Oktobra pēdējā dienā pasaule svin Halovīnu jeb Visu Svēto dienas priekšvakaru. Šo svētku redzamā daļa ir bērni, kuri prasa saldumus vai piesola izjokot, dažnedažādās maskās tērpušies pieaugušie, izgrebtos ķirbjos degošas sveces, bet Ņujorkā jau trīsdesmit ceturto gadu pēc kārtas visai šai kņadai piepulcējas arī suņu Halovīnu parāde.
Halovīnu ar tā spocīgajām ballītēm, mošķu maskām, kostīmiem un citām izdarībām pamatoti dēvē par otriem komercializētākajiem svētkiem aiz Ziemassvētkiem. Turklāt tēriņi katru gadu aug. Ja pirms desmit gadiem – 2014.gadā, amerikāņi Halovīna svinēšanai plānoja tērēt aptuveni 3 miljardus dolāru, tad tagad šis cipars izaudzis jau līdz 11 miljardieriem dolāru. Arī paši svētki tiek svinēti ar vērienu. Ikgadējā “Village Halloween” parādē Ņujorkā, ik gadus dodas vairāk kā 50 tūkstoši zombiju, spoku, raganu un citu mošķu. Gājienam ir arī noteikta tēma. Šogad tā pieteikta kā “miau” (meow), un nav grūti noprast, ka galvenā loma piešķirta kaķiem (kuri, kā zināms, ir uzticami raganu pavadoņi). Kā paziņojuši organizatori – jebkuras murrājošās dāmas ir aicināts uzvilkt savas astes un ūsas un pievienoties ballei… Dalība parādē ir bez maksas, taču tērpi gan obligāti.
Vēl viens tradicionāls pasākums ir ikgadējā Tompkina skvēra Helovīna suņu parāde, kura šogad norisinājās jau 34. reizi. Parādes rīkotāji to dēvē par lielāko suņu parādi pasaulē – tajā simtiem suņu sacenšas par vairāku tūkstošu ASV dolāru lielu naudas balvu labākajam kostīmam dažādās kategorijās. Šogad pirmo reizi kopš pasākuma pirmsākumiem krāšņos kostīmos tērpto suņu parādei bija oficiāls maršruts, jo Tompkina skvērs aptuveni 15 000 cilvēkiem un 600 suņiem bija kļuvis jau šauru.
BNN ieskatījās Halovīna tapšanas vēsturē un tajā, kā seno ķeltu un baltu svētki pārtapa “amerikānī”.
Saules aizvadīšanas svētki – Samhains
Par visu šo Halovīna jezgu ar tā mošķiem, raganām, skeletiem, izgrebtajiem ķirbjiem, saldumu prasīšanu un citām trakulībām jāsaka paldies senajiem ķeltiem un kristīgai baznīcai. Amerikāņi tam visam savu artavu piesvieda daudz, daudz vēlāk.
Patiesībā ķelti un balti ko līdzīgu Halovīnam tradīciju veidā piekopa vēl pirms mūsu ēras. Viņi svinēja saules aizvadīšanas svētkus – Samhainu un uzskatīja, ka šajā laikā reizi gadā atveras vārti uz viņsauli un mirušie nāk apciemot dzīvos. Vēl valdīja ticējums, ka šajā naktī apkārt klīst dažādi dēmoni un mošķi, kuru atbaidīšanai tad senie ķelti tērpās no lapām, zariem, salmiem, dzīvnieku ādām, kauliem un ragiem darinātās maskās. Druīdu prieteri garu pielabināšanai nesa dzīvnieku upurus, dažkārt arī nāvei lemtus noziedzniekus, kūra milzīgus ugunskurus, bet ļaudis nelaimju atvairīšanai pie saviem mājokļiem iededzināja gaismu. Ķelti esot arī ārpusē un uz ceļiem atstājuši ēdienu, lai mirušie un dēmoni nenāktu mājā ēst, bet ciemu iedzīvotāji tērpušies maskās devās gājienos, lai izvestu ļaunos garus ārpus ciema robežām.
Visu Svēto dienas iedibināšana
Pāvests Bonifācijs IV 609.gadā Rietumu baznīcā iedibināja 13.maijā svinamus katoļu svētkus – Visu svēto mocekļu dienu. Vēlāk pāvests Gregors III iekļāva tajos visus svētos, kā arī visus mocekļus, un pārcēla svētku svinēšanu no 13. maija uz 1. novembri. No turienes arī “Visu Svēto dienas priekšvakars”.
Šai dienai raksturīgi lieli ugunskuri, svinīgi gājieni, kuros cilvēki pārģērbās par svētajiem, eņģeļiem un velniem, arī reliģioza rakstura mistēriju uzvedumi. Baznīca mudināja pieminēt aizgājējus nevis ar upurēšanu, bet lūgšanām, un mācīja draudzes locekļiem cept nelielas saldas bulciņas – tā sauktās “aizgājēju maizītes”. Pēc tam tās dalīja nabagiem, kam pateicībā bija jāaizlūdz par savu mirušo labvēļu dvēselēm. Ar laiku tradīcija iedzīvojās, kļuva populāra un bērni sāka staigāt no mājas uz māju, dziedot un prasot ēdienu un naudu. 998.gadā šo dienu oficiāli ierakstīja Baznīcas grāmatā.
Kā rācenis pārtapa ķirbī
Helovīnu galvenais simbols – izgrebts ķirbis, pirmsākumos bija izgrebts rācenis. Šī tradīcija nāk no senas īru leģendas kā skopais Džeks pārspējis viltībā pēc viņa atnākušo Velnu. Džeks uzaicinājis nelabo krogā iedzert pa glāzei, un tas uzaicinājumam piekritis. Kad nācies maksāt, abi secinājuši, ka samaksāt par izdzerto nevar. Džeks ieteicis krodzinieku apmānīt – velns pārvēstos par sešu pensu monētu, Džeks samaksātu, un tad abi aizlaistos. Velns pārvērties monētā, Džeks no kroga aizmucis, rēķinu nesamaksājot, bet monētu-velnu paturējis kabatā. Nelabais Džeka kabatā esot pavadījis desmit gadus, un apmaiņā pret brīvību vīram apsolījis, ka viņa dvēsele pēc nāves nenonāks ellē.
Drīz pēc tam Džeks nomira un nokļuva debesīs, taču Svētais Pēteris Paradīzes vārtus viņam deguna priekšā aizvēra. Džeks nokļuva ellē, taču arī tur viņš nebija gaidīts. Tādēļ viņš esot spiests mūžīgi dzīvot ēnainos kaktos uz zemes un klīst pa tumšām ielām. Vīram līdzi esot tikai viena oglīte, ar ko apgaismot ceļu, kuru tad viņš esot ielicis izdobtā rācenī, lai dod vairāk gaismas un ilgāk deg.
Jāpiebilst, ka senāk Īrijas lauku iedzīvotāji bieži vien tumsā apgaismoja sev ceļu ar lākturi, kas bija izgatavots no rāceņa vai bietes.
Lai nu kā, bet šī leģenda līdz ar īru imigrantiem ieceļoja Amerikā, un īri bijuši patīkami pārsteigti kā par ķirbju izmēru, tā par vieglumu, ar kādu mīkstums atdalījās no mizas. Tā Džeka rāceņa lākturi ļoti drīz nomainīja ķirbji, kuri bija vieglāk izgrebjami, un arī svecīte tajos izskatījās krietni vien labāk…
Halovīna vandālisma ēra
Deviņpadsmitā gadsimta 50.gados, kad Īrijā bijis bads, daudzi bijuši spiesti doties uz Ameriku, līdz ar emigrantiem ieradās arī Halovīns. Amerikāņiem šī tradīcija iepatikās, taču sākumā visa svinēšana izvērtusies īstā huligānismā – satrakojušies svinētāji dedzinājuši kokus, demolējuši apkārtni, gāzuši šķūnīšus un lopu iežogojumus. Maskās tērpti jaunieši situši mašīnas, mētājušies ar olām un Halovīnu graujošais raksturs pieņēmis vienkārši fantastiskus apmērus. Sākušās pat zādzības, ļaunprātīga dedzināšana un svešas mantas bojāšana. Dažkārt joki bijuši pavisam nešpetni. Līdz mūsdienām nonācis stāsts, kā pasažieru vilciena mašīnists Ņūportā, Kentuki štatā, 1879.gada 31.oktobra naktī bijis spiests strauji bremzēt, jo ieraudzījis uz sliedēm gulošu cilvēku. Piesteidzies pie nekustīgās figūras viņš atklāja, ka tā bija tikai salmiem pildīta figūra, bet turpat krūmos aiz sajūsmas par savu Halovīna triku skaļi smējās puikas.
Pamazām svētki ievirzījās mierīgākā gultnē – tie kļuva populāri arī augstākajās aprindās. Nu Halovīnas daudzās mājās noritēja pēc speciāla scenārija, turīgie amerikāņi cits ar citu sacentās pēc iespējas atbilstošākā telpu rotāšanā, bija īpaša, tikai Helovīnam raksturīga ēdienkarte, un augstākā sabiedrība izklaidējās zīlējot nākotni… 1936.gadā Ņujorkas centrā Manhetenas parka Centrālajā alejā pat sāka rīkot parādes, kurās piedalījās tūkstošiem dalībnieku. Taču tad sākās Otrais pasaules karš, un par visāda veida svinēšanām bija jāaizmirst.
Helovīns ieiet “saldā gultnē”
Kara laikā Halovīna svinēšana tika oficiāli atcelta. Taču pēc uzvaras atkal tā atgriezās, un 1947.gadā valsts kase iztērēja 365 dolārus, dāvinot bērniem Helovīnu dienā bezmaksas kino seansus. Halovīna svinēšana no ielām pārceļoja uz mājām un skolām. Bērni šai dienā sapņoja būt nobijušies, bet pieaugušie izdomāja dažnedažādus brīnumus, lai viņiem izdabātu. Sākās iešana citam pie cita pēc cienasta, parādījās “spoku mājas”, dažnedažādas mošķu maskas un pārģērbšanās. Amerikai izdevās pārvērst svētkus izklaides pasākumā, kura galvenā auditorija bija bērni. Par vandālismu varēja aizmirst. Starp citu, salduma diedelēšanai vēsturiska pamatojuma nav, par to šodien varam pateikties kādiem gudriem prātiem ASV valdības struktūrās, kuri pusaudžu pāri plūstošo enerģiju savulaik prata ievirzīt miermīlīgā un vārda tiešā nozīmē saldā gultnē.
