No vecākiem nedrīkst sagaidīt mācību līdzekļu iegādi, kas jānodrošina izglītības iestādēm, tā Rinkēvičs

Nav pieļaujams, ka no bērnu vecākiem tiek sagaidīta to mācību līdzekļu iegāde, kas jānodrošina izglītības iestādēm, uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš otrdien Rīgas pilī tikās ar tiesībsargu Juri Jansonu.

Kā informē prezidenta padomnieks Mārtiņš Drēģeris, tikšanās laikā puses pārrunāja tiesībsarga ziņojumu par palīdzību bērniem ar atkarībām, uzklausīja tiesībsarga viedokli par narkotiku lietošanas dekriminalizāciju nepilngadīgajiem, apmainījās viedokļiem par tiesisko regulējumu attiecībā uz atbildību par naida noziegumiem, kā arī uzklausīja tiesībsarga skatījumu par bāriņtiesas institūtu.

Puses arī pārrunāja jautājumu par medikamentu pieejamību onkoloģijas pacientiem gadījumos, kad valsts atsaka kompensēt to iegādi daļēji vai pilnībā, taču ārstu konsīlijs ir rekomendējis konkrētas zāles slimības uzveikšanai.

Rinkēvičs akcentēja, ka tiesībsargam ir būtiska loma sabiedrības izglītošanā par cilvēktiesību un labas pārvaldības jautājumiem, tādējādi veicinot izpratni par demokrātijas vērtībām un to aizsardzību. Valsts prezidents augstu novērtē tiesībsarga ieguldījumu, stiprinot bērnu tiesību ievērošanu, tajā skaitā vērtējot valsts iestāžu paveikto un sniedzot ieteikumus, kā uzlabot valsts atbalstu bērniem.

Valsts prezidents pauda atbalstu tiesībsarga nostājai par valsts pienākumu nodrošināt Satversmē paredzēto bezmaksas izglītību.

Rinkēviča ieskatā nav pieļaujams, ka no bērnu vecākiem tiek sagaidīta to mācību līdzekļu iegāde, kas jānodrošina izglītības iestādēm.

Sarunā tiesībsargs vērsa arī uzmanību, ka izglītības iestādei ir tiesības noteikt skolas formas valkāšanu, tomēr tās neesamība nedrīkst ierobežot tiesības uz izglītību. Izglītības iestāde ir tiesīga saņemt papildu finanšu līdzekļus ziedojumu un dāvinājumu veidā, taču nedrīkst pieprasīt konkrētas vecāku iemaksas, piemēram, skolas fondā. Ziedojumi un dāvinājumi skolai vai dārziņam ir brīvprātīga vecāku labās gribas izpausme.

LETA jau rakstīja, ka, tuvojoties jaunajam mācību gadam, arvien aktuālāks kļūst jautājums par mācību līdzekļu iegādi, tādēļ tiesībsargs atgādina. Tiesībsarga birojā norādīja, ka likumā iekļautā informācija par to, kas jāpērk bērnu vecākiem un kas jānodrošina izglītības iestādēm, ir spēkā joprojām.

Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere skaidro, ka birojā saņemti vairāki topošo pirmklasnieku vecāku jautājumi, vai ar skolas izsniegtajiem iegādājamo mācību līdzekļu sarakstiem viss ir kārtībā un vai tiesībsarga pērn sniegtais detalizētais skaidrojums ir derīgs arī šogad.

“Šajos iesniegumos redzams, ka skolas vēlas pārlikt uz vecāku maciņiem to, kas būtu jānodrošina pašām. Ceru, ka tie ir atsevišķi izņēmumi, nevis atgriešanās pie vecās prakses,” uzsver Grāvere.

Tiesībsargs šādos gadījumos vispirms aicina vecākus vērsties pie skolas direktora, jo nereti skolotāji mācību līdzekļu sarakstu nesaskaņo ar izglītības iestādes vadītāju.

Vienlaikus tiesībsargs norāda, ka pats fakts, ka skolas vecāku ērtībām sagatavo mācību līdzekļu sarakstus, ir vērtējams pozitīvi, jo tas vieš zināmu skaidrību un arī palīdz plānot finanses. “Atslēga ir tajā, lai vecākiem nebūtu jāpērk tās lietas, kas patiesībā jānodrošina izglītības iestādei,” piebilst tiesībsargs.

Piederumu uzskaitījums, kas ir un kas nav jāpērk vecākiem, apkopotā veidā pieejams tiesībsarga mājaslapā. Birojā vērš uzmanību, ka bērnudārznieku un skolēnu vecākiem sniegtais skaidrojums ir atšķirīgs.

Tiesībsargs atgādina, ka vecākiem nav jāpērk audums, dzija vai jebkurš cits materiāls vai izejviela, kuru izmanto mācību priekšmeta “Dizains un tehnoloģijas” obligātā satura apguvei. Tāpat pašiem nav jāiegādājas tādas specifiskas lietas kā rokas figūrzāģa asmeņi, pagarinātāji, nagliņas, maketa naži u.c.

Materiāls vecākiem jāiegādājas tikai tad, ja bērns rada priekšmetu vai produktu savām vajadzībām, proti, ja skolēns mācību procesā to rada pēc savas vēlmes. Piemēram, ja mācību programmā ir paredzēts uzadīt zeķi, tad tā tiks radīta obligātā satura apguvei, proti, izglītojamam nav iespēju izvēlēties, vai viņš vēlas adīt, – par darbu ir jāsaņem vērtējums. Tātad materiālus – dzija, adāmadatas – ir jānodrošina skolai, un skola arī paturēs sagatavoto zeķi, kuru vēlāk var izārdīt un dziju izmantot atkārtoti. Taču skolēns var vēlēties uzadīt zeķu pāri personiskai lietošanai, un tādā gadījumā dzija būs jāsagādā pašam skolēnam. Arī šis zeķu pāris tiks radīts obligātā satura ietvaros un novērtēts, taču gala rezultātu skolēns drīkstēs paturēt.

Tāpat tiesībsargs vērš uzmanību, ka pedagoga darbam nepieciešamos materiālus jānodrošina darba devējam – izglītības iestādei un pašvaldībai. “Tas nozīmē, ka dizaina un tehnoloģiju skolotājam nav jādodas uz veikalu un jāpērk naglas, bet gan šos vajadzīgos līdzekļus jānodrošina skolas vadībai,” piebilst tiesībsargs.

Birojā norāda, ka vecākiem un izglītības iestādēm bieži neskaidrības sagādā kancelejas piederumu iegāde. Ja skolās kancelejas lietošana nav saistīta ar konkrēta mācību priekšmeta apguvi un iegādi lielākoties nodrošina vecāki, tad bērnudārzos tādas lietas kā zīmuļi, flomāsteri, dzēšgumijas, šķēres u.c. nav jāsarūpē vecākiem pašiem – tos nodrošina bērnudārzs, jo apgūstamā prasme ir iemācīties ar tiem rīkoties – tie ir nepieciešami izglītības satura apguvei, akcentē tiesībsargs.

Tāpat arī dzeramais ūdens ir jānodrošina skolai un bērnudārzam, bet vecāki var sarūpēt individuālo ūdens pudeli pēc vēlmes.

Tiesībsargs vērš uzmanību, ka saistībā ar mācību līdzekļiem sava loma ir izglītības iestādes padomei. Proti, tās ir tiesīgas lemt tikai par individuālajiem mācību piederumiem, kas jāpērk vecākiem. Tie ir personiskās lietošanas priekšmeti un materiāli, kuri tiek izmantoti kā mācību līdzekļi: kancelejas piederumi skolēniem, apģērbs un apavi, sporta tērps, higiēnas preces, kā arī citi materiāli, kurus izmantojot mācību procesā, skolēns rada priekšmetu vai produktu savām vajadzībām.

Padomes lēmums vecākiem ir saistošs, ja tas ietver un ir attiecināms uz iepriekš minētajiem individuālajiem mācību piederumiem. Proti, padome var konkretizēt, kas ir jāpērk vecākiem un ko nodrošinās skola, kāds apģērbs ir svētku apģērbs, kuros svētkos jāierodas svētku apģērbā, no kura datuma nepieciešami maiņas apavi u.tml. Taču padome nevar lemt par mācību līdzekļiem, kas jānodrošina izglītības iestādei. Ja lēmums pieņemts attiecībā uz vēl kādiem citiem mācību līdzekļiem – tiem, kas jānodrošina skolai –, lēmums ir prettiesisks jeb nelikumīgs, jo tas būs pretrunā Izglītības likumam.

Savukārt saistībā ar skolas formām tiesībsargs uzsver, ka arī gadījumā, ja bērnam nav skolas formas, bērnam ir tiesības vienlīdzīgi ar citiem piedalīties mācību stundās un skolas rīkotajos pasākumos. Ja vecāki nav nodrošinājuši savam bērnam skolas formu, bērnu nedrīkst sodīt viņa vecāku, aizbildņu vai ģimenes locekļu darbības, pausto uzskatu vai pārliecības dēļ, norāda tiesībsargs.

Tāpat tiesībsarga birojā informē, ka izglītības iestāde ir tiesīga saņemt papildu finanšu līdzekļus ziedojumu un dāvinājumu veidā, taču nedrīkst pieprasīt konkrētas vecāku iemaksas skolas fondā. Proti, ziedojumi un dāvinājumi skolai vai dārziņam ir brīvprātīga vecāku labās gribas izpausme. Pedagogi nedrīkst pieprasīt arī tā saucamās klases naudas. Ja vecāki sapulcē vienojas, ka šādi nelieli maksājumi ir nepieciešami, tad tā ir vecāku pašu izvēle. Un arī šajā gadījumā, ja kāds no vecākiem neatbalsta iemaksu veikšanu, tad pārējie vecāki nevar šim vecākam uzlikt par pienākumu šādas iemaksas veikt.

Tiesībsarga ieskatā arī brīvprātīgas vecāku iniciatīvas ar naudas vākšanu dāvanām skolotājiem nav atbalstāmas, piebilstot, ka nereti izglītības iestādēs pastāv tendence apdāvināt skolas personālu, piemēram, skolotājus.

Tiesībsargs atgādina – Latvijā pamata un vidējā izglītība ir bez maksas, un aicina pašus vecākus lauzt neveselīgās tradīcijas. Vienlaikus arī izglītības iestādēm savos ētikas kodeksos būtu jādefinē skaidri principi un vērtības attiecībā uz dāvanu pieņemšanu, uzsver tiesībsargs. Šāda skaidrība tiesībsarga ieskatā samazinātu daudz nepatīkamu un neērtu brīžu abām pusēm – potenciālajiem dāvinātājiem un dāvanu saņēmējiem.