Aļņi, medņi, vilki, brūnie lāči, meža susuri ir tikai daļa no Latvijas austrumu pierobežā mītošajiem dzīvniekiem – savā mediju relīzē izvērsti atgādina uzņēmums Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ), tā “garāmejot” informējot arī par darbiem austrumu robežas izbūvē.
Izrādās, vides apstākļi Latvijas – Krievijas robežas abās pusēs atšķiras, tādēļ ir ticams, ka modernās robežapsardzības infrastruktūras dēļ šiem dzīvniekiem var nākties mainīt dzīves veidu un samierināties ar palikšanu vienā pusē – vai arī meklēt iespējas robežjoslu šķērsot.
“Dzīvnieki jau nezina, ka ir iezīmētas valstu robežas. Tās ir izveidojuši cilvēki. Dzīvnieki pārvietojas tur, kur ir labāki dzīves apstākļi. Piemēram, pie austrumu robežas lauksaimnieciskās darbības dēļ
Latvijas puse caurmērā ir vairāk piemērota barības atrašanai,
savukārt Krievijas – patvēruma meklēšanai. Var būt tā, ka dzīvnieki uzturas vienā robežas pusē, barību meklē otrā, bet mazuļi dzimst tur, kur klusāk un mierīgāk,” skaidro Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš.
Ievērojot iepriekšējo pieredzi Latvijas – Baltkrievijas robežapsardzības infrastruktūras izbūvē, VNĪ lūdza veikt izpēti par dzīvnieku pārvietošanās takām arī Latvijas – Krievijas robežjoslas tuvumā. Pētnieku secinājumi un ieteikumi ļaus ievest dzīvniekiem draudzīgus risinājumus, ja tie būs nepieciešami, skaidro VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.
Kā vienu no piemēriem viņš min meža susurus,
kas Latvijā ir kritiski apdraudēta suga
un ierakstīta valsts Sarkanajā grāmatā.
***
Baltkrievijas pierobežas dabas parks Silene ir vienīgā vieta Latvijā, kur meža susuri vēl ir sastopami. Lai susuriņi varētu brīvi pārvietoties starp abām valstīm, žogā uz Latvijas – Baltkrievijas robežas ir ievietoti īpaši paneļi ar vismaz 200 milimetru augstiem un 50 milimetru platiem atvērumiem un biezāku stiegru diametru. Spraugas paneļos veidotas tā, lai kontrabandai būtu pārāk šauras, bet dzīvnieciņi varētu izspraukties cauri.
“Šis ir piesardzības princips, proti, mēs esam darījuši labāko, ko no sava, cilvēku, skatu punkta varam darīt. Bet cik daudz vai maz tas patiesībā palīdz dzīvniekiem, rādīs laiks,” atzīst Dabas aizsardzības pārvaldes dabas eksperts Valdis Pilāts, kas izstrādājis meža susura monitoringa programmu.
Retie meža dzīvnieki Bioloģiskās daudzveidības monitoringa programmas ietvaros tiek uzraudzīti kopš 2016.gada. Tas ir pārāk īss laiks, lai spriestu par to, kā meža susuriem klājas Baltkrievijas pierobežā. Īslaicīgas (dažu gadu robežās) skaita svārstības dzīvnieku pasaulē ir parasta parādība. Susuri dzīvo vien divus līdz trīs gadus, bet par dzīvniekiem ar īsu dzīves laiku dati jāuzkrāj vismaz desmit gadus, lai varētu spriest par ilglaicīgām to skaita izmaiņām un attiecīgi – par dažādu faktoru iespējamo ietekmi uz populāciju.
Meža susuru novērojumiem izmanto būrīšus, jo dzīvnieki tos uztver kā koku dobumus, kuros var ierīkot migas. Proti, būrītī atrasta miga ir liecība grūti monitorējamā dzīvnieka klātbūtnei. Susuri vai to migas atrastas arī būrīšos, kas dažos gadījumos bijuši izvietoti netālu no robežas, tādēļ var pieņemt, ka dzīvnieciņi mitinājušies abās valstīs.
Vienas nakts laikā susuri pa koku un krūmu zariem mēdz noskriet vairākus simtus metru garus maršrutus. Vēl garākas distances mēro jaunie susuri, kad tie pamet dzimto būrīti un uzsāk pastāvīgas dzīves gaitas. Tādēļ, iespējams, jaunie susurēni, meklējot sev dzīves telpu, izmantos sarūpētās spraugas robežžogā.
Par situāciju Baltkrievijā zinātnisku datu nav. Faktiski ir tikai internetā atrodamie apgalvojumi, ka meža susuri ir “sastopami visā valsts teritorijā”. Meži ir līdzīgi, tādēļ Latvijas pētnieki pieņem, ka, visticamāk, susuriņi mīt arī Latvijas – Baltkrievijas robežas otrā pusē. Pilāts stāsta, ka aptuveni pirms pieciem gadiem kāds kaimiņvalsts mednieks stāstījis, ka redzējis nepazīstamu zvēriņu – tādu kā mazu vāverīti.
Lielāku ieskatu susuru dzīvē varētu sniegt video novērošana jeb fotoslazdi, un robežjoslas aprīkošana ar viedajām tehnoloģijām nejauši palīdzētu uzzināt ko jaunu par tiem.
***
“Krievijas pierobežā tik apdraudētu sugu kā meža susuri, nav, taču te mīt putni, kas nevar augstu palidot un nevar tālu aiziet – proti, medņi,” stāsta Jānis Ozoliņš. Šo putnu riestošanas vietās tiek veidoti mikroliegumi, lai tos pasargātu no mežsaimnieciskās darbības ligzdošanas, vairošanās periodā.
Atsevišķas medņu riestu vietas ļoti cieši piekļaujas valsts robežai un, iespējams, sniedzas arī otrā pusē, jo nav iemeslu domāt, ka mednis ievēro teritorijas valsts piederību, norāda Ozoliņš. Tādēļ robežapsardzības infrastruktūras izbūves laikā būtu ieteicams ievērot sezonālos darba ierobežojumus četrās vai piecās vietās.
***
Uz Latvijas – Krievijas robežas fiksētas 15 zīdītājiem nozīmīgas pārejas zonas. Lai atvieglotu iespējamo dzīvnieku pārvietošanos starp abām valstīm, atsevišķās zonās žogā tiks veidoti vārti. Šobrīd augstākā prioritāte ir Latvijas valsts drošība, tādēļ
tie vismaz dažus gadus būs slēgti.
Mainoties ģeopolitiskajiem apstākļiem, nākotnē varētu veidot atvēršanas režīmu, bet robežapsardzību nodrošināt ar viedajām tehnoloģijām.
Robežapsardzības infrastruktūras izveide visvairāk varētu ietekmēt brūnos lāčus. Latvijā veidojās jauna lāču populācija, un, ja būtiski tiktu aizkavēta šo dzīvnieku pārvietošanās, tā vairs neatjaunotos. Šī gadu tūkstoša pašā sākumā bija apzināti aptuveni desmit brūnie lāči, šobrīd ir pierādījumi par vairāk nekā 70 īpatņiem. Tie vairojas arī Latvijā. Tādēļ viesi no kaimiņiem vairs nav tik nozīmīgi, taču ģenētiskā ziņā lāčiem būtu svarīgas svaigas asinis.
Arī papildinājums aļņu populācijai līdz šim galvenokārt nācis no Krievijas, šie zvēri medīti, īpaši nepievēršot uzmanību nākotnei.
Tagad nāksies medīt tikai “savējos”
un, iespējams, piedomāt pie medību plāniem.
Ozoliņš uzsver, ka šie secinājumi nenozīmē, ka minētās sugas kļūs apdraudētas. Vienkārši nāksies rēķināties, ka žoga esamība samazinās dzīvnieku migrāciju, kas savukārt ietekmēs to skaitu un demogrāfiskos rādītājus.
“Latvijā nav sastopamas tādas migrējošas sugas, kuru pārstāvji ziemā masveidā dodas uz vienu pusi, bet vasarā – uz otru. Līdz ar to žogs un modernā robežapsardzības infrastruktūra uz Latvijas – Krievijas un Latvijas – Baltkrievijas robežas nerada tik dramatiskas sekas, kā radīja, piemēram, mūris starp ASV un Meksiku, kas traucēja migrāciju ziemeļu – dienvidu virzienā,” skaidro pētnieks.
Austrumu pierobežā un visā Latvijā vēl vairākus gadus turpināsies lāču, lielo plēsēju, susuru monitorings. Tā rezultāti parādīs, kā konkrētā suga jūtas situācijā, kad vārti ir ciet, un kā tā jūtas valsts iekšienē. Vilkiem, lāčiem, aļņiem individuālās teritorijas ir lielas, tādēļ varētu būt, ka atsevišķi indivīdi cenšas izvairīties no robežjoslas apmeklēšanas. No otras puses, ja Latvijas teritorija ir piemērotāka barības meklēšanai, tad varētu tikt labi papildināta vietējā populācija, dzīvniekiem uzreiz neatgriežoties otrpus robežai.
***
Lasiet arī: NBS palielina klātbūtni pie valsts austrumu robežas
VNĪ atgādina, ka Latvijas – Krievijas robeža ir 283,6 km gara. Robežas joslas infrastruktūra ir izbūvēta aptuveni 230 km garumā, tostarp ir izveidotas patruļtakas (koka laipas vai sasmalcinātas koksnes klājuma segums, dabiskās grunts seguma ceļš un caurtekas) un četri iekaramie (trošu) tilti. Žogs ir izbūvēts aptuveni 99 km garumā.
VNĪ vēl ir jāizbūvē aptuveni 180 km žoga un vismaz 53 km robežapsardzības infrastruktūras. Noslēgumam tuvojas iesniegto piedāvājumu izvērtēšana cenu aptaujā par 57 km garā prioritārā posma izbūvi starp Krivandas RSN un Aizgāršas RSN. Ir izsludināta atklāta cenu aptauja žoga izbūvei vairākos posmos (124 km). Žoga izbūvi plānots pabeigts līdz 2024.gada beigām, savukārt pārējās infrastruktūras izbūve ir plānota līdz 2025.gadam.
Uz Latvijas–Baltkrievijas robežas plānots izbūvēt valsts robežas joslu 173 km garumā. Žogu sauszemes zonās (~ 112 km) plānots pabeigt līdz 2023.gada beigām. Līdz 16.oktobrim ir izbūvēti 89,7 km žoga jeb 80% no šogad plānotā apjoma. Žogu posmos gar publiskajiem ūdeņiem (~30 km) plānots pabeigt līdz 2024.gada jūlijam, robežjoslas labiekārtošanu – līdz 2024.gada beigām. Līdz 2024.gada beigām plānots pabeigt trešo kārtu, kas paredz sešu sakaru torņu ar pievedceļiem, kā arī patruļtakas izbūvi 16,7 km garumā.
Austrumu robežas izbūves projekta īstenošanu uzrauga Ārējās robežas infrastruktūras izbūves uzraudzības komiteja, kuras sastāvā ir pārstāvji no Aizsardzības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Ārlietu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Satiksmes ministrijas, Zemkopības ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Valsts robežsardzes, Nodrošinājuma valsts aģentūras, VAS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs”, VAS “Valsts nekustamie īpašumi”, AS “Latvijas Valsts meži”, Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.
