BNN intervija | Latvijas goda konsuls Austrālijā: Nevar visu laiku dzīvot bailēs

Teksts: Ilona Bērziņa

“Daudzi Austrālijas latvieši tagad pārdomā, vai braukt uz Eiropu un Latviju. Dzirdam par droniem Latgalē, un cilvēki sāk jautāt, cik droši šeit ir,” sarunā ar BNN saka Jānis Roberts Dēliņš, Latvijas goda konsuls Austrālijā, Melburnā. Runājām, ko īsti viņam nozīmē šis brīvprātīgi veiktais darbs, kā noritēs Saeimas vēlēšanas par piekto kontinentu dēvētajā zemē, kādas ir iespaidi pēc goda konsulu sanāksmes, kura Latvijā norisinājās jau 12. reizi  un citām interesantām lietām. Jānis Dēliņš 1991. gadā iecelts par Latvijas goda vicekonsulu Melburnā, bet 2004. gadā par Latvijas goda konsulu. Kopš to iedibināšanas 2002. gadā piedalījies visās  goda konsulu sanāksmēs.

Pats būtiskākais jautājums ir par drošību. Kāda Latvijas drošības situācija izskatās no Austrālijas skatupunta raugoties?

Latvija ir NATO dalībvalsts un te ir sabiedroto klātbūtne, tostarp Kanādas vadītā brigāde. Tas dod drošības sajūtu. Nevar visu laiku dzīvot bailēs. Ja mēs Austrālijā uztraucamies, jāpadomā, kā jūtas cilvēki, kas dzīvo Rīgā. Viņiem jāturpina dzīvot. Es gan aizdomājos par patvertnēm – vai tās tiek pietiekami izbūvētas un vai es pats maz zinātu, kur Rīgā vajadzības gadījumā doties.

Tomēr Latvija aizsardzībai novirza arvien vairāk līdzekļu, un tas ir labi. Tuvākajā nākotnē, manuprāt, Latvijai nav pamata pārmērīgam satraukumam, jo Krievija pati netiek galā ar karu Ukrainā.

Cik viegli vai grūti ir būt par Latvijas goda konsulu kādā citā valstī? Vēl jo vairāk tādēļ, ka šis ir brīvprātīgais darbs, par kuru nekāds atalgojums netiek maksāts, bet drīzāk vēl tiek ieguldīti savi līdzekļi?

Jā, tas tiešām ir brīvprātīgs darbs, bet man tas ir arī liels pagodinājums. Es kārtoju daudz Latvijas pilsonības jautājumu, palīdzu potenciālajiem pilsoņiem iesniegt dokumentus. Iepazīstos ar šiem cilvēkiem, un tā ir liela privilēģija, ka viņi dalās ar mani savas ģimenes vēsturē.

Deviņdesmitajos gados, kad Austrālijā vēl nebija vēstniecības un tikai atjaunoja konsulāro departamentu, mums iedeva divas lielas, biezas rokasgrāmatas un teica: skatieties cauri un mēģiniet saprast, kas jādara. Bija, piemēram, gadījums ar mirušā cilvēka mirstīgo atlieku pārvešanu uz Latviju. Mums pašiem bija jāatrod, kā pareizi rīkoties un kas jādara. Sākumā sadarbība ar iestādēm ne vienmēr bija vienkārša, bet pēdējos gados viss ir uzlabojies. Arī pašas iestādes sākumā vēl mācījās. Birokrātijas bija daudz, taču kārtībai arī jābūt. Ja dokumentu neesi nosūtījis vai noformējis pareizā veidā, process apstājas.

Agrāk mums bija vairāk konsulāro pienākumu, jo Austrālijā nebija Latvijas vēstniecības.

Savā laikā Melburnā izsniedzu Latvijas pases,  ja nemaldos, aptuveni 800. Mēs saņēmām no Latvijas pases, un man bija jāieraksta dati, jāielīmē fotogrāfijas un viss jāapzīmogo. Pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem Ņujorkā šī prakse beidzās, pasu izdošana tika centralizēta Rīgā. Taču palika vēl citi konsulārie pienākumi – atgriešanās apliecību un dažādu izziņu izsniegšana. Kopš vēstniecības atvēršanas Kanberā 2022. gadā mans konsulāro funkciju darba apjoms ir samazinājies. Tagad vairāk laika veltu diasporas jautājumiem un palīdzu ar dokumentiem, kas jāiesniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, ar dokumentu tulkošanu, un ar kontaktu nodibināšanu Austrālijā uzņēmējiem no Latvijas. Es aktīvi iesaistos Melburnas Konsulārā korpusa aktivitātēs un pārstāvu Latviju tās dalībvalstu Valsts svētkos un citos pasākumos.

Vēl jau jāpalīdz organizēt delegāciju uzņemšanu, kad oficiālās darba vizītēs brauc ministri, uzņēmēji vai citi viesi…

Pirms diviem gadiem Melburnā darba vizītē, gan tikai vienu dienu, bija ārlietu ministre Baiba Braže, un mēs kopā apmeklējām RMIT universitāti. Savukārt pagājušā gada novembrī Melburnā bija delegācija no Rīgas Tehniskās universitātes un es ar viņiem tikos. Šādi kontakti ir ārkārtīgi svarīgi. Nesen saņēmu lūgumu no viena Melburnas orķestra, Corpus Medicorum, kurā spēlē daudz ārstu, mediķu un ķirurgu. Viņi nākamā gada septembrī plāno koncertēt Rīgā un vaicāja, vai iespējams palīdzēt atrast koncerta un mēģinājumu vietas orķestra 60 dalībniekiem. Nodevu viņiem kontaktus Rīgas Tehniskajā universitātē un citur, kā arī ierosināju vairākas koncerta rīkošanas vietas. Tā varu praktiski palīdzēt cilvēkiem.

Šoruden visus Latvijas goda konsulus pasaulē gaida tāds izaicinājums kā 15.Saeimas vēlēšanas. Kā Austrālijā notiek balsu skaitīšana – ar rokām vai elektroniski?

Mēs balsis skaitām tikai ar rokām. Pēdējās vēlēšanās Melburnā mums bija 222 balsotāji. Vēlēšanas notiek arī citos Latviešu centros Austrālijā, bet vislielākais balsotāju skaits parasti ir Melburnā. Latvijas sistēma ar plusiem un mīnusiem ir ļoti sarežģīta un prasa daudz darba. Dažreiz līdz diviem vai trim naktī esam Latviešu namā, kamēr no Rīgas saņemam apstiprinājumu, ka protokoli ir saņemti un viss ir kārtībā.

Tagad vēl ir elektroniskā reģistrācija – vēlētājs ierodas un tiek reģistrēts sistēmā. Agrāk mēs vienkārši pierakstījām cilvēkus uz lapām.

Starp goda konsulu pienākumiem ir arī ekonomiskās sadarbības veicināšana starp Latvijas uzņēmējiem un viņu valstīm. Kas visvairāk iespaidoja tikšanās laikā ar uzņēmējiem VEF Kultūras pilī? Bija arī kādas jaunas, interesantas lietas, kas varētu interesēt Austrālijas uzņēmējus?

Tikšanās ar visiem Latvijas uzņēmējiem bija ļoti interesantas, iepazināmies, uzņēmu kontaktus un mēģināšu palīdzēt. Loks bija ļoti plašs. Piemēram, SIA “Ammunity” no Bauskas ražo NATO standartiem atbilstošas lodes un čaulītes. Austrālijas tirgū viņu iespējas, visticamāk, ir ierobežotas, taču, pirms nav pamēģināts, droši to apgalvot nevar. Vēl gribu atzīmēt SIA “CODEX”, kura mērķis ir radīt unikālu programminženierijas procesu, kas sekmē Baltijas izaugsmi, izstrādājot inovatīvus, efektīvus, pilna potenciāla digitālos risinājumus lokālajiem un reģionālajiem uzņēmumiem un organizācijām un kurš meklē sadarbības iespējas arī ar Austrāliju. Sadarbības iespējas varētu būt arī ar kokapstrādes uzņēmumiem – SIA Stiga RM, kas ražo bērzu saplākšņus celtniecības vajadzībām un ZAZA TIMBER CONSTRUCTION, kas piedāvā līmētas koku konstrukcijas un kuram jau ir sadarbība ar uzņēmumiem un projektiem Austrālijā.

Tikāmies arī ar jaunu uzņēmēju Artūru Bondaru no SIA “Glove Tray”, kurš bija izstrādājis ierīci golfa cimda žāvēšanai.

Pēc spēles cimdu uzmauc uz rokas formas paliktņa, tas izžūst un kalpo ilgāk. Viņš man iedeva vienu eksemplāru. Domāju, šim golfa spēlētājiem tēmētajam biznesam ir liels potenciāls.

Jūs minējāt arī kokapstrādes uzņēmumus. Vai šāds piedāvājums Austrālijas uzņēmējus varētu interesēt? Cik zināms, attiecībā uz koksnes produktiem  Austrālijā ir ļoti stingri bioaizsardzības noteikumi.

Austrālijā koksnes materiālus drīkst ievest, ja tie ir apstrādāti un tiem ir sertifikāti, kas apliecina, ka materiālā nav nekā kaitīga. Tam jāiziet noteikta procedūra – nevar vienkārši nopirkt koka kastīti un aizvest uz Austrāliju, bet uzņēmums ar atbilstošiem dokumentiem to var darīt. Šiem materiāliem jābūt ļoti labiem un kvalitatīviem. Piemēram, “Latvijas Finieris” Austrālijā darbojas jau ilgāku laiku. Arī mazāki uzņēmumi varētu eksportēt, bet tiem jāspēj garantēt nepieciešamais apjoms. Ja pircējam vajag noteiktu galdu, krēslu vai citu izstrādājumu skaitu, uzņēmumam jāspēj to piegādāt. Turklāt transports no Latvijas uz Austrāliju ir dārgs.

Latvijai ir vairāk nekā 170 goda konsulu, kuri pārstāv valsti vairāk nekā 40 pasaules valstīs. Vai savstarpēji arī uzturat kādus kontaktus, vai tiekaties vien goda konsulu sanāksmju laikā Rīgā?

Tas atkarīgs no personīgā kontakta, bet cenšamies to uzturēt, jo sanāksmes notiek tikai reizi divos gados. Tādēļ ļoti interesanti bija iepazīties arī ar citiem goda konsuliem. Šogad satiku goda konsulus no Ukrainas, Izraēlas, Tanzānijas un citām Āfrikas valstīm. Bija trīspadsmit pārstāvji no Amerikas Savienotajām Valstīm, pieci no Austrālijas, arī konsule no Haiti. Iepazinos ar filoloģijas doktori Sabīni Zommerkampu-Homani, kura jau trīsdesmit gadus ir goda konsule Hamburgā. Viņa raksta dzeju vācu valodā un sazinājusies ar apgādu “Jumava”, lai dzejoļus tulkotu latviski un izdotu grāmatā. Pirmoreiz bija pārstāvis no Fidži un jaunais goda konsuls no Japānas, kā arī konsuli no Itālijas, Vācijas, Francijas un citām valstīm.

Šādos braucienos gadās arī interesanti mirkļi. Gāju pa Smilšu ielu un pie Izglītības ministrijas redzēju piketu pret Murjāņu Sporta ģimnāzijas Jūrmalas filiāles slēgšanu. Tur bija policijas mašīnas un ap desmit cilvēku ar plakātiem. Vēlāk redzēju, ka izglītības ministre Ilze Indriksone bija iznākusi no kabineta un runāja ar piketētājiem. Palūdzu, lai mani ar viņu iepazīstina, un pateicu, ka ir ļoti labi redzēt, kā Latvijā darbojas demokrātija – cilvēki pieklājīgi diskutē ar ministri par sev svarīgu jautājumu.

Goda konsuli jau tradicionāli dodas reģionālās vizītēs, lai iepazītos ar kādas pilsētas ekonomisko attīstību, investīciju iespējām un kultūrvidi. Pirms dieviem gadiem apmeklējāt Valmieru un Cēsis, šogad – Liepāju. Kāds iespaids radās par mūsu “vēju pilsētu”?

Biju tur pirms apmēram divdesmit gadiem, kad vienas no iepriekšējām sanāksmēm laikā apmeklējām Ventspili un Liepāju. Toreiz, iebraucot Ventspilī, apbrīnojām, cik tā ir skaista. Šoreiz, iebraucot Liepājā, biju mazliet vīlies, jo joprojām redzamas vecās fabrikas. Koki ir skaisti sastādīti, bet aiz tiem redzamas sarkano ķieģeļu ēkas ar izsistiem logiem – bijušā “Liepājas metalurga” teritorija. Tas nav pirmais iespaids, ko gribētos saņemt, iebraucot pilsētā.

Vēlāk aizbraucām uz industriālo parku šajā teritorijā. Tur tagad veido jaunu industriālo parku. Bijām arī ostā un redzējām NATO kuģus.

Kāds iespaids palika par Liepājas speciālo ekonomisko zonu, kura nereti tiek minēta kā piemērs, kā ostas pilsēta var attīstīties arī kravu zuduma apstākļos?

Ļoti pozitīvs. Mani iespaidoja tas, ko dara Liepājas mērs un pilsēta. Viņi mēģina piesaistīt darbiniekus un būvēt vairāk jaunus dzīvokļus. Latvija ir maza valsts, pilsētām savā starpā jāsacenšas par cilvēkiem un investīcijām. Mani iespaidoja arī gatavošanās Eiropas kultūras galvaspilsētas gadam. Apmeklējām “Lielo dzintaru” – fantastisku ēku netālu no jūras. Redzējām, ko pilsēta cenšas paveikt un kā tā konkurē par ieguldījumiem. Braucot uz Liepāju, redzējām lielos vēja parkus. Apmeklējām arī pareizticīgo Jūras katedrāli Karostā – tā bija ļoti iespaidīga. Žēl, ka nevarējām aizbraukt uz Šķēdes memoriālu pie jūras, kas piemin holokausta upurus Liepājā.

Liepāja ir salīdzinoši maza pilsēta, bet ļoti daudz sasniegusi. Vienlaikus vēl darāmā ir daudz. Piemēram, daži no pilsētā redzamiem padomju laika daudzdzīvokļu namiem ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Latvijā kontrasti joprojām ir lieli.

Kā goda konsuli var palīdzēt Latvijai, tostarp arī Liepājai, piesaistīt investīcijas? Nodod tālāk informāciju par redzēto un uzņēmēju piedāvājumus?

Varu palīdzēt ar kontaktiem kultūras jomā, piemēram, mūziķiem, simfoniskajiem orķestriem vai citiem projektiem. Liepājai pašai vairāk jāreklamē tas, ko tā var piedāvāt. Galvenais tirgus tomēr ir Eiropa. Varbūt kādas Latvijas tehnoloģijas varētu piedāvāt Austrālijai, taču ir grūti pateikt, kur tieši būtu iespējams ieguldīt, piemēram, nekustamajā īpašumā vai viesnīcu būvniecībā. Tas ir sarežģīti.

Jūsu tēvs Emīls Dēliņš ilgus gadus bijis Latvijas goda konsuls Melburnā.  Jūs abi ar brāli Dari Gunāru Dēliņu šo darbu turpināt, un šķiet, ka arī Dara dēlam Matīsam par to ir interese. Vai varam runāt par zināmu tradīciju, kā Dēliņu dzimta var kalpot Latvijai?

Vēstniecības tagad pārņēmušas lielāku darba daļu un palīdz arī LIAA pārstāvji. Piemēram, Darim agrāk bija vairāk konsulāro pienākumu. Viņš daudziem palīdzēja ar tulkošanu un pilsonības jautājumiem. Daris vairākus gadus bija Latvijas goda konsuls Ņujorkā, tagad – Vermontas štatā. Viņš jau 8 gadus ir organizējis Ņujorkas Baltiešu filmu festivālu ( NYBFF).  Vermontā latviešu ir mazāk, taču cilvēki viņam tāpat zvana un meklē palīdzību. Viņš daudz ir darījis lai attīstītu un veicinātu ASV un Latvijas sadarbību kultūras un ekonomikas jomās. Šogad viņš uz sanāksmi Rīgā bija paņēmis līdzi savu septiņpadsmitgadīgo dēlu Matīsu, kurš divas dienas piedalījās konferencē, vēroja, kas notiek un kā tiek organizēts.

Domāju, arī viņš nākotnē varētu darīt kaut ko Latvijas labā, jo viņam ir cieša saikne ar Latviju.

Attiecībā uz uzņēmējdarbību varu teikt, ka Melburnā dzīvo LIAA pārstāve Austrālijā Sabīne Kazaka. Kontakts pēdējos gados ir ļoti labs. Pēc tikšanās ar Latvijas uzņēmējiem es viņai nosūtīšu pārskatu un kontaktinformāciju, lai kopā varētu izvērtēt, ko iespējams virzīt tālāk.

Es bieži atceros Džona Kenedija teikto: “Neprasi, ko tava valsts var darīt tavā labā; jautā, ko tu vari darīt savas valsts labā”.  Arī man, tāpat kā tēvam, šis amats ir privilēģija, un es varu turpināt palīdzēt citiem. Tas nāk jau no agrīniem gadiem. Mēs gājām latviešu sestdienas skolā. Svētdienas rītā vispirms bija jāizdara latviešu skolas mājasdarbs, un tikai pēc tam drīkstējām iet uz parku. Mājās runājām tikai latviešu valodā. Tomēr galvenais, ko esmu paņēmis no tēva, ir pienākums izpalīdzēt, atvērtība un laipnība  cilvēkiem.

Atvērtība un laipnība reizēm ir visgrūtākais, jo cilvēki ir ļoti dažādi. Kāds apmeklētājs var pateikt ne pārāk jaukas lietas, bet tev vienalga jāpaliek laipnam.

Latvijā tas varbūt ne vienmēr ir tik ierasts. Ja tu kādam pajautā: “Kā Jums klājas?”, cilvēks var nesaprast, kāpēc tu to jautā. Bet tā ir attieksme un veids, kā uzreiz izveidot kontaktu. Piemēram, Francijā, ieejot veikalā, vienmēr sasveicinies ar pārdevēju – “bonjour, monsieur”, “bonjour, madame”. Pēdējos gados arī Latvijā kļūst ierastāks, ka arī savā starpā nepazīstami cilvēki saka cits citam “labdien”, ir atvērtāki un savstarpējā komunikācijā vairāk tuvojas Rietumeiropas standartiem. Personīgais kontakts daudz ko maina.

Lasiet arī: