Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā trešdien, 24.janvārī, izskanēja rosinājums meklēt citu risinājumu pensijas vecuma cilvēku kopšanas pabalsta nodrošināšanai.
Patlaban pensijas vecuma cilvēkiem, kuriem nepieciešams īpašās kopšanas pabalsts, to piešķir, pamatojoties uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) noteikto invaliditāti. Iestādes noslogojuma dēļ lēmums par invaliditātes piešķiršanu var aizņemt aptuveni sešus mēnešus.
Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš atzīst, ka situācija ir paradoksāla, līdz ar to, iespējams, varētu noteikt citu iestādi, kas varētu izvērtēt un noteikt invaliditāti. Piemēram, balstoties uz konkrētiem kritērijiem, to varētu darīt ģimenes ārsts, taču pastāv risks, ka tas “pacientiem būs pārāk draudzīgs, sniedzot vērtējumus pa labi un pa kreisi”, uzskata Dūdiņš.
Deputāte Ingrīda Circene (JV) uzsvēra, ka pensijas vecuma cilvēki, kuriem nepieciešams īpašās kopšanas pabalsts, nereti nemaz nesagaida invaliditātes piešķiršanu, turklāt līdz tam laikam paliek bez nekā.
Viņas vērtējumā, šiem cilvēkiem īpašās kopšanas pabalsts jāpiešķir, balsoties uz citiem kritērijiem, kas nav saistīti ar invaliditāti vai darba spēju noteikšanu.
Arī Latvijas Darba devēju konfederācijas Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns atzīmēja, ka invaliditāte saistīta ar darbspējas ierobežojumiem, taču pensijas vecuma cilvēkiem īpašās kopšanas pabalsts pienākas nesaistīti ar tiem. Turklāt invaliditātes noteikšana pensijas vecuma cilvēkiem, lai tie varētu saņemt minēto pabalstu, noslogo VDEĀVK.
“Te jābūt citiem risinājumiem, jo tas nav invaliditātes gadījums, ja cilvēks ir pensijas vecumā. Jābūt atsevišķam regulējumam, ka cilvēkam nav jākārto invaliditāte, lai 80 vai 90 gados saņemtu palīdzību,” uzsvēra Circene.
Patlaban LM izstrādā rīcības plānu ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu pieejamības un attīstības veicināšanai, kas paredz ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu attīstību, formālo aprūpētāju kapacitātes stiprināšanu, domājot par to, kā noturēt sociālo aprūpes centru darbiniekus. Tāpat plāns paredz atbalstu neformālajiem aprūpētājiem, proti, cilvēkiem, kas iesaistās savu piederīgo cilvēku aprūpē, kā arī pakalpojumu pārvaldību, uzraudzību un ziņošanu, digitālos risinājumus.
Dūdiņš informēja, ka formālo aprūpētāju kapacitātes stiprināšanai iecerēts nodrošināt pietiekamu darbinieku skaitu un konkurētspējīgu atalgojumu, kvalifikācijas celšanas pasākumus, vienotus rīcības algoritmus ārstēšanas procesos un risku iestāšanās gadījumos, kā arī labās prakses piemēru izplatīšanu.
Savukārt neformālo aprūpētāju atbalstam iecerēts izveidot atbalsta sistēmu, attīstīt brīvprātīgo darbu, veicināt darba devēju izpratni par iekļaujošu darba vidi, situācijās, kad darbiniekam jāaprūpē pilngadīga persona, ģimenes loceklis.
Vienlaikus plāns paredz sociālo pakalpojumu grozā ieviest tādus pakalpojumus kā aprūpe mājās, sociālās aprūpes centrā, atelpas brīža pakalpojums, uzlabot sociālās aprūpes centra pakalpojumu kvalitāti, sakārtot infrastruktūru, nodrošināt ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu.
Plānota arī sociālo pakalpojumu samaksas kārtības pārskatīšana,
jaunu apmaksas modeļu ieviešana, kā arī veselības un sociālās aprūpe pakalpojumu integritāti.
Plānots, ka 2026.gadā LM veidos sociālās aprūpes centru trīs līmeņu veselības punktus. Kā paredz Veselības ministrijas piedāvājums, katrs sociālās aprūpes centrs izvērtētu veselības punktu līmeni atbilstoši klientu vajadzībām un resursiem. Piemēram, pirmā līmeņa veselības punktā būtu ģimenes ārsta piesaiste, savukārt otrā un trešā līmeņa punktos paredzēti pakalpojumi ar citiem speciālistiem uz vietas. Iespējams, trešā līmeņa veselības punktos varētu nodrošināt arī diennakts režīmu.
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte pauda bažas, ka veselības punktu līmeņošana atgādina slimnīcu modeli, kad pacienti no otrā vai trešā līmeņa slimnīcām tiek pārvesti uz augstāka līmeņa slimnīcām atkarībā no veselības stāvokļa. Viņai nav skaidrs, kā tiks organizēts darbs, ja, piemēram, kādā no veselības punkta līmeņiem klientam pasliktinās veselība, proti, vai tas nozīmē, ka viņš tiks pārcelts uz citu līmeni.
Circene atgādināja, ka par līmeņu noteikšanu lems katra sociālās aprūpes iestāde, taču varētu tiekties uz mērķi, ka pie visiem klientiem mājās varētu nākt kvalificēti aprūpētāji.
Lasiet arī: Kam jāuzņemas atbildība par vairāku nedēļu ilgstošām problēmām ar vilcienu reisiem?