Bērnu slimnīcas fonds ziņo, ka izveidojis 15 animācijas filmiņas no zīmējumiem, kuros Ukrainas bēgļu bērni ataino savus pārdzīvojumus par karā redzēto, kā arī parāda savu optimistisko skatījumu – kā viņi vēlētos redzēt sava stāsta beigas.
Zīmējumu autori ir Ukrainas bērni, kuri bēgļu atbalsta centros saņēmuši psiholoģisko atbalstu pie Bērnu slimnīcas fonda algotās Ukrainas psiholoģes Natālijas Urusas. Tā viņi ir pastāstījuši par savu smago pieredzi, piedzīvojot kara šausmas un bēgļu gaitas. Taču visiem stāstiem ir laimīgas beigas, kādas katrs bērns vēlētos un iztēlojas.
Animācijas filmiņu zīmējumu autori ir bērni vecumā no 4 līdz 12 gadiem.
Bērnu pieredze un stāsti ir dažādi, bet visos stāstos vienojošais motīvs ir gan bailes un nedrošība, gan liela vēlme, kaut karš beigtos un bērni varētu atgriezties savās mājās.
Īsfilmas tika veidotas ar mērķi sniegt atbalstu visiem Ukrainas bērniem, kuri diemžēl spiesti iet cauri šai traģiskajai pieredzei – piedzīvot karu. Vēstījums ļoti atklāti parāda, ka tā ir pieredze, kura nebūtu jāpiedzīvo nevienam bērnam.
Tāpat animācijas īsfilmu izveidošanā tika piesaistīti Ukrainas bēgļi, kas atraduši pagaidu patvērumu Latvijā. Viens no projektā iesaistītajiem brīvprātīgajiem pie tām strādāja, atrodoties Ukrainā – spīti tam, ka regulāri piedzīvoja elektrības pārrāvumus, kas radās Krievijas uzbrukumu dēļ. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
«Katra filmiņa ir veidota ar milzīgu atbildību un pietāti pret tās mazo autoru, jo mēs iemūžinām gan bērna personīgo stāstu, gan viņa liecību par karu Ukrainā.
Šoreiz tā nav pieaugušo interpretācija par to, kā bērns jūtas un ko viņš pārdzīvo,
bet gan paša bērna stāstījums,» uzsver Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa.
Idejas autore ir bērnu psiholoģe Natālija Urusa, kas kopš ierašanās Latvijā strādā Bērnu slimnīcas fondā un ir sniegusi atbalstu jau simtiem Ukrainas bēgļu bērniem un viņu ģimenēm. «Bērnu zīmējumi tapa psiholoģiskā atbalsta sniegšanas laikā, pamatojoties uz kognitīvi biheiviorālās terapijas metodēm – zīmējumos bērni attēloja savu priekšstatu par karu, savas izjūtas, emocijas un pārdzīvojumus, un šis process palīdzēja viņiem atbrīvot savas emocijas, pastāstīt par savām bailēm un arī sapņiem. Zīmējot, viņi paši varēja kontrolēt stāstā notiekošo. Tas bija nozīmīgs terapijas posms, kas lika pamatu arī tālākajam darbam ar šiem bērniem un palīdzēja viņiem atkal sākt smaidīt,» skaidro psiholoģe.
Animācijas īsfilmas ir četrās – latviešu, ukraiņu, angļu un krievu – valodās, lai sasniegtu pēc iespējas plašāku auditoriju arī ārpus Latvijas. Te ir saite uz to latvisko versiju.
Lasiet arī: Karš Ukrainā: sīvas kaujas par Soledaru
