uzņēmējiem augt un attīstieties. Tas dārzs vai augsne, kurā mums ir pietiekami konkurētspējīgs gan valsts pakalpojumu serviss, gan izmaksas, respektīvi nodokļi. Tas ir valsts sabiedriskā sektora slogs uz budžetu, tas ir birokrātijas līmenis, finanšu pieejamība. Valstij jānodrošina, lai šeit būtu tikpat ērti vai pat ērtāk, kā arī nebūtu dārgāk attīstīties un strādāt kā pie kaimiņiem. Respektīvi, valstij jābūt tikpat konkurētspējīgai savā sektorā, konkurējot ar citām valstīm, kā uzņēmējiem, strādājot savos sektoros.
Konkurētspējīga vide ir tas atslēgas jautājums, lai šurp nāktu ārvalstu investori un būvētu savas ražotnes. Tas varbūt skan tā ļoti vienkārši, bet kamēr sabiedrībā visos līmeņos nebūs sapratnes par to, ka skolotāju un mediķu algas ir tiešā formā atkarīgas no tā, cik viņu pilsētā un valstī ir uzņēmēju, cik viņi spēj savus produktus ražot, pārdot uz ārzemēm un tā atnest naudu, ko pēc tam caur budžetu visām vajadzībām pārdalīt, mēs uz priekšu netiksim.
Protams, tas klimats jau sākas no valdības, bet šī vienkāršā patiesība jāsaprot kā ministriju un pašvaldību, tā arī sabiedrības līmenī. Minēšu piemēru. Kad uzņēmēji nāk ar iniciatīvu celt to vai citu ražotni kādā konkrētā pašvaldībā, tradicionālā vietējās sabiedrības reakcija ir – vispār jau to fabriku vajag, bet tikai ne mūsu pašvaldībā! Meklējiet vietu kaut kur citur. Tas bīstamākais ir, ka mēs nesaprotam šo saikni kā un no kurienes rodas nauda sabiedrības kabatā. Kamēr to slimību neizārstēsim, turpināsim muļļāties kā muļļājušie – atpalicībā no kaimiņiem savā attīstībā.
Pozitīvais ir tas, ka perspektīvas to mainīt ir, jo sabiedrība jau pēc būtības nav muļķe. Taču šo zināšanu un sapratni ir jāvairo.
Vai daļa problēmu tomēr nav saistīta ar to, ka liela daļa sabiedrības joprojām nesaprot, ko īsti nozīmē nodokļu maksātāju nauda? Vai tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ cilvēki mierīgi noskatās uz valsts naudas izšķiešanas gadījumiem?
Jā, es piekritīšu. Es arī saviem kolēģiem uzņēmējiem saku, ka mums visiem vairāk jāaudzē pašapziņa un jābaksta ar pirkstu visos līmeņos par gadījumiem pašvaldībās vai sabiedriskajā sektorā, kur šī mūsu nauda, ko esam diezgan grūti pelnījuši un no pasaules veduši uz šejieni, tiek tērēta bezjēdzīgi vai neproduktīvi. Ja mēs savus uzņēmumus vadītu, tērējot naudu tā, kā to bieži vien dara sabiedriskais sektors, divas trešdaļas no mums sen jau būtu bankrotējuši. Un šeit nav vienmēr runa par korupciju vai naudas zagšanu, bet gan par tādu tīri saimniecisku naudas izplenderēšanu, kura nenes nekādu vai arī nes gluži pretēju rezultātu. Nav jau runa tikai par to, ka šādi attiecamies pret valsts budžeta naudu, arī pret Eiropas Savienības naudu, kura ir pietiekami liela sabiedriskajiem tēriņiem, izturamies tā, it kā tā uz mums neattiektos. Tipiskākais gadījums ir Kariņa lidojumi, kur bija arguments – tā jau ir Eiropas nauda! Taču Eiropas nauda arī ir mūsu nauda, kuru esam nopelnījuši ar saviem darbiem, nodokļiem un saviem cilvēkiem, kas aizbrauc uz Eiropu un tur tos labumus rada. Taupīgums nekad nav bijis izslēgts no dienaskārtības, lai vispār varētu veidot gan uzņēmuma, gan ģimenes, gan arī valsts budžetu.
Mums vēl daudz jāstrādā. No vienas puses tiek runāts, un tā arī ir, par milzīgiem ģeopolitiskiem izaicinājumiem, no otras – mēs labi redzam, cik milzīgos apmēros šī nauda tiek neefektīvi izmantota gan starp dažādām institūcijām nesavietotu sistēmu radīšanā, gan daudzās citās lietās. Vēl ļoti daudz būtu ko darīt, lai šo procesu tiešām efektīvi vadītu tālāk.
Pozitīvi, ka no finanšu ministra puses šī vēlme ir, tomēr jāsaprot, ka pretestība no pārējā sabiedriskā sektora taupīguma procesu ieviešanai būs milzīga. Jo tas skar pietiekami lielu sabiedrības daļu, kura pietiekami komfortabli no šiem līdzekļiem dzīvo.
Diemžēl Latvijā šobrīd ir tā, ka daļa ierēdņu sevi uzskata par lieliem priekšniekiem, kuriem pienākas lidojumi biznesa klasē, augstas klases dienesta mašīnas un citas ekstras, bet uzņēmēji, kuri šo krāšņumu ar saviem maksātiem nodokļiem nodrošina, uzņēmējdarbībai vitāli svarīgu jautājumu risināšanai brīžam tiek sūtīti no viena kabineta uz citu, un gala rezultātā vienalga nekādu pretimnākšanu nesaņem. Ko varētu darīt, lai situāciju mainītu?
Ja būtu atbilde, kā šo risināt, tas sen jau būtu izdarīts. Katrai sabiedrībai jāpārdzīvo pie varas esošo vēlmes dzīvot pāri saviem līdzekļiem, bet mūsu katra pienākums ir nekautrējoties norādīt uz to, ka katra nodokļos samaksātā nauda, jo sevišķi tā, kas nāk no privātā sektora un ir nopelnīta ārpus Latvijas, ir domāta visas sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Kas attiecas uz lidošanu biznesa klasē, tad uzņēmēju lielākā daļa, kura finansiāli to var atļauties, to nedara. Nesen dzirdēju, kā kāds uzņēmējs uz jautājumu, kāpēc viņš lido ekonomiskajā klasē, atbildēja: esmu pietiekami turīgs, ka varu kļūt arī pieticīgs.
Šķiet, ierēdniecībā valda tāds pašsaglabāšanās mehānisms, pateicoties kuram katrs birokrātijas samazināšanas plāns noved pie tās vairošanās. Vai ir izredzes piedzīvot to brīdi, kad birokrātija būs saprāta robežās?
Lielākā kļūda, ko varētu šajā procesā darīt, ir birokrātijas samazināšanu uzdot pašiem ierēdņiem. Tas ir ar garantiju neveiksmei lemts pasākums. Mēs piedāvājam nevis atkal mēģināt horizontāli visā frontē, visās ministrijās, taisīt plānu, kā to izdarīt, bet gan ņemt vienu vai divas ministrijas ar visām to pakļautībā esošajām iestādēm un aģentūrām, un pa maziem nogriežņiem skatīties – kādas kontroles funkcijas uzticēt pašiem uzņēmējiem, kādas funkcijas vispār nevajag un kādas var apvienot. Uz vienas ministrijas bāzes parādām, ka to var izdarīt, un valstij tas maksā tik un tik lētāk arī tad, ja palikušajiem darbiniekiem atalgojumā tiek maksātas cienījamas algas, bet viņi ir vairāk nodarbināti un spējīgi savas funkcijas lietderīgi pildīt. Pagaidām neviens drosminieks no ministriem nav uzradies, kurš teiktu, labi, sākam ar manu ministriju! Bet mēs ejam un intensīvi šo jautājumu virzām. Jo birokrātijas samazināšana gan atvieglotu kopējo biznesa vidi, gan arī taupītu valsts naudu. Bet tas ir jāizdara kādam no malas. Pašiem ierēdņiem to uzticēt un domāt, ka viņi spēs sev apgriezt spārnus, būtu naivi.
Kā vērtējat praksi dažādu valsts kapitālsabiedrību valdēs un padomēs iecelt dažādu ministriju ierēdņus? Viņu pienākumu loks ministrijās, jādomā, jau tā ir pietiekami nopietns, tādēļ rodas jautājums, ar cik lielu atdevi viņi spēj pildīt savus pienākumus vairākās darba vietās vienlaikus? Turklāt katrā no šīm darba vietām atalgojums mērāms tūkstošos eiro…
Varu maldīties, bet mans personīgais viedoklis ir, ka profesionālais pienesums, atrodoties šādās valdēs vai padomēs, ir apšaubāms. Ja man, pieņemsim, būtu jāiet darboties airBaltic padomē, tad ar visu savu trīsdesmit gadu uzņēmējdarbības pieredzi, visticamāk, es tur radītu vairāk problēmu kā labuma. Domāju, šeit drīzāk ir greizā valsts ierēdņu un sabiedriskā sektora darbinieku apmaksas sistēma. Tā ir ļoti neelastīga un pamatalgā, rupji rēķinot, visiem vienāda. Sistēma ar padomēm ir izveidota, lai šiem cilvēkiem, daudzi no kuriem patiešām ir profesionāļi savā ierēdņu darbā, nodrošinātu konkurētspējīgāku atalgojumu attiecībā pret privāto biznesu. Bet tas rada sistēmas izviršanu. Situācijā, kad ļoti strauji attīstās IT tehnoloģijas, mākslīgā intelekta iespējas un tamlīdzīgi, valsts pārvaldei jābūt ievērojami mazākai skaitliski, bet ar daudz labāk apmaksātiem speciālistiem, kuriem nav jāmeklē papildus piepelnīšanās iespējas citos amatos un vietās. Vadītājiem ierēdniecībā jābūt brīvām rokām atalgojuma noteikšanā attiecībā pret cilvēka pienesumu. Šajā jautājumā mums ir ļoti standartizēta valsts un sistēma. Mēs tomēr vairāk virzām un piedāvājam iet šo brīvības ceļu. Piemēram, ņemsim tādu iestādi kā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, kam būtu jārūpējas par investīciju piesaisti valstī. Tur algu līmenis cilvēkiem, kuriem uzticēts strādāt pie investīciju piesaistes, un teorētiski mēs ceram, ka tie būs miljardi, zemākajā līmenī ir aptuveni tūkstotis, pusotrs tūkstotis eiro. Ar šādu atalgojumu aktīvu, motivētu profesionāli piesaistīt nevar un līdz ar to tas sanāk kā pirmais ieskriešanās darbs studentiem. Kopumā tas nav slikti, bet ilgtermiņā tur cilvēks nobāzēties nevar. Mēs sakām – dodam iespēju iestādes vadītājam pašam veidot sistēmu. Ja cilvēks ir spējīgs atvest uz šejieni investīciju ražojošā, eksportējošā nozarē simts miljonu, miljarda apmērā, lai viņš arī saņem šo miljonu algā. Viņš to ir pelnījis, tas pienesums valstij būs milzīgs! Būs cita motivācija skriet, meklēt, pierunāt, strādāt. Bet tad ir jādod brīvība iestādes vadītājam tādu sistēmu veidot. Arī valsts budžets no tā tikai iegūtu. Esam runājuši ar iestāžu vadītājiem, kā būtu, ja iestādei par trešdaļu mazāku budžetu būtu jāveic tās pašas funkcijas, kas tagad, bet vadītājam ir pilnas iespējas izvēlēties, kādas būs algas un cik daudz cilvēku strādā. Faktiski vienmēr šīs modelācijas beidzas ar to, ka, jā, būs lielākas algas, bet uz pusi mazāk cilvēku. Tad arī atbrīvotos cilvēki darbam privātajā sektorā un nebūtu tik daudz jādomā par strādājošo piesaisti no citām valstīm. Mums katastrofāli trūkst darbinieku, bet proporcija starp sabiedrisko sektoru un privātajā sektorā strādājošajiem, kas ģenerē nodokļus, ir ļoti neveselīga.
Kā jūs vērtējat aizvadīto gadu un kādu saredzat nākamo, 2024.gadu?
Kā jau tradicionāli kuro gadu sakām, raugoties no ekonomikas un biznesa viedokļa, pagājušais gads bija grūts, un nākošais nesola būt labāks (smejas). Ekonomika pasaulē stagnē, tā ir realitāte, un tas atsauksies arī uz mūsu ekonomiskajiem rādītājiem. Ja daudzas nozares pēdējos kovida gadus un nākošo gadu pēc tam tomēr pie visiem lielajiem izaicinājumiem lokdauniem, piegāžu traucējumiem un milzīgās inflācijas nostrādāja ļoti labi, tad šobrīd balle ir beigusies un sākas pretējais efekts. Jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, kad cilvēki un sabiedrības tērē mazāk, sākas cenu korekcija uz leju, pieprasījuma samazināšanās un tamlīdzīgi. Uzņēmuma pienākums ir pielāgoties, bet viegli nebūs. Taču šobrīd galvenais ir drošības un ģeopolitiskie izaicinājumi. Krievijas karš Ukrainā visu laiku stāv mums blakus un negatīvi ietekmē gan kopējo drošību, gan investīciju vidi. Šīs lietas mēs varam ietekmēt tikai savu iespēju robežās palīdzot Ukrainai turēties un vinnēt. Taču jāņem vērā, ka tas var ietekmēt mūsu ekonomisko attīstību tuvākajos gados. Daudzi ārvalstu investori, raugoties uz šo reģionu, vērtē arī šos ģeopolitiskos riskus.
Pozitīvais – Latvija ir tik maza valsts gan iedzīvotāju, gan uzņēmēju skaita ziņā, gan teritoriāli, ka pasaules ekonomiskie notikumi vai trendi mums tomēr ļauj daudz vienkāršāk pielāgoties un atrast arī investorus. Jo vienmēr, jebkuros apstākļos, būs arī investori, kuri grib nākt. Mums tikai jāļauj vietējiem uzņēmējiem strādāt un jāpalīdz uzņēmumiem attīstīties. Arī grūtos laikos mēs kā atsevišķas nozares vai ekonomikas esam augušas un attīstījušās, jautājums ir, vai ir ambīcijas, griba un ticība, ka to var izdarīt.
