Arvien vairāk valstu izpēta nelielu atomreaktoru izmantošanu (SMRs), un arī Lietuva sāk pārvērtēt savu kodolpolitiku; kodolenerģijas aizstāvji norāda, ka vien dažu reaktoru darbināšana varētu nodrošināt patiesu neatkarību enerģētikas sektorā.
Tikmēr vides nozares grupas nav tik pārliecinātas, uzsverot, ka nav skaidrs, vai SMRs tiešām var sniegt tikt ļoti slavēto droši un lēto elektrību.
Ignalinas atomelektrostacijas otrā reaktora darbību apturēja dažas stundas pirms 2010.gada iestāšanās. Tas notika pēc 25 gadu darbības, un bija viens no nosacījumiem, lai Lietuvu uzņemtu Eiropas Savienībā. Rietumvalstis uzskatīja Padomju Savienībā radītos reaktorus par nedrošiem. Ignalinas AES direktors Viktors Ševaldins (Viktoras Ševaldinas) sacīja, ka situācija ir unikāla: valsts, kas lielu daļu enerģijas ražojusi AES, pilnīgi atsakās no kodolenerģijas. Tajā naktī Lietuva no eksportētājas kļuva par importētāju, un elektrības cenas nekavējoties pieauga.
Ignalinas AES tika ražots ap 80% no visas valstij vajadzīgās elektrības.Šobrīd līdzvērtīgs apjoms vai pat vairāk tiek iegūts no saules un vēja parkiem. Enerģētikas ministrs Žigimants Vaičūns (Žygimantas Vaičiūnas) norādīja, ka enerģētikas sektoru var padarīt zaļāku un saražot gana daudz enerģijas izmantojot sauli un vēju, un radot uzglabāšanas sistēmas. Viņš gan piebilda, ka ne visur būs iespējams līdz 2050.gadam nonākt līdz nulles emisijām.
Šobrīd valdības darba grupai uzdots izvērtēt kodolenerģijas izmantošanas iespējamību. Vaičūns skaidroja, ka
nepieciešams izsvērt ieguvumus, izmaksas un visu citu, kas attiecas uz reaktoriem.
Atomenerģijas asociācijas vadītājs Osvalds Čukšis (Osvaldas Čiukšys) uzskata, ka kodolenerģijai ir jābūt daļai no nākotnes enerģētikas sektora, un daudzas valstis jau uzskata kodolenerģiju par labu papildinājumu atjaunīgajiem energoresursiem.
Iecerētie tā saucamie ceturtās paaudzes reaktori būtu mazi, un ir drošāki nekā iepriekšējās reaktoru versijas, turklāt tie varētu atkārtoti izmantot Ignalina izlietot kodoldegvielu, tādējādi mazinot radioaktīvo atkritumu slogu.
Mazie reaktori parasti ražo apmēram 300 megavatus enerģijas, kas ir apmēram ceturtā daļa no tā, ko saražo viens reaktors Lietuvas robežai tuvumā esošajā Astravecas AES Baltkrievijā. Gluži kā rūpnīcā ražotas ēkas, arī moduļu reaktorus izgatavo citur un tad pārved uz plānoto atrašanās vietu. Iespējams arī montēt vairākus reaktorus kopā, lai palielinātu kapacitāti.
Savukārt kritiķi norāda, ka sajūsma ir pāragra un ir virkne nezināmu nianšu. Lietuvas Aprites ekonomikas centra vadītājs Domants Tracevičs (Domantas Tracevičius) pastāstīja, ka visā Eiropā nav neviena šāda reaktora, kas jau reāli darbotos:
“Ir tikai plāni un pilotprojekti, kas pēc pieciem vai desmit gadiem varētu kļūt par realitāti.
Un es runāju par vienu strādājošu reaktoru, nevis masveida ražošanu.”
Ķīnā tiek veidoti prototipi, un Kanāda plāno šādus reaktorus izmantot. Polija ir izvēlējusies piemērotas vietas mazām AES, un arī Igaunija par to domā. Saskaņā ar Čukša teikto, katrs reaktors varētu maksāt apmēram vienu miljardu eiro, un Lietuvai būtu nepieciešami vairāki. Viņš arī piebilda, ka jāapsver vairākas atrašanās vietas – Viļņa, Kauņa, Klaipēda un arī Visagina, kas ir pilsēta, ko uzcēlas Ignalinas AES darbiniekiem.
Nevalstiskās organizācijas uzsvērušas, ka 2012.gada referendumā par jaunas AES būvniecību 62% iedzīvotāju bija pret, un arī šodien plānam tiktu izrādīta pretestība.
Enerģētikas ministra secinājums ir – kodolreaktori Lietuvā joprojām ir visai tāla nākotne.
Visu rakstu angļu valodā lasiet šeit: https://www.lrt.lt/en/news-in-english/19/2604401/could-lithuania-return-to-nuclear-energy