Meža nozare Latvijā vēsturiski ir bijusi un ir viens no ekonomikas stūrakmeņiem. Arī pēdējos gados tajā strauji auguši gan apjomi, gan produkcijas vērtība. Tomēr, ņemot vērā divus globāli nozīmīgus ietekmes faktorus – karu Ukrainā un Eiropas virzību uz klimata mērķu sasniegšanu – Latvijas meža nozare būs spiesta mainīties, prognozē SEB bankas valdes loceklis Ints Krasts.
Tāpēc viņš mudina ražotājiem raudzīties izaugsmes virzienos, kas paredz komplicētāku produktu ražošanu.
Krasts atgādina, ka par meža nozari uzskata mežsaimniecību, kokapstrādi un mēbeļu ražošanu, un tā Latvijai veido aptuveni 5% no kopējās pievienotās vērtības (šāds līmenis saglabājas jau kopš 1995.gada). Nozare attīstās līdzvērtīgi kopējai tautsaimniecībai un tās nozīmīgums pēdējo 25 gadu laikā bijis nemainīgs.
Meža nozare veido aptuveni 20% no preču eksporta jeb 15% no kopējā preču un pakalpojumu eksporta.
Kokapstrāde ir lielākā apstrādes rūpniecības apakšnozare, kas nodrošina vairāk nekā ceturto daļu no apstrādes rūpniecības izlaides.
Meža nozare kopumā veiksmīgi tika galā ar Covid-19 izaicinājumiem un 2021.gadā piedzīvoja strauju atkopšanos. Būtiski auga pieprasījums gan pēc zāģmateriāliem, gan citiem koksnes produktiem, kā arī visu apakšnozaru uzņēmumi guva rekordaugstu apgrozījumu. Ar atšķirīgu ainu iezīmējās 2022.gads – pieprasījums pēc skujkoku koksnes sāka mazināties, skujkoka zāģbaļķa cenas piedzīvoja nelielu kritumu. Vienlaikus enerģētiskās koksnes cena sasniedza nepieredzēti augstu līmeni, ko ietekmēja pieprasījums augošo gāzes cenu ietekmē, radot līdz šim nepieredzētus tirgus apstākļus.
Neskatoties uz īstermiņa svārstībām, meža nozare no citām atšķiras ar izteiktu ilgtermiņa pieeju. Šobrīd tā atrodas pārmaiņu priekšā – Eiropas zaļais kurss paredz vienlaikus gan saglabāt augstus dzīves standartus, gan pasargāt planētu no cilvēka pieaugošās ietekmes. Koksne ir pilnībā atjaunojams resurss ar lielu potenciālu dažādu energoietilpīgu materiālu aizvietošanā, tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka
mežu izstrādes apjomi samazināsies un saimnieciskās mežu platības nokļūs aizsargājamo platību sarakstā.
Samazinoties izejmateriāla pieejamībai, pieaugs gan izejmateriālu, gan gala produktu cenas. Izejmateriāla pieejamība nozarei nav nekāds jaunums, ar to dažādās formās ražotāji saskaras jau tagad. Piemēram, šogad saasinājies jautājums par šķeldas pieejamību, ko plaši izmanto dažādu produktu ražošanā.
Lai gan mežizstrādes apjomi Latvijā pēdējo desmit gadu laikā saglabājušies teju nemainīgi, pārskatāmā nākotnē ir gaidāmas izmaiņas – piedāvājums turpinās samazināties, jo ES prasības attiecībā uz aizsargājamām meža teritorijām nosaka, ka 30% no zemes platības ir jāaizsargā (Latvijā šobrīd tiek aizsargāti apmēram 18%). Turklāt viena trešdaļa no minētajiem 30% būs zeme, kurā jebkāda saimnieciskā darbība ir liegta.
Latvijas interesēs būtu panākt ilgāku laiku, lai pakāpeniski pieskaņotos šīm prasībām un varētu kompensēt vismaz daļu no aizsargājamajos mežos (ne)iegūstamās koksnes ar izejmateriāliem, kas nāktu no tā sauktajiem saimnieciskajiem vai daļēji saimnieciski izmantojamajiem mežiem.
Izejmateriāla pieejamību negatīvi ietekmē arī pārtrauktās piegādes no Baltkrievijas un Krievijas. Šīs valstis dēļ agresijas Ukrainā vairs nevar tikt uzskatītas par sadarbības partneriem jebkādā formā. Mežizstrādes apjomus Latvijā pilnībā absorbē vietējie ražotāji. Tā kā kokzāģētavu pārstrādes jaudas ir lielākas, nekā Latvijā ir pieejams izejmateriāls, apmēram 13% no zāģbaļķiem tiek importēti (lielākoties no Lietuvas). Savukārt Lietuvā galvenais apaļkoku piegādātājs bija tieši Krievija un Baltkrievija (līdz pat 60% no importa apjoma). Šo importa daļu pilnībā aizvietot būs grūti, tas var ietekmēt ne vien cenu, bet arī faktisko izejvielu pieejamību.
Šis ir vēl viens arguments par labu tam, lai Latvijas un Baltijas valstu zaļais kurss tiktu adaptēts mūsu faktiskajām iespējām kaut daļēji salāgot klimata mērķus ar ekonomikas un nodarbinātības mērķiem. Savukārt Latvijas meža nozarei tas nozīmē turpmākās izaugsmes meklējumus tālākapstrādes produktos ar garāku vērtības ķēdi. Šis mērķis ir fiksēts Latvijas meža nozares attīstības stratēģijā, norādot, ka
līdz 2030.gadam pievienotā vērtība uz darba vietu nozarē tiks dubultota.
Latvijas kokapstrādes uzņēmumiem ir milzīgs potenciāls attīstīt gan kokapstrādes, gan mēbeļu ražošanas nozares. Jāņem vērā, ka, piemēram, būvniecība koksnes izmantošanas aktualitāti noteiks jau pieminētais zaļais kurss, kas prasīs novērtēt būvju «ekoloģisko pēdu». Kokam tā ir izteikti mazāka nekā citiem populārajiem būvmateriāliem. Globālā tērauda un betona ražošana rada gandrīz vienu sesto daļu no pasaules oglekļa emisijām. Izmantojot kokmateriālus kā būvmateriālu, šīs emisijas tiktu ievērojami samazinātas.
Igaunijas piemērs rāda, ka liels izaugsmes potenciāls ir, piemēram, koka konstrukciju māju ražošana un to tirdzniecība Ziemeļvalstīs. Šobrīd Igaunija ir viens no lielākajiem koka konstrukciju māju eksportētājiem. Zviedrijā šādu māju imports no Igaunijas veido aptuveni 20% no kopējā tirgus šajā nišā. Jāņem vērā, ka Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā koka mājas ir izteikti pieprasītas – to tirgus daļa veido aptuveni 90% (ģimeņu privātmāju segmentā).
Somijas zinātnieki ir aprēķinājuši: ja koka ēku īpatsvars Eiropā nepārtraukti pieaugs – no 10% 2020.gadā līdz 80% 2040.gadā – un ja šajās ēkās būtu vairāk koka detaļu nekā iepriekš (sijas, grīdas, griesti, apšuvums), tad 20 gadu periodā kopumā varētu uzglabāt 0,42 gigatonnas oglekļa. Tādejādi, apvienojumā ar ilgtspējīgu mežsaimniecību, koka būvniecība varētu palielināt oglekļa piesaisti arī pilsētās, ne tikai mežos.
Pāreja uz jaunu, komplicētāku un svārstību riskiem vairāk pakļautu ražošanas modeli prasa investīcijas un sadarbību ar valsti. «Mēs kā finansētājs prioritāri jau ieguldām un ieguldīsim zaļās un ilgtspējīgās iniciatīvās, un uzņēmumu transformācijai meža nozarē šādu projektu būs aizvien vairāk,» tā, izmantojot izdevību, savu darba vietu reklamē SEB bankas valdes loceklis. Viņa ieskatā, viens no Latvijā aktuālu investīciju virzieniem būs tālākapstrādes produktu ražošana ar garāku vērtības ķēdi.
Lai veicinātu attīstību, ir vajadzīga arī sadarbība ar valsts sektoru. Piemēram, Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā pagājušā gadsimta 90.gados veiktās izmaiņas likumos ļāva kokmateriālus plašāk izmantot būvju nesošajās konstrukcijās bez stāvu skaita ierobežojuma. Arhitektūras nozare mūsdienās piedzīvo kokmateriālu renesansi. Lai arī koka konstrukcijas vēl nav tik izplatītas biroju un citās sabiedriskajās ēkās, apvienojot kokmateriālu ar jaunām metodēm, tiek rastas iespējas arvien sarežģītākām būvēm. Latvijā ir vairāki veiksmīgi koka arhitektūras piemēri, tomēr plašākam koka pielietojumam liela loma būs valstij un pašvaldībām.
ES mērķis ir līdz 2030.gadam samazināt neto siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 55% (salīdzinājumā ar emisiju līmeni 1990.gadā). Šīs Latvijai tik nozīmīgās nozares pārveidei un daudzveidīgo izaicinājumu pārvarēšanai visām iesaistītajām pusēm būs vajadzīga drosme, uzņēmība un tālredzība.
Noslēdzot savu prognozi, Ints Krasts uzsver, ka izlēmīgi soļi jāsper vienlaikus trijos virzienos – Latvijas interešu pārstāvības jomā ES līmenī; meža nozares modernizācijā, pielāgojoties jaunajiem, ierobežotu resursu un augoša pieprasījuma, apstākļiem; plašākā koka izmantošanā gan valsts un pašvaldību, gan privātā sektora nākotnes projektos.
Lasiet arī: ST vērtēs valdības doto atļauju izcirst jaunākus mežus
